Ekspozīciju veido ļoti plašs materiālu klāsts, sākot no dažādām liecībām par abu diriģentu radošo darbību līdz ļoti personiskām lietām, kas viņiem piederējušas un bijušas mīļas.
Kādā publiskā tikšanās reizē Imants Kokars par savu enerģijas avotu atzina tieši bērnības skolu, kas atradās pavisam netālu no Kokaru mājām „Avotiņi”. „Imant, kur rast tik lielu enerģiju kā jums?” viņam taujāja. „Vajag piedzimt laukos. Es piedzimu laukos, tur, kur sākas tie lielie Galgauskas meži, taisni uz meža robežas,” atteica Imants Kokars.
„Pirmā skola, kur nebiju vēl iestājies, kad vecākie brāļi jau spēlēja vijoli, un mēs kā mazie arī jau kaut ko tur čīgājām. Tā visa ir skolas ievirze. Mēs visi spēlējām, dziedājām, spēlējām futbolu, trakojām,” toreiz norādīja Imants Kokars.
Ar savu dzimto pusi un skolu brāļi Kokari vienmēr uzturējuši ciešas saiknes, diemžēl pirms diviem gadiem skolu nācies slēgt, un, lai šīs telpas atkal iedzīvinātu, radusies ideja par Kokariem veltīto ekspozīciju.
Tai izmantoti materiāli, ko 20 gadu garumā vācis vietējais novadpētniecības pulciņš Birutas Pokules vadībā, kā arī liecības un lietas, ko ekspozīcijas veidotāju rīcībā tikai tagad nodevuši koru dziedātāji un Kokaru ģimene.
Imanta Kokara dēls Uldis un vedekla Inga ir ļoti pateicīgi ekspozīcijas veidotājiem par entuziasmu un arī milzīgo darbu visu lielo materiālu klāstu izpētot, atlasot un sistematizējot. „Pats galvenais ir tas, ka ir viena vieta, kur par viņiem ir viss. Kad tēvs aizgāja, mēs īsti nesapratām, kā rīkoties ar viņa mantām. Pašiem veidot īpašu istabu savā mājā? - Nu īsti tā kā tomēr nav īstā vieta… Ko pēc tam ar to darīs mūsu bērni, mēs taču nezinām, kā tas būs,” stāsta Uldis.
„Pamatideja šai ekspozīcijai ir saglabāt nākamajām paaudzēm Kokaru dzīves veikumu un auru, mūziku. Un lai katrs, kam ir svarīga mūsu tautas mūzika, lai viņš var tajā visā pakavēties un ne tikai ļoti personiski caur viņu mūžu, bet arī kā laikmeta liecību,” saka Inga.
Ekspozīcija būs izvietota trijās skolas telpās, un to veidos ļoti plašs materiālu klāsts: fotogrāfijas, afišas, godalgas, audioieraksti, ar abu brāļu uzstāšanos saistīti tērpi, pat Imanta Kokara mēbeļu sekcija, ko viņš iegādājies 1970. gados un kas bijusi slavena ar savu bāriņu, tāpat arī Imanta mīļākā krūzīte, no kuras viņš katru rītu dzēris tēju.
Viena no ekspozīcijas veidotājām Laila Ķiploka stāsta, ka materiāli ekspozīcijai atlasīti ļoti rūpīgi.
„Mēs lasījām grāmatas, meklējām, zvanījām cilvēkiem, un tikai pēc informācijas precizēšanas mēs materiālus likām uz stendiem. Bija ļoti daudz arī neprecizitāšu - izlasām vienā grāmatā, tad otrā, un katrā no tām rakstītais atšķiras. Tad mēs zvanām Uldim, viņš atkal saka kaut ko citu, tad vēršamies vēl pie koristiem ar šiem pašiem jautājumiem. Tad beigu beigās mēs atrodam vidusceļu, pieliekot klāt vēl savu nostāju,” ekspozīcijas tapšanu atminas Ķiploka.
Inga un Uldis Kokari stāsta, ka Ķiplokas un Pokules vairāki atklājumi, strādājot pie ekspozīcijas, arī viņiem pašiem bijis pārsteigums. „It kā jau mēs visu zinām. Bet, piemēram, atklājums mums bija tas, ka tēvs ir bijis Atturības biedrības loceklis. Tas izraisīja patiešām lielu jautrību. Un šo faktu ir uzrakušas tieši šīs meitenes, kas veidoja ekspozīciju,” smej Uldis Kokars.
