Guna Zariņa: Šis raidījums ir veltīts teātrim un dzejai. Ņemot vērā, ka vēl nekad pie mikrofona neesmu atradusies, lai tiktos ar dzejnieku, varbūt mēs viena otrai varētu uzdot jautājumus, kurus citādi neiznāk uzdot? Jautājumus, kuri mums abām ir svarīgi. Ko saki par tādu variantu?
Anna Auziņa: Es arī nekad šādā veidā neesmu runājusi ne ar vienu aktrisi, bet priecājos, ka varēšu runāt ar tevi! Esmu tevi redzējusi teātrī, bet neesmu bijusi uz izrādi "Dzeja". Neatceros arī, kas bija tas, ko lasīji, kad pirmoreiz dzirdēju tevi lasām dzeju, un kāpēc man likās, ka man tevi jāaicina lasīt Vizmas [Belševičas] dzeju. Varbūt [Montas] Kromas pasākumā es dzirdēju, ka tu lasi? Man liekas, ka sāku ar tevi runāt un nebaidīties, kad tu lasīji Vizmas dzeju pirms diviem gadiem.
Guna Zariņa: Paldies, Anna, par šo piedzīvojumu, jo citādi es neuzdrošinātos lasīt Vizmas dzeju. Jo šķiet, ka to autoru telpās, kuri dzīvo manā laikā un kurus esmu redzējusi uz ielas, kaut pa gabalu, varu ieiet – jo mums ir kopīga telpa. Iet pie Vizmas man bija dikti bail, un tas bija liels iedrošinājums, kad tu to mums ar Baibu Broku uzticēji.
Ar milzu maigumu
Guna Zariņa: Vai tu vienmēr esi rakstījusi ar tādu milzu, milzu maigumu pret mūsu banālo un skaisto esību?
Anna Auziņa: Man šķiet, ka jā – tas bija tas, ko man piedēvēja tad, kad es pati vēl neko nesapratu. Šķiet, ka tagad es dusmīgāk rakstu. (..) Tu teici, ka runāsim par dzeju un teātri. Domāju – kā lai to tagad pasaka, kāpēc neesmu teātra cilvēks un esmu redzējusi tik maz izrāžu. Par sevi pat nosodoši domāju, ka vienmēr esmu augstprātīgi uzskatījusi, ka teātris domāts cilvēkiem, kuri neprot lasīt un nespēj to visu uzbūvēt sev galvā, bet tajā pašā laikā es atzīstu, ka labākajās mūsdienu izrādēs ir kaut kas vairāk – ka aktieris kļūst par radītāju, nevis izpildītāju, personiski uzrunājot gan skatītāju, gan kolēģus. To pat nevar nosaukt par izpildīšanu – tur aktualizējas citi jautājumi. It īpaši, ja tā nav luga, kas rakstīta priekšā, bet tad, ja jūs paši veidojat izrādi – tad jūs visi vienlaikus esat arī autori.
Guna Zariņa: Jā, tā ir. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mums bijušas daudzas izrādes, kurām paši esam teksta autori. Es gan neesmu augstās domās par sevi kā dramaturģi, jo mēs tik un tā paliekam iesprostoti telpā, kurā mītam. Savukārt laba dramaturģija vienmēr piedāvās kaut ko vairāk. Bet te uzreiz arī mans jautājums tev: kā tev šķiet – vai tava dzeja, kamēr vien esi dzīva, kādam citam bez tevis vispār būtu jāizpilda?
Anna Auziņa: Man kādreiz likās, ka nē, bet tagad tā vairs nešķiet. Man pat šķiet, ka manai dzejai, manam tekstam, kas ir no manis aizgājis, un arī cilvēkiem tas būtu labi, ja citi ar to nodarbojas.
Guna Zariņa: Bet kā tu vari uzticēties? Kā tu vari atdot savu dzeju kādam citam?
Anna Auziņa: Savulaik to galīgi nevarēju – likās, ka viss ir nepareizi. Bet tad kaut kā ar gadiem man šīs īpašnieces tiesības pārgāja, un tagad man pat nav nepieciešama garantija, ka būs labi. Nezinu, kā lai to pasaku, lai tas neizklausītos pēc necieņas, bet man īstenībā ir vienalga – lai notiek kas notikdams.
Guna Zariņa: Tas nozīmē, ka tava īpašnieciskā robeža ir pārcēlusies kaut kur citur. Tādā gadījumā man ir cits svarīgs jautājums: kas man būtu jāzina par tevi, lai es varētu runāt tavu dzeju?
