Latvijas Nacionālajā kultūra centrā nesen notikusi diskusija par kultūras organizāciju gatavību uzņemt bērnu auditoriju. Diskusijā starp kultūras procesu rīkotājiem, pedagogiem un vecākiem izskanējusi asa kritika pret muzejiem, teātriem un koncertu rīkotājiem, sakot, ka tur it kā formāli bērnus laipni gaida, bet realitātē no laipnības ne miņas.
Evita Zālīte-Grosa ir četru bērnu mamma, dziedātāja un pati arī rīko pasākumus bērniem. Viņasprāt, problēmu loks kultūras norišu un bērnu auditorijas attiecībās ir ļoti plašs.
“Ir arī dažādi rīkotāji, un es esmu redzējusi, ka rīkotāji pret bērnu klātbūtni izturas visai neirotiski,” stāsta Evita Zālīte-Grosa. “Es biežāk sastopos ar koncertiem, kur viņi mēģina bērnus dzenāt, un tad kļūst vēl sliktāk, jo ar bērniem ir tā kā ar bitēm. Viņus ir labāk neaiztikt. Tas, protams, nav forši, jo tas bērnā rada sajūtu, ka viņš ir nevēlams, un otrreiz uz vecāku lūgumu iet kopā uz kādu pasākumu viņš vienkārši neatsauksies.”
Agnese Hermane ir trīs bērnu māmiņa. Viņa arī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) docente, kura plašajā diskusijā piedalījusies ar pašas veiktas viedokļu izpētes rezultātiem.
“Daudz izskan viedokļi, ka ir dusmīgas tantes un apkopējas. Es domāju, pie tā vēl ir daudz jāstrādā, jo bērni ir jāmīl, ja mēs gribam, lai mūsu bērni nāk uz mūsu kultūras institūciju,” norāda Agnese Hermane. “Grūtības ir tiešām savaldīt bērnus muzejos. Man ir trīs bērni, bet tā kā man ir tikai divas rokas, tad vienu es nevaru pieturēt vienmēr. Tu jūties ļoti atvieglots, ja, izejot no muzeja, nekas nav saplēsts, vienmēr ir tāda spriedze un stress, jūtams skatiens mugurā. It īpaši, ja tie ir zēni, viņi ir it kā drauds.''
Vai tiešām “muzejtantes” kušina un mēģina dažādi bērnu ierobežot, to “Kultūršoks” pārbauda, kopā ar divām piecgadīgām jaunkundzēm apmeklējot Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Medicīnas vēstures muzeju un mākslas muzeju “Rīgas birža”. Muzeji izvēlēti tāpēc, ka nedēļas sākumā, darba dienas vidū, citu kultūras iestāžu durvis ir slēgtas.
Secinājumi:
- Šķiet, šoreiz īpaši paveicies. Gaidot tā sauktās dusmīgās tantes, piemēram, Rīgas biržā, no attāluma vien var vērot kundzes ar rīta sagurumam atbilstošu neitrālu attieksmi.
- Līdzīgi arī Medicīnas vēstures muzejā var sastapt neitrālas vai pat azartiskas sava darba veicējas, kuras labprāt mazajām skatītājām rāda un stāsta.
- Arī Nacionālajā vēstures muzejā, pāris minūtēs pavērtējot uzvedību, pie pastāvīga pavadoņa pārbaudītāji netiek. Šoreiz tik vien bēdas, ka dažbrīd bērniem nesasniedzamā augstumā izvietotas ekspozīciju sastāvdaļas.
Viedokļu izpētē tieši pieticīgo piedāvājumu Hermane atklājusi kā vienu no būtiskākajam nepilnībām kultūras pieejamības bērniem jomā.
“Tā piedāvājuma vienkārši ir par maz. Tas nav pietiekami daudzveidīgs un regulārs. Daudzas ģimenes teica, ka visur ir jau bijuši un, kad piedzimst otrais un trešais bērns, tad ar viņiem iet uz tiem pašiem pasākumiem, kur gājuši ar pirmo bērnu. Visas ģimenes iet uz “Putnu operu”,” turpina Hermane.
Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc vecāki dažkārt pārvērtē savu atvašu spēju noturēt uzmanību un ņem bērnus līdzi uz izsmalcinātas mūzikas koncertiem un pieaugušo izrādēm. Tāpēc lielākās daļa kultūras organizāciju mājaslapu biļešu pirkšanas sadaļā lasāms, ka uz koncertiem vai izrādēm, kas paredzētas pieaugušo auditorijai, bērni līdz septiņu gadu vecumam netiek ielaisti, novērojuši “Kultūršoka” veidotāji.
