Laikmeta krustpunktā

Jānis Škapars: Mūsu pārākums Tautas frontes laikā bija tas, ka latvieši atmodās pirmie

Laikmeta krustpunktā

Lidija Pupure: Mani kaitina bara domāšana

Lia Guļevska: Radio vienmēr ir strādājis no sirds

Žurnāliste Lia Guļevska: Mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā, kad publiskajā telpā pietrūkst sirds

Mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un diemžēl galvenais, kā pietrūkst visos medijos, ir sirds, – tā domā viena no leģendārajām Latvijas Radio (Radio) balsīm Lia Guļevska. 2025. gadā Radio svinēs savu simtgadi, un pusi no tā mūža Doma laukumā ir strādājusi arī žurnāliste Lia Guļevska. Par Latvijas Radio, par Smiļģi, par latviešu valodu un to, ka nejaušību nav, saruna ar viņu raidījumā "Laikmeta krustpunktā". 

Lia savas radio gaitas iesāka 70. gadu sākumā raidījumā "Dzirkstele", un jau ātri dzirkstele pārvērtās liesmā – mīlestības liesmā pret žurnālista darbu, mīlestībā pret savu klausītāju un pie mikrofona satiktajiem cilvēkiem. Pateicoties raidījumiem, kas ir saglabāti Latvijas Radio fonotēkā, mēs varam arī šodien sadzirdēt Latvijas laikmetu un ieklausīties daudzu Latvijas vēsturē svarīgu cilvēku reiz teiktajā. Lia ir sarunājusies ar mūsu izcilākajiem kultūras ļaudīm, bet arhīvs glabā arī raidījumus par lauku cilvēkiem un sadzīves norisēm. 1991. gada janvārī Lia ir dokumentējusi Rīgas sargus un barikāžu balsis, un, protams, Lia ir viena no leģendārā raidījuma "Mikrofons" balsīm.

ĪSUMĀ:

  • Zīmīgie datumi un Latvijas Radio šodien – vai vienotam medijam un krievu kanāliem būt?
  • Ceļš uz Radio – kā sarūgtinājums lasīt Babītes burkānus to veicināja.
  • Sirds satikšanās ar Smiļģi un ietekme, kas neizzūd vēl šodien.
  • Zaudējumi un uzvaras cenzūrā, un kontrpropagandas raidījums "Mikrofons".

Sakritību nav

Arnis Krauze: Zīmīga sakritība, ka sarunājamies tieši 1. novembrī. Kad ar producenti plānojām ierakstu grafikus un viesus, un studijas ieraksta iespējas, tikai pēc tam secinājām, ka Liu esam uzaicinājuši gluži nejauši tieši radio dzimšanas dienā, un 1. novembris arī pašai Liai ir svarīgs datums viņas radio biogrāfijā. 

Lia Guļevska: 1. novembrī mani pieņēma Radio štatā, un tas notika programmā "Mikrofons". Otrs skaistākais, brīnišķīgākais notikums pēc manas meitas piedzimšanas. Es Radio mīlu līdz šai dienai, vēl joprojām tās ir manas otrās mājas, bet nu "Mikrofons" bija kas sevišķs. Kad jūs man piezvanījāt un pateicāt datumu, es zinu, ka nejaušību nav, un sapratu, ka šodien ir 50 gadi, tieši 50, kā mani pieņēma. Toreiz tā nebija Radio diena, tad jau bija Popovs, vai ne, un tas bija 7. maijs, kad tika svinēts un atzīmēts vismaz, bet vēlāk tā iznāca, ka tieši Radio dienā pēc Latvijas laika mani pieņēma.

Te man jūs jācitē – sakritību nav.

Nav, nav nejaušību, tas viss jau ir nolemts, kā Zigmunds Skujiņš raksta, mans mīļais rakstnieks, ka viss jau tur ir iezīmēts.

Pagājuši 50 gadi kopš tās dienas, kad jūs kļuvāt par Latvijas Radio štata darbinieci. Kāds Latvijas Radio ir šodien? Kādu jūs to dzirdat šodien?

Es teiktu, ka man drusku pietrūkst – ne tikai Latvijas Radio, visā periodikā un vispār visā publiskajā telpā – sirds. Tas neattiecas uz jūsu raidījumu. Es principā domāju, ka mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā, un to jūt, bet šajā kontekstā uz visa pārējā fona Latvijas Radio turas vislabāk.

