Grāmatai pa pēdām

"Rīgas misāle" ir arī politiskās kultūras piesātināta liecība. Andra Levāna stāsts

Grāmatai pa pēdām

Pirmais un arī vienīgais Rīgas breviārijs.Tā tapšanas vēsture un stāsts

Reformācija Livonijā: Mārtiņa Lutera brošūras Livonijai

Grāmatai pa pēdām: Grāmatas, kas radīja, veidoja un pārdzīvoja reformāciju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Tas būs stāsts par grāmatām, kas radīja reformāciju, un grāmatām, kas veidoja reformāciju. Un reizē tas ir būs stāsts par grāmatām, kam izdevās pārdzīvot reformāciju.

"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"

Raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" ieskatāmies Mārtiņa Lutera brošūrās Livonijai un atgādinām par reformāciju Latvijas teritorijā. Dodamies uz Rīgas Sv.Pētera baznīcu, kur kalpojis Rīgas reformators Andreass Knopke.

Ir patiesi likumsakarīgi un svarīgi būt Rīgas Sv.Pētera baznīcā, lai runātu par divām Latvijas bibliotēku vēsturei un grāmatniecībai nozīmīgām piecsimtgadēm (Rīgas pilsētas bibliotēkas izveidi 1524. gadā un pirmās latviešu protestantu grāmatas iespiešanu (1525) un tai drīz sekojošo iznīcināšanu). Sv. Pētera baznīcas monumentālos mūrus simtiem gadus apņem un piepilda gandrīz vieliski laika un vēstures viļņi, kas piešķīruši ēkai tās patieso vērtību. Te patiesi laiks kļuvis par telpu. Par vēstures avotu ir kļuvusi pati celtne un tās arhitektūra. Taisnība Džonam Raskinam (John Ruscin, 1819-1900) – “ēkas patiesais skaistums slēpjas ne akmeņos un ne zeltījumā. Tās skaistums ir ēkas Vecums un tā dziļā nozīmīguma sajūta, skarbās pārdomas un noslēpumainā līdzpārdzīvojuma sajūta, (…) ko mēs sajūtam sienās, kuras tik ilgi ir aptvēris un apskalojis cilvēciskās esamības viļņojums. (…) Cik daudzas apšaubāmu hroniku lappuses kļūst liekas, pateicoties dažiem akmeņiem, kas likti viens uz otra! Pasaulē ir tikai divas visspēcīgas varas, kas spēj pārvarēt aizmirstību – tā ir Arhitektūra un Poēzija”. Raskins zināja, ka viens no visnozīmīgākajām arhitektūras vērtībām jeb kategorijām ir atmiņa: “Ja ēkas saglabājušas atmiņas par cilvēkiem, kas tās būvējuši un apdzīvojuši, tad to veidols sasniedz pilnību un celtnes iemanto patiesu simbolisku vai vēsturisku jēgu.”

Stāvot pie tā dēvētā Livonijas reformācijas apustuļa Andreasa Knopkes (ap 1468-1539) kapakmeņa (kas tagad iemūrēts baznīcas sienā), šogad noteikti jāpiemin vēl divas nozīmīgas piecsimtgades. 1522. gada 12. jūnijā Sv.Pētera baznīcas korī, Rīgas birģermeistaram un rātskungiem klātesot, risinājās pārliecinātā reformācijas piekritēja Knopkes disputs ar franciskāņiem par jaunās ticības pamatiem. Pēc veiksmīgā disputa jau 1522. gada 23. oktobrī Knopki Rīgas rāte ieceļ amatā (tā drosmīgi pārkāpjot katoliskās baznīcas kārtību) par Sv.Pētera baznīcas arhidiakonu. Viņa amatā iecelšanas runa un vēlākie sprediķi veido pamatu vēlāk, Vācijā vairākos izdevumos iespiestajam (1524, 1525) Knopkes komentāram par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem – pirmā Livonijas luterāņu mācītāja radītajai grāmatai. Patiesi, bez grāmatiespiešanas nebūtu reformācijas! Knopkes disputs un viņa iecelšana amatā kļuvuši par Livonijas reformācijas robežšķirtnēm. Tā ir reformācijas laika liecība, kas rāda, cik ātri reliģiskas domstarpības pārauga politiskos, administratīvos un sociālos konfliktos. Ticības jautājums patiesi bija dzīvības jautājums. Livonija tomēr tika pasargāta no citviet reformācijas raisītajiem militāriem un nacionāliem konfliktiem.

