PIRLS 2021 – pētījums par lasītprasmi, kurā secināts, ka lasītprasmes mērījumi Latvijā pasliktinājušies salīdzinājumā ar 2016. gadu, kad mērījumi tika veikti pēdējo reizi. Pētījuma aprakstos medijos tiek izmantoti tādi izteicieni kā "sasniegumi" un "56 valstu konkurence", kas norāda, ka tas tiek uztverts kā sacensība. Žurnālistiem būtiski paturēt prātā, ka bērnu pētniecības zelta standarts [16] nosaka – neviens pētījums nav sacensība un nav ētiski to tā interpretēt. Gan par PIRLS 2021, gan par PISA 2022 būtu ētiski rakstīt, lietojot vārdus, kas ir neitrāli un norāda uz mērījumiem, bet ne sacensībām, kurās ir uzvarētāji.
No dzimšanas priekšā lasošais vecāks šajā atmosfērā ieņem pareizās bērnu audzināšanas arhetipa lomu, kamēr tie, kuru bērni, neskatoties uz apzinīgu priekšā lasīšanu, paši lasīt izvairās, klusībā lauza galvas un jautā, kur viņi nošāvuši greizi.
Kā sociālantropoloģei, kas pēta bērnu fiziskās un garīgās attīstības ietekmi uz veselību, man ir skaidrs, ka problēmas ar lasītprasmi un jo īpaši nespēja saprast vārdu un tekstu nozīmi latviešu valodā ir tikai simptoms plašākam problēmu lokam, no kuriem es šodien pievērsīšos iztēlei kā būtiskam bērna attīstības priekšnoteikumam.
Kognitīvā jeb izziņas līmenī lasīšana nozīmē simbolu kopuma atšifrēšanu un pārvēršanu redzes bildē smadzenēs, vienalga, vai tie attēloti uz papirusa, alas sienas, datora ekrāna vai papīra. Ja attiecīgā bilde nerodas, tad lasīšana ir gluži vienkārši skaņu nosaukšana pēc koda.
Līdz ar to spējai iztēloties lasīšanas procesā ir primāra nozīme.
Iztēli var attīstīt pirmslasīšanas periodā, pat ja tas ievilcies līdz vienpadsmit gadu vecumam. Protams, labāk to darīt krietni ātrāk.
Nenoliedzami iztēli var attīstīt jebkurā valodas vidē, bet mums valstiskā līmenī ir svarīgi, lai tas notiktu latviski un lai katram jaunam apgūtam jēdzienam piestiprinātos nevis angļu, bet gan niansēti izprasts vārds latviešu valodā.
Lasītprasme un cilvēces mutvārdu pagātne
Pirms 19. gadsimta, lai gan Gutenberga prese jau gandrīz 500 gadus iespējoja masveida drukas darbus, lasītprasme bija pieejama tikai šauram sabiedrības slānim. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, tai skaitā arī mūsu senči, dzīvoja vidē, kurā stāsti tika nodoti no mutes mutē.
Pirmslasīšanas periods – jēdziens, ko izmantoju, lai aprakstītu laiku pirms bērns var saprast izlasītā teksta nozīmi. Šīs posms izteikti variē no bērna uz bērnu, un zēniem parasti ir ilgāks nekā meitenēm. Ar nolūku izmantoju šo jēdzienu, lai nebūtu jāizmanto ar negatīvo iekrāsu iezīmētais jēdziens "analfabēts".
Latviešu literārā valoda veidojusies uz spēcīgas mutvārdu bāzes, ko papildināja jaunvārdi, kurus pēc nepieciešamības ieviesa 19. un 20. gadsimtā izglītotie latvieši.
Palasot 19. gadsimtā pierakstīto mantojumu, var sajūsmināties gan par teicēju vārdu krājumu, gan iztēli. Atliek secināt, ka lasītprasme nebija nepieciešama, lai izdomātu, pārstāstītu un aprakstītu. Līdzīgi ir ar bērniem pirmslasīšanas periodā – viņi ir spējīgi uzsūkt un sevī noglabāt gan garus un sarežģītus stāstus, gan nepazīstamus vārdus.
Turklāt viņi tos spēj atcerēties labāk par pieaugušajiem, kas pusmiegā lasa priekšā vai stāsta nupat izdomātu pasaku.
