Stingra, bet ļoti labsirdīga, un spēja ticēt saviem skolniekiem vairāk nekā viņi paši sev. Dienā, kad Antoniju Apeli izvadīs pēdējā gaitā, atskatāmies uz viņas personību un devumu Latvijas Radio darbinieku atmiņās un viņas pašas interviju fragmentos.
“Pirmajā augstskolas diplomā man ir rakstīts “angļu valodas vidusskolas skolotāja”. Pēc četriem gadiem iestājos Teātra fakultātē režisoros, bet šī profesija, šī specialitāte – skolotāja – mani neatstāja visu mūžu. Jo es vienmēr, nepārtraukti esmu kādam kaut ko mācījusi. Sākumā – angļu valodu, pēc tam – skatuves runu, pēc tam – runu un tagad galu galā – prasmi runāt publiski,” tā Antonija Apele sacīja radio intervijā Gustam Kikustam 2003.gadā.
Un viņa patiešām bija Skolotāja ar lielo burtu – to viņas aiziešanas dienā, 24.jūlijā, atminējās ļoti daudzi, kam viņas runas nodarbības bija palīdzējušas nostādīt balsi un iemācīties runāt tā, lai citiem gribas klausīties.
Ilggadējā Latvijas Radio diktore un Radioteātra producente Māra Eglīte uzsver: “Kā es vienmēr saku – to, ko Antonija ir iemācījusi, to ar cirvi ārā neizskaldīsi. Jo viņas loģika bija tiešām dzelžaina.”
“Mēs, visa diktoru plejāde… Jūs jau to neviens nevarat iedomāties, kā tas bija! Ziņas tiek nolasītas, un Antonija diktoru istabā sēž pie lielajiem magnetofoniem. Ziņas bija ierakstītas, un sākās analīze… Brīžiem mēs domājām – kaut tu izputētu ar visiem tiem magnetofoniem un analīzēm! Bet, atskatoties uz to, kas ir izdarīts, es domāju – nu, kolosāli!” atzīst Māra Eglīte.
Bet interesanti, ka pašai Antonijai Apelei savulaik, studējot teātra režiju, ar skatuves runu gājis ļoti grūti. To viņa atzina 2007.gada intervijā Edgaram Raginskim: “Manī vēl bija iekšā tā skolotāja – ja daru, tad daru labi vai arī nedaru neko. Tas man ilgi neļāva pilnīgi atbrīvoties. Aktiermeistarībā kaut kā bija labāk, bet tieši skatuves runā man bija ārkārtīgi jāpūlas, lai atbrīvotos. Tāpēc tagad visiem cenšos iestāstīt, ka pirmām kārtām ir jāatbrīvo ķermenis, un tikai tad tu vari atbrīvot arī savu prātu.”
Savulaik sapņojusi kļūt par profesionālu pianisti, Antonija Apele saikni ar skatuvi saglabāja kā radio teātra režisore. Viņas vadībā Latvijas Radio kopš 1964.gada tapuši vairāk nekā 400 iestudējumu, par kuriem viņa atminējās arī raidījumā “Kultūras Rondo” pirms savas 80.dzimšanas dienas 2012.gadā, sakot – man nav tuvāku un mazāk tuvu skolēnu un iestudējumu.
“Man nav cita vērtējuma. Ja es strādāju, tad viss darbs man ir vienādi vērtīgs un tuvs,” teica Antonija Apele.
Šajā intervijā viņu izjautāja “Kultūras Rondo” ētera balss Ingvilda Strautmane, kura pie Antonijas Apeles mācījusies gan runas tehniku, gan arī runas melodiju.
“Pašā sākumā viņa man teica tā: kad cilvēks runā no sevis, katru teikumu viņš izrunā viena vienīga vārda dēļ. Bet, kad teksts ir uzrakstīts, šis vienīgais vārds mēdz pazust. Un tev ir jāiemācās to atrast. (..) Viņa man ir iemācījusi runāt un atrast jēgu tajā, ko es saku. Un otrs – ja saki “Labdien!”, tad tas jāsaka tā, lai otrs patiešām dzird,” stāsta Ingvilda Strautmane.
Arī Latvijas Radio Briseles korespondente Ina Strazdiņa atminas, ka vēl ilgi pēc nodarbību beigām, satiekot Antoniju radionama gaitenī, viņai allaž bijis kāds padoms.
“Atceros, ka vēl nodarbībās Antonija stāstīja, ka savā mūžā ir pārvarējusi tādu brīdi, kas viņai pilnībā izdzēsis baiļu izjūtu.
Un tieši to no Antonijas varēja mācīties – iekšēju stāju, pārliecību un drosmi,”
uzsver Ina Strazdiņa.
“Viņas pedagoģija jau iesniedzās mūsu, katra apmācāmā, pasaules vērtību izpratnē,” Antoniju Apeli atceras arī ilggadējs Latvijas Radio žurnālists un bijušais direktors Dzintris Kolāts.
“Katrai ziņai, ko sagatavojam un lasām, ir jābūt konkrētam adresātam. Nevar tā plakātiski skaisti, visus burtus izrunājot un gandrīz visus vārdus uzsverot, panākt, ka cilvēks klausīsies. Viņš klausīsies tad, ja sajutīs, ka tas vai cits notikums, vai tā pārstāsts ir adresēts tieši viņam,” Kolāts atzīst.
Epizodes no runas nodarbībām savā telefonā ierakstījusi viena no Antonijas pēdējām audzēknēm, Ziņu dienesta korespondente Annija Petrova. Ideja par ierakstu piederējusi tieši Antonijai, lai skolnieki varētu dzirdēt sevi no malas. Annija uzsver: skolotāja nemitīgi sevi pilnveidoja, prata atzīt kļūdas un gāja līdzi laikam.
“Viņa sarunās ar mums atzina, ka, iespējams, kādreiz bijusi pārāk stingra, pārāk īsā laikā prasījusi pārāk lielu rezultātu. (..)
Viņa teica: nekad nesaki, ka tu kaut ko nevari. Saki, ka tu pagaidām nevari.
Tas, kā viņa prata iedrošināt cilvēku, bija vienkārši fantastiski. Man dažreiz radās iespaids, ka viņa tic maniem spēkiem vairāk nekā es pati,” neslēpj Annija Petrova.
Antonijas Apeles izvadīšana notiek 2.augustā plkst. 12.45 no Krematorijas Lielās zāles.
