„Sventājas latvieši latviski runā vēl pat līdz šim brīdim, kaut arī jāsaka, ka šī izloksne ir uz iznīkšanas robežas, jo tur ir notikusi stipra lietuviskošanās. Tas ir saistībā ar to, ka 1920.gadā sākās robežu izlīdzināšana starp Latviju, Lietuvu un citām kaimiņu valstīm," stāsta Lidija Leikuma. "Kāpēc mūs joprojām varētu interesēt viņu valoda? Tur, piemēram, ir dzīvs joprojām vecais instrumentālis, un tas neskan kā mūsdienās. Piemēram, teicēja stāsta, ka viens viņas brālis ar „plaušis mira”, acīmredzot „ ar plaušām”, tātad kāda plauša vaina viņam bija. Tātad galotne „is”, ļoti interesanta veca forma."
"Protams, klasisks stāsts varētu būt tas, ko mēs dzirdam no Niklāva Vindiģa, nezinu, vai kāds vēl kādu spilgtāku stāstu ir pierakstījis par to, kas tā tāda vārnu raušana, un tā ir vārnu ķeršana, tas ir tas, kāpēc dažkārt Kuršu kāpu iedzīvotājus un arī šos jūrmalniekus dēvēja par vārnu kodējiem, jo, lūk, cilvēki piejūrā nemaz tik bagāti nedzīvoja, un tad viņi izdomāja dažādas citas blakus nodarbes. Un tā vārnu raušana, tā ir klasika, ko arī mūsu literāts Alberts Bels [romānā] „Cilvēki laivās” ietver ļoti trāpīgi, un, lūk, arī Niklāvs Vindiģis izstāsta, kas tas tāds bija, ļoti jauks sižets," turpina Leikuma.