“Ja kāds vecāks nāk ar savu bērnu uz koncertu, mēs neaizliedzam, neprasām, vai viņam ir tik gadu vai tik gadu, jo bērni ir dažādi,” skaidro Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina. “Ir bērni, kas piecos gados var noklausīties lielu koncertu ar uzmanību, un ir bērni, kas 15 gados nevar noklausīties. Protams, ir arī tas otrs aspekts - citiem klausītājiem, protams, ir tiesības klausīties koncertu klusumā un, protams, ir kaitinoši, ja daudzi klusās vietās sāk klepot vai ja mazs bērns nevar nosēdēt un sāk runāt pa vidu. Tas ir tāds jūtīgs jautājums, protams, un mēs nekad neuzspiežam kategorisku viedokli.”
Dailes teātris jau izrāžu mēģinājumu gaitā nolemj, no kāda vecuma ieteiks iestudējumu skatīties un pie ieejas savā nostājā ir nelokāmi.
“Ir situācijas, kad cilvēki vakarā atnāk uz izrādi “Izraidītie” ar bērnu un saka, ka viņi paši atbild par saviem bērniem, bet mēs esam kultūras organizācija, kas arī ir par kaut ko atbildīga. Protams, mēs vienmēr kaut kā cenšamies to atlīdzināt, nepadarot to par tādu precedentu. Mēģinām ar katru atsevišķi runāt. Ir bijuši arī gadījumi, kad vecāki atnāk uz izrādi “Amadejs” ar zīdaini uz rokām. Nu, sakiet lūdzu, man šķiet, ka mēs visi esam pieauguši cilvēki un mēs saprotam, ko mēs darām,” saka Dailes teātra mārketinga un komunikāciju direktore Indra Rubene-Vīlipsone.
Kamēr rīdzinieki pie labas gribas un finanšu situācijas savas atvases var iepazīstināt ar profesionālo kultūru, mazpilsētās, kas nav jauno reģionālo koncertzāļu mājvietas, iespējas esot pavisam ierobežotas.
“Tas, ka ir reģionālās koncertzāles, tas ir brīnišķīgi, bet tas tomēr nenodrošina pieejamību visiem bērniem reģionos, jo nokļūšana līdz tām nozīmē lielas izmaksas. Un kas notiek, ja nav profesionālās mākslas piedāvājuma reģionos? To vietā nāk šie komercpiedāvājumi - dažādi “Minjoni” un “Šreki”. Ja paskatāmies pašvaldību mājaslapas, tās ir pilnas ar šādiem komercpiedāvājumiem, kas ir lēti, viegla satura,” atklāj Agnese Hermane.
To sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un pašvaldībām mēģinās labot Kultūras ministrija, veidojot projektu “Latvijas skolas soma”. Tā ietvaros reģionu skolēni brauks uz Rīgu, bet rīdzinieki - uz reģioniem baudīt kultūru, mākslu un dabas krāšņumus.
Projektu varētu ieviest 2018. gadā un tas turpinātos bez noteikta beigu termiņa. Vienai kultūras satura ekskursijai varētu tikt tērēti 14 eiro par vienu skolas vecuma bērnu, kopumā trīs miljoni eiro.
“Šī iniciatīva tiek plānota kā daļēji valsts finansēta, kur viena daļa aiziet jauna piedāvājuma radīšanai, bet otra - pieejamības jautājumu risināšanai, proti, transporta izdevumu segšanai. Arī pašvaldības piedalīsies ar savu sniegumu. Mēs ļoti ceram, ka šī skolas soma ļaus uzplaukt mecenātismam,” saka Latvijas valsts simtgades biroja izglītības un jauniešu projektu vadītāja Aija Tūna.
Tikmēr savu bērnu kultūraudzināšanas mecenāti paliek bērnu vecāki. Aprēķināts, ka, lai trīs bērnu ģimene no Valmieras atbrauktu uz teātra izrādi Rīgā, vajadzīgi vidēji 100 eiro.
“Protams, es esmu māksliniece un mana domāšana varbūt ir utopiska un ideālistiska, bet man šķiet, ka Labklājības ministrija varētu apzināt tās daudzbērnu ģimenes un piedāvāt viņiem par kaut kādu sakarīgu samaksu biļetes uz teātri, un to starpību segtu Labklājības ministrija vai tam speciāli veidots fonds,” spriež Evita Zālīte-Grosa. “Es domāju, problēmu ir ļoti daudz šajā laukā, un šīs problēmas būtību definē viens vārds - “Bērns”.”