Mainās paaudzes, mainās tehnoloģijas, mainās arī žurnālisti. Šobrīd Radio gaiteņos var sastapt arī ļoti daudzus gados jaunus cilvēkus. Radio mainās, bet kas ir tā dzirkstele, tā liesma, kuru visos pārmaiņu vējos šeit, Doma laukumā, nedrīkstētu nopūst?

To attieksmi pret klausītāju, primāri domājot par klausītāju. Mans uzstādījums ir principā jebkurā darbā, ko es daru, lai tas, nu, cik ir iespējams, palīdz, lai tas cilvēkiem palīdz.

Es mēģinu to arī savās grāmatās… tikai nesauciet, lūdzu, mani par rakstnieci, es esmu starpnieks, esmu vienalga, kas, bet mana lieta ir dot ziņu par to un par to, nevis pašai kaut kā kaut ko izdomāt, to es vienkārši nespēju. Es domāju, ka īstenībā jau visu nosaka sirds, ja tu to savu sirdi ieliec tajā, ko tu dari, tad viss ir pareizi, tad viss ir vienkārši pareizi. Man pat nav citu salīdzinājumu, darīt labu un darīt to no sirds, un tad jau tevi sadzirdēs. Jo klausītājs, īpaši jau tā paaudze – jaunajiem ir savas lietas, un radio tagad ir ļoti daudzas stacijas – tas viss jau ir tādā citā [līmenī] aizgājis…  Mēs droši vien pieminēsim arī "Mikrofona" aptauju. Toreiz nebija konkurences, pie kam atļāva drusku vairāk tāpēc, ka bija paralēli "Amerikas balss". Bija cits laiks. Man patīk, kā Raimonds Pauls pirms dažiem gadiem teica man intervijā: atstāt Radio tā, kā tas bija, jo neko nevajag jaunu izdomāt, nevajag izdomāt to, kas bija labs. Mēs nerunāsim par saturu politisko, tajā aizliegtajā laikā, kā Aleksandrs Grīva mēdza teikt. Vienkārši Radio vienmēr ir strādājis, nu, īstenībā, no sirds. Tā es gribētu teikt.

Radio šodien – kopā būšana un krievu raidījumu liktenis

Runājot par Radio šodien, gribētu dzirdēt arī jūsu pārdomas par divām aktualitātēm, kas šobrīd saistās ar pārmaiņām. Pirmā ir doma par vienotu sabiedrisko mediju. Jūs strādājāt laikā, kad Radio un [Latvijas] Televīzija bija zem viena jumta, tad atkal pašķīrās. Tagad atkal ir plāns un apņēmība, un jau Saeima sper pirmos soļus, ka Radio un Televīzija atkal būs kopā. Ko jūs par to sakāt?

Es nocitēšu Minhauzena frāzi, ko Harijs Liepiņš atkārtoja visbiežāk: "Atļaujiet pasmaidīt." Man tiešām jāpasmaida, viss jau ir bijis. Es atceros, ar kādu degsmi to visu ārdīja ārā, tad es vēl biju.

90. gadu sākumā?

Jā. To it kā varēja saprast, valsts ir atkal atguvusi neatkarību un kaut ko grib mainīt, un medijus darīt dikti patstāvīgus. Nu tagad es ar smaidu skatos, kā to visu atkal grib apvienot. Man nav viedokļa, jo viedoklim jābūt tiem cilvēkiem primāri, kas strādā šajā jomā, un ja tas kaut kādā veidā atvieglo kaut kādu komunikāciju vai kaut kādu vadošo... Bet principā man nav viedokļa,

es neredzēju jēgu jau tad, kad viņi ārdīja ārā.

Otrs stāsts ir nopietna diskusija šobrīd, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai, vai Latvijas Radio ir jābūt Latvijas Radio 4? Mēs pazīstam daudzus kolēģus no šī kanāla. Marina Kosteņecka tur daudzus gadus strādāja, daudzi citi. Vai Latvijas Televīzijā jābūt LTV7 ziņām krievu valodā? Krievu valoda sabiedriskajos medijos.

Mans uzskats ir, ka Latvijas valstī, kur valsts valoda ir latviešu valoda, tiem cilvēkiem, kuri grib šeit dzīvot, latviešu valoda, pat ja viņi to nezina spoži, bet ir jāsaprot. Es neesmu nekāda nacionāliste, man vectēvs viens ir grieķis, kurš, starp citu, neiemācījās īpaši latviešu valodu, mēs runājām ar viņu krievu valodā. Taču es uzskatu, ka ir jāzina šī valoda. 

Ja tu aizbrauc vienalga uz kādu pasaules valsti, ja tu gribi tajā palikt dzīvot un darboties, tev ir jāiemācās šīs valsts valoda. Viss. Punkts.

Vai 30 gadus, nu jau vairāk, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir jābūt kanālam krievu valodā sabiedriskajā radio?

Es šajā kontekstā atbildēšu, ka nē. Jo principā it kā būtu viņiem jādod iespēja saprast, kas notiek, bet ir jābūt vienam vienotam likumam un vienotai nostājai. [Latviešu valoda] ir jāsaprot. Labi, nerunā tik spoži, kaut kā jau tiks galā, bet ir jāsaprot un pieci teikumi tomēr jāiemācās. Es pat grieķiski dažus vārdus varu pateikt. Tas ir pilnīgi elementāri.

Tas viens no argumentiem, kādēļ joprojām ir jāraida sabiedriskajos medijos krievu valodā, ir, ka, ja šādu kanālu nebūs, šie ļaudis pārslēgsies uz Krievijas propagandas kanāliem un mēs viņus vairs nesasniegsim. Ko par šādu argumentu jūs domājat? 

Mīļo Arni, viņi vienalga pārslēgsies uz tiem kanāliem, jo, ja viņi nesaprot, tad viņi slēdzas un slēgsies. Tāda ir mana sajūta, es varu kļūdīties, bet tāda ir mana sajūta. 

No Babītes burkāniem uz Radio

Tagad iegremdēsimies pagātnē. Papētot vēsturi, ir vismaz divi fakti, kas sekmēja jūsu nokļūšanu Latvijas Radio mājā. Viens ir režisors Alfrēds Jaunušans, kurš neuzņēma jūs aktieros. Otrs ir kolhozs Babītē, uz kuru jauno, nupat universitāti beigušo bibliotekāri Liu aizsūta rudenī raut burkānus. 

Ar mazu bērniņu mājās. Lia apvainojās, jo viņa bija augusi iekārtā, kurā jaunajiem pavērts ceļš, un īpaši jaunajām māmiņām.

Tad nu stāstiet, kā Babītes burkāni sekmēja jūsu nokļūšanu Doma laukumā.

Tas galīgi netraucēja man katru vakaru vest somu mājās pilnu ar burkāniem un gandrīz visai ziemai nodrošināt iztiku savai ģimenei ar šiem burkāniem, bet es tiešām apvainojos un zvanīju savam skolas biedram, īstam draugam mūža garumā – Valdim Darbiņam, kurš strādāja Radio, un teicu – viss, viss, man ir apnicis strādāt bibliotēkā, no kuras mani sūta uz kolhozu, vai tu man nevari palīdzēt? Mēs abi ļoti labi rakstījām. Viņa sacerējumus lasīja manai klasei priekšā, manējos viņa klasei. Tā Valdis arī mani te iefīrēja. Blats! Blata būšana! Ne štatā, bet ārštatā, "Dzirkstelē", kur strādāja Ruta Darbiņa, viņa bijusī sieva. Tā es nonācu pie Rišarda Labanovska, kurš ir mans pirmais un vienīgais skolotājs žurnālistikā, jo es tiešām esmu beigusi bibliogrāfus. 

Ja jāmin paši pirmie jūsu skolotāji, jāpiemin arī Asma Luika.

Jā.

Viņa bija jūsu 50. vidusskolas literārā pulciņa vadītāja. Arī viņai bija sava loma, ka jūs izvēlējāties to ceļu, pa kuru aizgājāt, un interesējāties par literatūru, par kultūru, par aktieriem, par teātri, par Smiļģi.

Jā, Dailes teātris bija mūsu skolas šefi, un man liktenis bija lēmis mācīties vienā klasē ar teātra direktora Jāņa Palkavnieka meitu Dzintru, un bieži viesi mūsu skolā bija gan teātra režisori, gan aktieri, īpaši Mudīte Šneidere, kura pati bija beigusi šo skolu, un Harijs Liepiņš. Brīnišķīgas atmiņas. Vēl šodien saku paldies par to visu. 

Fatālā personība – Smiļģis

Ja runājam par pašu, pašu pirmo jūsu publikāciju un jūsu pirmajiem soļiem žurnālistikā, tie pirmie soļi ir presē un nevis radio viļņos. Pati pirmā jūsu preses publikācija, ko atradu, ir 1966. gadā, "Padomju Jaunatnē". Raksta nosaukums ir "Pārvērtības". Jūs tobrīd mācījāties pirmajā kursā. To izlasot, es biju pārsteigts, ka tajos, jāsaka, arī cenzūras un tumšajos gados, vienai pirmā kursa studentei ļauj aprakstīt Smiļģi kā nevarīgu, kā aizmirstu, kā dzīves smaguma sagrautu. Lia, kāds ir šis stāsts?

Man toreiz pašai bija tāds uzstādījums. Skolas un literārā pulciņa biedrs Imants Pijols jau strādāja "Padomju Jaunatnē", un viņš man pasūtīja šo rakstu, zinot visu to, kādas bija attiecības mūsu skolai ar Smiļģi, un īpaši man, un es viņam teicu – vai nu tu publicēsi, vai ne, ja liek ņemt kaut ko ārā, es neesmu ar mieru. Nu, nopublicēja tiešām kā brīnumu, un šis datums kļuva fatāls manā turpmākajā dzīvē, jo arī mans pirmais raidījums muzikālajā "Dzirkstelē" noskanēja Smiļģa dzimšanas dienā. Tā kā, jā, Smiļģis līdz šai dienai man ir fatāla personība. Nedzimst tādi brīnumi, nedzimst, pat pa 100 gadiem reizi nedzimst.

Tagad man drīz, Adventes laikā, būs nākamās grāmatas atvēršana, un es to nosaucu par "Sirdspukstiem", par sirdi kā par garīgu vērtību. Tur es ar tādiem mīļiem cilvēkiem sarunājos, un viens no viņiem ir Mudīte Šneidere. Es viņai jautāju – kā tava sirds satikās ar Smiļģi pirmo reizi? Kā viņa aprakstīja! Tā, ka pilnīgi skaidrs, ka viņš nav no šīs pasaules. Vārdu sakot, nu tāds viņš bija. Tā kā mana pirmā tikšanās ar viņu bija vēl sestajā klasē, kad viņš mūs izvadāja pa Dailes teātri ekskursijā ļoti mīļi un sirsnīgi, lai gan mēs zinājām, ka tas ir Smiļģis, viņš pret bērniem toreiz ļoti sirsnīgs bija, mūs pat pazemē zem skatuves ieveda, svētā vietā. Tā kā, jā, tā tas man arī mūžam cauri gājis – mīlestība uz Smiļģi, un tā viņš būs faktiski kopā ar Mudīti Šneideri un Hariju Liepiņu arī šajā "Sirdspukstu" grāmatā. Nejaušību nav. 

Žurnāliste Lia Guļevska
Žurnāliste Lia Guļevska

Raugoties Latvijas Radio fonotēkā, tas pats senākais ieraksts, kas ir saglabājies ar Lias Guļevskas balsi, ir saistīts ar Eduardu Smiļģi. Tas ir 1974. gada raidījums "Mikrofons" Eduarda Smiļģa dzimšanas dienas priekšvakarā, raidījuma vadītāji Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons, redaktore Lia Guļevska, raidījumā piedalās arī aktieris Harijs Liepiņš un Eduarda Smiļģa meita Aija.

Kad mani nosēdināja svinīgi pie Gunāra Jākobsona memoriālā galda, tad tur bija tāds milzīgs, skaists uzraksts zem stikla – "Īss prāts, garš materiāls". Visa "Mikrofona" redakcija īsināja šo sižetu par Smiļģi, jo tas bija apmēram 11 minūtes, tas bija kaut kas neticams priekš "Mikrofona". Visi īsinot noīsināja līdz sešām minūtēm, kas arī bija neticams priekš "Mikrofona", un tomēr palika, un tā es lēnām ievazāju garākus sižetus. Taču pirmais tiešām bija par Smiļģi, jo

man ir vēl tāds fatāls teikums, ka tikai Harija Liepiņa dēļ es kļuvu par žurnālisti, lai tiktu viņam tuvāk, un tā arī bija. Mums bija ļoti laba saskaņa, kā saka, visa mūža garumā. Tā turpinās tagad ar Mudīti Šneideri. 