Ražena latviešu valodas vārdu uzkrāšana un iztēles bagātināšana ir savā starpā saistītas, un pats labākais veids, kā to veicināt pieaugušajiem daudz runāt ar bērniem un ļaut tiem mutiski atbildēt. Mēs esam radīti, lai klausītos un runātu.
Klausāmgrāmata – profesionāli ielasīta grāmata, kuras radīšanā iesaistīta komanda, piemēram, balss mākslinieks/ce (senāk – radio aktieris), ieraksta režisors/e un par skaņas ieraksta kvalitāti atbilstoša persona. Šāda grāmatu apstrāde ir laikietilpīgs process, kas prasa pamatīgus resursus, tādēļ katras bērniem izdotās grāmatas pārvēršana par klausāmgrāmatu būtu jāpadara par prioritāti.
ASV ar katru gadu aug klausāmgrāmatu patēriņš gan pieaugušo, gan bērnu vidū.[2] Tas mūsdienu aizņemtajās dzīvēs var būt viens veids, kā nodrošināt, lai bērniem būtu, ko klausīties. Protams, būtiski gan skolās, gan mājās noklausīto pēcāk pārrunāt, ko speciālisti iesaka jebkura digitāla satura patērniecības gadījumā[3].
Valstiskā līmenī investīcijas kvalitatīvā bērniem domātā klausāmsaturā varētu palīdzēt gan ar vārdu krājuma, gan iztēles bagātināšanu, kas savukārt ilgtermiņā uzlabotu spēju saprast lasāmu tekstu.[4]
Kas traucē mūsdienu bērnam lasīt?
Te rodas jautājums – vai pastāv iemesli, kādēļ mūsdienu bērniem būtu grūtāk iemācīties lasīt nekā senāk, un vai tiešām jāļauj viņiem klausīties tā vietā, lai ieguldītos tiešās lasītprasmes apgūšanas nodarbēs. Īsā atbilde – jā, bet ar piebildi:
"Būtiski apzināties, ka atšķirīgas lasītprasmes spējas ir tikpat vecas, cik pati lasīšana."
Disleksija – smadzeņu darbības stāvoklis, kurā trūkst sasaistes starp skaņas atpazīšanu un tās simbolisku attēlošanu. Tā ir lielāka problēma saistībā ar grūtībām mācībā (80–90% no visām problēmām). Disleksija nenorāda uz inteliģences vai radošumu trūkumu. Ir pieņemts uzskatīt, ka tādas slavenības kā Leonardo Davinči un Alberts Einšteins ar to sirguši, kā arī daudzi slaveni aktieri, to starpā – Toms Krūzs.
Smadzeņu attīstības pētījumi norāda, ka ne visi bērni ir vienlīdz gatavi aktīvi izmantot abas smadzeņu puslodes, kas nepieciešamas, lai atkodētu tekstu un saprastu tā nozīmi. Dažiem šī spēja nerodas līdz pat deviņu vai pat desmit gadu vecumam. Turklāt Jēlas universitātes pieredze rāda, ka gandrīz katrs piektais pasaules iedzīvotājs varētu sirgt ar disleksiju – atšķirīgu smadzeņu darbību citādi ļoti apķērīgiem cilvēkiem, kas apgrūtina skaņu pārvēršanu jēdzienos un kavē lasītprasmes rašanos[5].
Tātad kopš skološanas iesākumiem allaž ir bijuši bērni, kas lasīšanu tā īsti apguvuši vēlāk, un arī tādi, kam tā līdz galam nekad nav padevusies. Vienīgi nekad agrāk viss mācību process jau agrā vecumā nav bijis tik ļoti atkarīgs no rakstītā vārda, un daudzi no viņiem, pateicoties lielai uzcītībai, beigās iemācījušies tikt līdzi vienaudžiem. Alberts Einšteins esot bijis viens no viņiem.
Svarīgi valstiskā līmenī aktualizēt disleksijas tēmu, kā arī meklēt risinājumus, lai bērniem, kam ir grūtības izlasīt tekstu, tiktu piedāvātas cita veida iespējas apgūt mācību vielu.
Audiālās informācijas saņemšana vecumam atbilstoši bagātā valodā tiek minēts kā viens no iemesliem, kādēļ klausāmgrāmatas būtu ļoti noderīgas skolēniem ar disleksiju[6]. Nozīmīgi, ka 44,5% bērnu, kas angliski klausījās grāmatu lasījumus, apgalvoja, ka tās rosinājušas viņu interesi par lasīšanu[7].