Anna Auziņa: Tev jāgrib šo dzeju runāt!
Guna Zariņa: Bet vai man kaut kas ir jāzina par tavu dzīvi? Piemēram, vai man ir jāzina, cik tev ir bērnu?
Anna Auziņa: Man liekas, ka pietiek ar grāmatām. Būtu labi palasīt vairāk, nekā tu nolasi skaļi. Būtu labi, ja tu izlasi vairākus dzejoļus. Bet man šķiet, ka nav nepieciešams arī par dzīvu autoru daudz zināt, jo mēs taču lasām arī senu autoru dzeju, un par viņiem mēs zinām tikai konstruētus stāstus. Vai vispār neko. Teksts dzīvo tāpat.
Guna Zariņa: Teksts dzīvo. Bet man līdz pat nesenam laikam bija ļoti bail iet citu cilvēku dzejā, jo tā itin kā ir cita cilvēka istaba. Šajā gadījumā – tava istaba. (..)
Novelciet apavus! Tas ir mans vilciens!
Guna Zariņa: Pavisam nesen man bija tāds sapnis: savam tētim vārda dienā biju nopirkusi vilcienu – īstu, lielu vilcienu, ar visiem dokumentiem. Es to nepratu vadīt, bet es ar to braukāju. Biju aizbraukusi kaut kur aiz Rēzeknes, bet tad to manu vilcienu noķēra, un tas piekāpa pilns ar ļaudīm. Un es kliedzu: "Novelciet apavus! Tas ir mans vilciens, nenāciet te ar dubļainām kājām, tas ir mana tēta vilciens!" Tāda ir mana asociācija par tavu dzejoli "Mana istaba". Tev nav jāstāsta taisnība, bet manā iztēlē ir skaidrs, ka tu esi bijusi no tās ārā, jo tev bijusi kaut kāda dzīve, kurā tev nav bijis laika šai istabai. Varu tikai minēt – bijuši bērni, sadzīve, vēl kaut kas, un tad tu atkal atgriezies telpā, kas ir tikai tava. Asociācijas ir bezgalīgas ar daudzām citām sievietēm visriņķī, daudzām citām māksliniecēm pasaulē un visos laikmetos, kuras ir cīnījušās par to savu istabu? Tā taču ir?
Anna Auziņa: Nu jā, negribu izlikties, ka nebūtu lasījusi Virdžīnijas Vulfas grāmatu – tajā brīdī es to biju lasījusi. Bet negribu arī visu komentēt.
Guna Zariņa: Es vienkārši domāju par to, ka mēs varam runāt par dzeju tīri tehniski – tu vari labot, sakot, kā vajadzētu, ņemot vērā, ka tu ne vienmēr lieto pieturzīmes, tāpēc tā vienmēr ir mana kā lasītājas izvēle – kā es sakārtoju tavu tekstu. Un tas ir diezgan interesants darbs, man patīk tajā dzīvoties, un visu jau nosaka tas, cik ilgu laiku esmu pavadījusi kopā ar to, lai varētu to iztulkot. Bet vispār par dzeju runāt ir tikpat bezjēdzīgi kā runāt par mūziku – ko tu tur vari izrunāt? Tāpēc man ir interesanti tev uzdot visādus jautājumus, jo komponisti ar izpildītājiem tomēr draudzējas daudz vairāk nekā dzejas izpildītāji ar dzejniekiem. Mēs tomēr nestaigājam rokrokā. Un es nekad tev nepasūtīšu balādi, kā to darītu atskaņotājmākslinieks komponistam… Bet runājot par tām bažām iet tavā istabā, kurā nav paredzēts kādam iet: man arī kādreiz bija tāds priekšstats, ka, izpildot dzeju, par tās autoru ir jāzina viss. Jāzina maksimāli daudz. Protams, man ir jāzina dzejolis no galvas, man jābūt saimniecei. Lasot dzeju, es to tā kā iztulkoju.
Anna Auziņa: Interpretē.
Guna Zariņa: Zini, nē – būtu labi, ja es neinterpretētu. Bet nu labi. Tulkojums vienmēr būs interpretācija.
Anna Auziņa: Jā – kad tu tulko, tu arī kaut kā to skaidro cilvēkiem.
Guna Zariņa: Bet ne jau cilvēkiem, kuri neprot lasīt. Varbūt cilvēkiem, kuri paši nevar iedarbināt [fantāziju], jo mēs jau visu laiku nedzīvojam poēzijas pasaulē, kurai visi gali ir vaļā, visi jutekļi aktīvi, kur jūti visas temperatūras un visas smaržas.
