Šajā vasarā eksperti apsekojuši 66 kultūras un dabas objektus, uz kuriem Kultūras ministrija aicina doties informatīvajā kampaņā "Atrastā Latvija". Izrādās, par pieejamiem var uzskatīt tikai daļu.
Skumjā realitāte
Kā atzīmē māksliniece un iekļaujošas kultūras veicinātāja Lība Bērziņa: "No 40 plus apsekotiem objektiem apmēram pusi es varēju ieteikt kā pieejamus vai daļēji pieejamus. Lielākoties daļēji pieejamus, dažus varbūt tikai kā pieejamus. Tiešām vienu vai divus. Līdz ar to nu varat spriest."
Vēl pirms pāris gadiem īstenotajos projektos vides pieejamība nebija kā obligāts nosacījums Eiropas Savienības finansējuma saņemšanai.
Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja stāsta: "Jāsaka tā, ka līdz ar Eiropas Savienības fondu aploksni un piesaistīto finansējumu piekļūstamības jautājumi nebija kā obligāts nosacījums, līdz ar to atbilstoši būvniecības likumu prasībām ir nodrošināts tas, kas ir nodrošināts. Attiecīgi šobrīd mēs varam izcelt tos objektus, kuros pieejamība ir, un aicināt pašvaldības, kurām projektu īstenošanā varbūt nav sanācis par to tik detalizēti padomāt vai pietrūcis finansējuma, lai pieejamību nodrošinātu, arī mēģināt sakārtot tās lietas līdz galam."
Lita Kokale norāda, ka šīs kampaņas ietvaros ministrija ar saņemto ekspertīzi semināra veidā dalīsies ar pašvaldībām un ar projektu īstenotājiem, lai viņi iespēju robežās ieteikumus ņem vērā un infrastruktūru vēl pilnveido: "Lai nākamajā gadā mēs varam aicināt uz 66 objektiem, nevis 40."
Iztērēts daudz, bet rezultāta nav
Viena no apsekotajām vietām ir Siguldas Jaunā pils. Pie ēkas izvietotas gan uzbrauktuves, gan lifts. Tomēr pieejams ir tikai pirmais stāvs. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem uzraksti braila rakstā ir izvietoti tikai pie durvīm un kāpnēm. Līdz ar to ēka ir tikai daļēji pieejama. Kultūras objektu pieejamība tiek uzlabota, tomēr bieži vien rodas problēmas, jo objektu uzturētājiem trūkst informācijas par to, kāpēc tas ir nepieciešams un kā to darīt pareizi.
Lība Bērziņa uzsver:
"Pirms vēl vispār kaut ko būvē, pirmais ir tiešām konsultēties. Tas, ko es redzēju arī apsekojumos, bieži vien ir tā labā griba, ka gribas kaut ko uztaisīt, bet ir izdarīts pa savam."
Viņa piebilst, ka tas nav tikai naudas jautājums: "Bieži vien varēja redzēt, ka ir iztērēts daudz naudas, bet nav īsti līdz galam tas risinājums pieejams, jo par pieejamu var uzskatīt tādu, kur cilvēks var iepazīties ar informāciju internetā, atnākt, pats patstāvīgi iekļūt, izbaudīt visu, ko sniedz šis objekts."
"Mēs, lietotāji, zinām vislabāk šīs nianses, jo tiešām vides pieejamība slēpjas niansēs," teic Lība Bērziņa. "Ja, piemēram, var tikt tikai pirmajā stāvā, tad objekts uzreiz skaitās kā daļēji pieejams. Tad, protams, svarīga ir ieeja, attiecīgi ir vajadzīgs lifts vai uzbrauktuve, lai nav šķēršļu, lai nav sliekšņa, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem būtu pietiekoši kontrasti."
Kam tas ir domāts?
Vairumā gadījumu renovējot tiek pieļautas nelielas, bet būtiskas kļūdas – veidotas pārāk stāvas uzbrauktuves, pie tām nav margu vai rokturi, pie kuriem pieturēties. Tāpat problēmas veidojas, ja renovāciju veido vairākos posmos.
"Piemēram, ir izveidotas pielāgotās labierīcības blakus muzeja ēkai un pēc tam ir taisīta terase, un rezultātā uz pielāgoto tualeti ir 15 cm slieksnis. Šis gadījums mani reāli sadusmoja, jo tā kā, loģiski domājot un skatoties uz to, viss bija – nu kā, nu kādā veidā?" neizpratnē dalās Lība Bērziņa.
"Dažreiz tie risinājumi ir tik muļķīgi, ka rodas jautājums – kam tad tas ir pieejams? Tur liekas, ka pat staigājošs cilvēks nevar iziet, vai ir tik tumšs, norādes un teksti, ka neviens neredz. Kam tad tas ir domāts?"
jautā Lība Bērziņa.
Viņa piebilst, ka veidojas tendence, attaisnojums, ko bieži izmanto, saka – mums vēsturiskā ēka, mēs nevaram pielāgot. "Tas ir stereotips, tas tā nav, vēsturiskas ēkas tiek pielāgotas. Tas pats, kā es saku, ir labierīcības un elektrība, ne jau mēs atstājam visu tik autentisku. Mēs pielāgojam tomēr mūsdienu cilvēku vajadzībām," norāda iekļaujošas kultūras veicinātāja.
Apmeklētājus aicina dalīties ar secinājumiem pēc kultūrvietu apmeklējuma, lai mudinātu saimniekus veikt nepieciešamos uzlabojumus.