Sensorā integrācija – sensorā integrācija apzīmē smadzeņu procesus, kas apstrādā, organizē un integrē informāciju no visām piecām pamata maņām – dzirdes, redzes, taustes, ožas un garšas. Lai stimulētu smadzeņu attīstību, kas nepieciešama, lai iemācītos rakstīt un lasīt, nepieciešams, lai bērna attīstībā tiktu izmantotas visas piecas maņas, nevis tikai dzirde un redze.
Smadzeņu attīstībai ļoti svarīga ir arī sensorā integrācija, ritma apguve un simetriska ķermeņa fiziskā attīstīšana vecumā no četriem ar pusi līdz septiņiem gadiem. Zēniem šis posms beidzas aptuveni divus gadus vēlāk nekā meitenēm, jo viņu smadzeņu puslodēm nepieciešams ilgāks laiks, lai nonāktu līdzsvarā.
Neskatoties uz to, ka PIRLS 2021 pētījums norāda, ka lasīšanu vajadzētu sākt mācīties agrāk, jo ar katru garām palaisto gadu rūkot lasītprasmes sasniegumi, Jaunzēlandē tapis pētījums atklāj, ka, ja bērni turpina uzsūkt bagātīgu valodu un attīstīt iztēli, kā tas notiek Valdorfa skolās, tad, pat uzsākot lasīt mācīšanos pusotru gadu vēlāk, viņi līdz vienpadsmit gadu vecumam lasa tikpat labi, cik tie, kas sākuši mācīties lasīt piecu gadu vecumā, turklāt demonstrē nedaudz labāku izpratni par izlasīto.[8]
Lasītprasme un digitālās tehnoloģijas
Tagad laiks pievērsties nu jau gandrīz neviena neapstrīdētajai digitālo mediju patēriņa negatīvajai ietekmi uz lasīšanu[9], kas arī kalpoja par iemeslu īsajai piekrītošajai atbildei uz jautājumu, vai mūsdienu bērniem ir grūtāk iemācīties lasīt nekā senāk.
Visā pasaulē daudz biežāk nekā pat pirms pāris desmitiem gadu bērni aktīvi patērē digitālas alternatīvas lasīšanai, kas ar savu vēstījumu un uzmanības noturēšanu konkurē ar darbietilpīgāko lasīšanas procesu. Turklāt – ja bērni skatās attēlos balstītu digitālo saturu, veids, kādā viņi izmanto iztēli, tiek stipri ierobežots. Piemēram, cik daudz bērnu un arī pieaugušo mūsdienās var iedomāties Sniegbaltīti, kas nelīdzinās Disneja slavenajai varonei? Starptautiski pētījumi atklāj, ka jebkāda digitāla satura skatīšanās pirms divu gadu vecuma negatīvi ietekmē bērnu valodas apguvi.[10] Arī vēlāk vecumam neatbilstošs ekrānu satura patēriņš tiek saistīts ar pazeminātām spējām skolā.[11]
Bet laiks, kas tiek patērēts ekrānos, nav vienīgais iemesls, kāpēc mūsdienu ierīcē sēdošajam bērnam lasīt varētu būt grūtāk.
Iespējams, ka, pat ja četrgadnieks planšetes vietā pavadītu laiku, rāpjoties kokā, nevis lasot grāmatas, viņš tik un tā attīstītu lasītprasmi.
Tas ir tāpēc, ka bērnībā acīm jāatrodas nepārtrauktā kustībā, lai tās uztrenētos sekot un koncentrēties vienā vietā, kas nepieciešams gan rakstīšanas, gan lasītprasmes attīstībai. Diemžēl šobrīd Latvijā bērniem vēl pirms skolas uzsākšanas aizvien biežāk konstatē dzīves laikā iegūtu tuvredzību[12].
Fiziskās kustībās balstītas rotaļas, kas bez pieaugušo radītas sacensības attīsta bērnu prātu, sagatavo bērnu acis lasīšanai un arī rosina iztēli[13]. Tā nu var gadīties, ka fizisko kustību, jo īpaši simetriski līdzsvarotu, uz abu smadzeņu pusložu attīstību orientētu nodarbju palielināšana mācību procesa ietvaros gan mājās, gan mācību iestādēs varētu uzlabot ne tikai lasītprasmi, bet arī risināt citus Latvijas bērnu veselības izaicinājumus, piemēram, to, ka aptuveni katram ceturtajam Latvijas trešklasniekam ir paaugstināts svars vai aptaukošanās.[14]
Kā lai savaldzina nelasītājus?