Anna Auziņa: Protams! Cilvēkiem, kuri lasa, patīk arī klausīties, ka viņiem lasa. Bet ir arī tā, ka tiem, kas nelasa, var palīdzēt, ja viņiem lasa.
Guna Zariņa: Pēdējā laikā es, pat ja zinu dzejoli no galvas, tik un tā turu priekšā papīru vai grāmatu, lai visiem atgādinātu, ka es nepiesavinos šo tekstu, tas nav mans. Man tā liekas tāda gaumes robeža – ka tu nedrīksti. Esi tā kā kaimiņa istabās mazlietiņ – jo pārstāsti to. Jā, man liekas – ja es dzejotu, man būtu bail tur kādu laist iekšā.
Anna Auziņa: Bet redzi: tad jau var nedzejot, ja ir tik ļoti bail! Ja tu dzejo, tad tev nedrīkst būt par to bail.
Cita meitene
Guna Zariņa: Tava pirmā grāmata iznāca tad, kad biji ļoti jauna.
Anna Auziņa: Jā, man bija divdesmit, un tas nozīmē, ka tā bija sarakstīta vidusskolā, jo, kamēr tā nonāca līdz izdošanai...
Vispār es brīnos, ka toreiz viņi tik mazu grāmatiņu man izdeva, jo vēl divtūkstošo gadu sākumā bija tāds standarts, ka jābūt kādiem četrdesmit dzejoļiem, Rokpeļņa rediģētiem. (smejas) Es atceros, kā tos dzejoļus rakstīju. Bet esmu to vairākkārt jau teikusi, ka man šķiet – tā bija kaut kāda cita meitene, kas to grāmatu sarakstīja. Ka es pati biju daudz tizlāka nekā tā grāmata. (smejas)
Guna Zariņa: Mēs, latvieši, vienmēr esam iekš dabas, mēs vienmēr esam iekš gadalaika. Man liekas, ka tāpēc mums arī ir dzeja, ka mums ir uzskatāms laika rits. Mēs tagad runājam, un manā galvā ir vasaras un rudens dzejoļi, un tās sāpīgās pārejas, tas 1. septembris, kurā tev aizlūst sirds, lai arī tu jau sen vairs neej skolā.
Anna Auziņa: Šodien tirdziņā pie Carnikavas stacijas ieraudzīju gladiolas… Man vispār paliek nelabi, kad ieraugu gladiolu, bet man pašai tīri labi patika iet skolā – nebija tā, ka gladiola toreiz būtu kaut ko sliktu nozīmējusi. Drīzāk man šķiet, ka mani piebeidza manu bērnu skola... (smejas)
Guna Zariņa: Runājot vēl par dzejas izpildīšanu. Kaut kādā mērā man ir jānonāk tajā vietā, kur tev tas dzejolis ir dzimis – vismaz vienu reizi man tur jānonāk, citādi nevaru to godīgi vilkt no savas mutes ārā. Vai tev ir kāda īpaša vieta, kur tev tie dzejoļi rodas, vai tie rodas dažādās vietās? No kurienes un kā tev viņi vispār nāk?
Anna Auziņa: Esmu iemācījusies latviešu valodu – ļoti daudz vārdu. Esmu redzējusi ļoti daudz konstrukciju. Un šīs konstrukcijas un vārdi kaut kā grupējas manā apziņā. Dažreiz ir ļoti skaidra ideja, kāds tas dzejolis būs. Tādi bija labākie "Atšķirto dārzu" dzejoļi, tāds bija arī dzejolis par kāpostu zupu. Bet ir arī tādi, ko es izdomāju.
Guna Zariņa: Bet vai tavā pasaulē ir arī mīlestības dzejoļi? Redzu, ka ir, bet vai tie rodas no mīlestības?
Anna Auziņa: Droši vien mīlestība kaut kā veicina to, ka tieši konkrētās konstrukcijas prātā saliekas.
Guna Zariņa: Lai lasītu tavus dzejoļus, man vajag zināt, kas ir tavas šūpoles un cik augstu tās šūpojas. Tad varu arī es tur aiziet, lai runātu tavu dzeju. (..) Bet cauri visām grāmatām nevis sludināšana, bet slavēšana, man liekas, ir tava tēma.
Anna Auziņa: Grāmatā "Annas pūra govs" slavēšana ir galvenā tēma. Bet nezinu, vai galvenā tā būs arī tad, kad pabeigšu savu jauno grāmatu – varbūt kādam liksies, ka tā ir zaimošana...