Bet stāsts par jaunās evaņģēliskās ticības uzvaru nav iedomājams bez stāsta par reformācijas piekritēju agresīvo un destruktīvo rīcību, vēršoties pret “papistiem” tik būtiskajām vērtībām – svēto pielūgšanu, baznīcu greznību, klosteriem. Arī tāpēc Sv.Pētera baznīcas ēkas vēsture un seno Rīgas grāmatu vēsture ir cieši savijušās. Kad otra Rīgas reformatora, Sv.Jēkaba baznīcas mācītāja Silvestra Tegetmeijera (†1552) dedzīgo un provokatīvo sprediķu iespaidā 1524. gada gavēņa laikā sākas baznīcu grautiņi, tad Tegetmeijera runu uzkurinātie Rīgas melngalvji “mežoņu neprātā” izpostīja un izlaupīja vispirms Sv.Pētera baznīcu un paši savu altāri, tad netālo dominikāņu un franciskāņu klosterus. Kontrreformācijas laikā jezuīts Erdmans Tolgsdorfs (ap 1550-1620) rakstīja un publicēja (1614) apsūdzības pilnus vārdus par Rīgas baznīcu apgānīšanu: “Vispirms visas bildes, bez izšķirības, sameta kaudzē kādā netīrā, tumšā vietā aiz Sv.Pētera baznīcas, un šai vietai tie smejot deva vārdu, tai jāsaucas pie visiem svētajiem. Tad vienā dienā tos nejēdzība un neprāts noveda tik tālu, ka tie visas Kristus un svēto bildes no minētās vietas un no citurienes, visas kopā, ar mēslu ratiem izveda no pilsētas un iemeta lielā aizdedzinātā sārtā un sadedzināja pelnos, īpaši tie izrādīja savu naidīgumu pret daudzām skaistām vissvētākās jaunavas Dievmātes Marijas bildēm, ko tie sauca par burvi.”

Lūk, kā tapis labi zināmais izteiciens “ej tak pie visiem svētajiem”.

Rīgas viduslaiku sakrālās mākslas mantojums ir ārkārtīgi trūcīgs; un tajā visvairāk vainojami reformācijas laika baznīcu grautiņi. Tomēr daudzas katoļu grāmatas un rokraksti (proti, vārds, zināšanas) tika novērtētas un pasargātas. Grāmatas pārņēma protestantiskā Rīgas rāte, vadoties pēc Mārtiņa Lutera norādījuma vācu pilsētu rātskungiem un maģistrātiem (1523) veidot visiem pieejamas grāmatu krātuves: “Jo tās noder, lai izprastu un vadītu šīs pasaules dzīves ritējumu. Kā arī, lai saskatītu Dieva darbus un brīnumus.” Tiesa gan, daudzas Rīgas katoļu grāmatas tomēr nepārdzīvoja reformāciju, diemžēl to skaits un saturs nav pat aptuveni nosakāms; daudzas tāpēc kļuva par vienīgajām; tāda ir arī Sv.Pētera baznīcas liģeru altārim dārgi nopirktā (1521) misāle, kas uz pergamenta iespiesta Lībekā, 1500. gadā.

Pret grāmatu un bibliotēku vērsta agresija vienmēr ir bijis simbolisks akts, centiens iznīcināt nepieņemamas vai kaitīgas zināšanas, iedragāt konfesionālas un/vai nacionālas identitātes apziņu. Laupīt atmiņu.

Vēsturisks paradokss ir, ka savulaik visai apšaubāmā veidā – barbariski izdemolēto baznīcu un likvidēto katoļu klosteru grautiņos un izlaupīšanā iegūtās grāmatas veidojušas evaņģēliski luteriskas pilsētas publiskās grāmatu krātuves kodolu. Lai kalpotu kopīgam labumam; salus communis.

"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"

Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadi, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti