"Mutvārdu vēsture ir socioloģijas, vēstures, folkloras apakšnozare, kura nodarbojas ar cilvēku atmiņu uzklausīšanu. Tā ir ļoti vajadzīga, lai nokļūtu tuvāk sabiedrībai, ne aplūkojot sabiedrību kopumā, bet lai varētu izprast, kā katrs individuāli dzīvo, kas ir viņa problēmas, kā šī dzīve ir attīstījusies," tā mutvārdu pētniecību skaidro Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas "Dzīvesstāsts" valdes priekšsēdētāja Māra Zirnīte, kura piedalījās arī Tartu notikušajā konferencē.
Mutvārdu vēstures pētniecība Latvijā pastāv jau 20 gadus, un tā ilgstoši sadarbojas ar Igaunijas Literatūras muzeju un Tartu mutvārdu vēstures pētniekiem.
"Tā ir jau ļoti sena sadarbība, varētu būt kādi gadi desmit. Mums ir pilnīgi līdzīgi pētījuma virzieni. Mums ir ļoti interesanti uzklausīt, kā un kam pievērš uzmanību igauņu kolēģi salīdzinoši ar to, ko mēs paši darām," norāda Māra Zirnīte.
Pašlaik institūts pēta etniskās kultūras Latvijā, intervējot dažādu kultūru pārstāvjus un uzklausot viņu dzīvesstāstus. Šie stāsti palīdz izprast cilvēka pašapziņu, ģimeņu saišu veidošanos un kultūras aspektus.
Tartu konferencē Latvijas mutvārdu vēstures pētnieki stāstīja par saviem pētījumiem, kas galvenokārt bija par dažādu cilvēku likteņiem Otrā pasaules kara laikā.
Konference ir notikums, kurā runā par ģimenes vēsturi un to, kā ģimenē un kultūrā notiek paaudžu informācijas apmaiņa. Šī konference ir radusies no "Nord Plus horizontal" projekta, kas pulcē dažādus pētniekus no Baltijas un Ziemeļvalstīm," stāsta Lēna Kurveta-Kaosāra, mutvārdu vēstures vecākā pētniece un "Nord Plus Horizontal" projekta koordinatore.
Taču šoreiz konference rīkota plašāka, nekā tas bijis citus gadus, jo organizatori vēlējušies ģimenes mutvārdu vēstures tematu aplūkot starptautiski. Ar saviem pētījumiem un kultūras izpratni dalījās pētnieki ne tikai no Ziemeļvalstīm un Baltijas, bet arī no Austrijas, Kanādas un citām valstīm.
Pētniece Eva Karpinski no Toronto Universitātes, kura Kanādā pasniedz feminisma teoriju un metodoloģiju, Tartu konferencē viņa stāstīja par savu studentu veiktajiem pētījumiem viņas lasītā kursa laikā.
"Es atvedu trīs projektus, ko prezentēt. Tajos studenti runā ar saviem vecvecākiem, lai uzzinātu par kara atmiņām. Viens students runāja ar māti, kura dzīvo kopā ar invalīdu, cits students intervēja trīs paaudžu sievietes savā ģimenē, lai noskaidrotu pieredzi par sieviešu tiesību palielināšanu un viņām kā feministēm," skaidro Eva Karpinski.
Savukārt Tartu Universitātes folkloras maģistrantūras students Aivo Polluārs savā pētījumā analizēja savas vecmammas autobiogrāfiju: "Es viņai teicu, lai pieraksta savu dzīvesstāstu, un viņa to izdarīja. Bet es nedevu viņai nekādas instrukcijas, kā to pareizi darīt. Pētniecība noritēja tā - es vienkārši gāju cauri viņas rakstītajam tekstam un skatījos, kā un ko viņa ir uzrakstījusi, un mēģināju sameklēt kādu pavedienu viņas personīgajās mantās, kas varēja to ietekmēt."
Eva Karpinski norāda, ka šāda ģimenes vēstures pētniecība no personiskās puses ir vienlīdz svarīga, kā pētniecība no akadēmiskās puses: "No profesionālā viedokļa es domāju, ka tas dod daudz, tas mums atgādina, ka var radīt zināšanas no ikdienas vietām, proti, tai obligāti nav jābūt kādai abstraktai tēmai, bet ikdienā ir ģimenes attiecību telpas, no kurām var daudz mācīties."
Kā norāda Eva Karpinski, ģimenes vēsture ir pirmais spogulis, caur kuru mēs spējam sevi atpazīt un spējam saskatīt sevi kā indivīdus ar vēsturisku turpinājumu.