Ar šīm pārdomām es nebūt necenšos mazināt lasītprasmes attīstīšanas nozīmīgumu Latvijas bērnu izglītībā. Tā vietā es aicinu citādāk paraudzīties uz pirmslasīšanas posmu. Pamatojoties uz Jaunzēlandē veikto pētījumu, kas atklāja, ka bērni, kas lasītprasmi sāka apgūt turpat pusotru gadu vēlāk, atrodoties ar bagātu valodu piesātinātā vidē, vēlāk spēja izlasīto tekstu saprast mazliet labāk,
es aicinu lasīšanas speciālistus sākt domāt par nelasošajiem vienpadsmitgadniekiem mazliet savādāk – kā bērniem, kas vēl nav sākuši lasīt un kurus nepieciešams savaldzināt ar stāstu un vārdu sakarībām.
Bērni, kas vēl nav gatavi lasīt, jo īpaši zēni, izglītības sistēmā, kas agrā vecumā liek lielu uzsvaru uz lasīšanu, tiek atstāti novārtā. Lasīšana, kas sevī ietver gan vārdu krājuma veidošanu, gan iztēles attīstīšanu, var nobriest bez tieša spiediena uz teksta dekodēšanu. Būtiski arī mediju vidi piesātināt ar labu audiālo informāciju latviešu valodā, kas būtu jāveic valstiskā līmenī, jo klausāmgrāmatu radīšana ir laikietilpīgs un dārgs process.
Un nobeigumā mans uzsaukums vecākiem – lasiet bērniem priekšā tik ilgi, cik ilgi viņi ir gatavi jūsos klausīties, nejūtoties vainīgiem par to, ka šis varētu veicināt viņu slinkumu uz lasīšanu. Ja jums nepieciešams bērnus izklaidēt ar ierīcēm, tad labāk, lai to saturs būtu audiāls, piemēram, klausāmgrāmata, kas nerāda gatavus attēlus, kā to dara filmas vai multenes, bet gan ļauj aprakstītos tēlus iedomāties pašiem.
Un ļaujiet viņiem uzkāpt kādā kokā! No augšas viss izskatās mazliet savādāk!
Uz atvadām citāts pārdomām – Filips Pulmans, bērnu un jauniešu rakstnieks, kas sarakstījis triloģiju "Tumšās matērijas", teicis:
"Mani uztrauc tas, ka, pastāvīgi meklējot ko pārbaudīt, mēs aizmirstam lasīšanas un rakstīšanas patieso mērķi, patieso būtību; un, atšķirot tās [rakstīšanu un lasīšanu] no baudas, mēs radām bērnu paaudzi, kuri, ieraugot uzrakstīto, varēs izdvest pareizās skaņas, bet ienīdīs lasīšanu un izjutīs naidīgu attieksmi pret literatūru."[15]
Raksti par lasītprasmi:
Izmantotie avoti:
[1]https://www.ipi.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/ipi/PIRLS_2021_nacionalais_zinojums_ar_vakiem.pdf
[3] https://www.commonsensemedia.org/articles/how-can-i-use-tv-and-movies-to-teach-my-kids-media-literacy
[7] https://literacytrust.org.uk/research-services/research-reports/the-role-of-audiobooks-to-engage-reluctant-readers-and-underrepresented-children-and-young-people/
[8] Suggate, Sebastian & Schaughency, Elizabeth & Reese, Elaine. (2012). Children learning to read later catch up to children reading earlier. Early Childhood Research Quarterly. 28. 10.1016/j.ecresq.2012.04.004. https://ccss.nsw.edu.au/wp-content/uploads/2020/04/Suggate-Schaughency-Reese-2012-ECRQ-1.pdf
[13] Hannaford, C. (1995). Smart moves: why learning is not all in your head. Arlington, Va., Great Ocean Publishers.
[14] https://ppdb.mk.gov.lv/datubaze/bernu-antropometrisko-parametru-un-skolu-vides-petijuma-2022-2023-macibu-gada-aptauja/
[16] Clark, Cindy Dell. 2011. In a Younger Voice : Doing Child-Centered Qualitative Research. New York: Oxford University Press.