Pierast pie savas balss

Jāsaka liels paldies jums, ka šis viss ir dokumentēts un saglabāts, ka mēs arī šodien varam dzirdēt Smiļģi un jūsu stāstu par Smiļģi. 

[Tagad, ierakstu klausoties], jānopūšas. Dikti jau es tur tā runāju, briesmīgi ne augstā stilā, bet drusku tādā izteiksmē. Tas bija tikai pats sākums, es domāju, ka man

pagāja vismaz pašai priekš sevis kādi septiņi gadi, kamēr es pieradu pie savas balss.

Es vēl tagad atceros, ka bija viens sižets, viesojās Liepājas teātris toreizējā Drāmas teātrī, un es ierakstīju Veru Šneideri, kura tēloja karalieni Elizabeti "Marijā Stjuartē". Man tur jānolasa ir tas tekstiņš no pieteikuma. Man vienmēr ļoti patika iet ar Gunāru un Ausmiņu kopā uz studiju. Man likās, ka viņi mani iedvesmo, un es uzskatīju to par lielu godu un laimi, un neticamu prieku. Es tagad nu sāku to ievadu tam sižetam, un pēkšņi atskan Gunāra balss: "Pietiks jau ar vienu karalieni, nevajag divas." Tas bija uz mūžu. Labi, ka es nesāku raudāt, Ausmiņa tā kā nomierināja. Es domāju, ka no tā brīža es arī sāku mazāk izteiksmīgi runāt.

Džins, kas izlaists no pudeles, jeb raidījums "Mikrofons"

Ja reiz runājam par "Mikrofonu" un pašiem sākumiem, jāpiemin Nikolajs Neilands. Viņa personība varbūt Latvijas vēsturē ir dažādi vērtēta, arī periods Zviedrijā un kādēļ viņš no turienes tika izraidīts. Par "Mikrofonu", protams, runājam kā par aptauju, kā par sava laikmeta ļaužu dokumentētāju, bet "Mikrofons" bija savā veidā arī, protams,… nezinu, vai tas bija tieši zem propagandas redakcijas? 

Nē, tas bija zem ārzemju raidījumu redakcijas, bet principā, es domāju, ka tas bija kā kontrpropagandas raidījums, jā, lai neklausītos "Amerikas balsi".

Nav ko slēpt šo faktu. 

Nav ko slēpt, jā, protams, tā tas tika nodibināts, uz tādas bāzes, un tieši tāpēc tam atļāva druscīt vairāk nekā citiem, lai piesaistītu uzmanību. Tad, man patīk tas teikums, – džinu izlaida no pudeles un atpakaļ īsti vairs nevarēja dabūt. Ja "Amerikas balss" mainīja laiku, "Mikrofons" arī no 20.15 atkāpās uz 19.00. Tas viss tā bija, bet tieši tāpēc tam atļāva drusku vairāk.

Daudzi "Mikrofoni" nav saglabājušies, bet tas, ko es sadzirdu un saprotu, ir tas, ka tajā bija gan intervijas, gan aktieri, gan mūzika skanēja, gan lauku cilvēki..

Gan rūpniecība, gan vēstuļu raidījumi, gan politiskie komentāri, gan sports.

Bet tas jau viss bija tajās līnijās..

Tādā mērcē, kā Maskavai vajadzēja, protams. 

Kāds bija šis balanss, cik daudz vajadzēja atvēlēt ideoloģijai?

Principā bija tā, ka tā ideoloģija arvien vairāk sarāvās mums, jo arvien vairāk mēs gājām uz to otru pusi. To jau arī pierādīja tās "Mikrofona" aptaujas dziesmas un cīņas par šo dziesmu vārdiem. 

No cenzūras, kas jums ir sāpīgākais, ko cenzors ņēma un izgrieza vai izstrīpoja?

Man bija sāpe, ka es biju aizbraukusi uz Rūjienu un ierakstījusi Rūjienas mūzikas skolas skolotāju Siliņu, un ārkārtīgi jauku uztaisījusi sižetu par šo skolotāju, kura visparastākajā klasē, ne mūzikas skolā, bērni dziedāja četrās balsīs. Tas bija ieplānots uz otrdienas "Mikrofonu", bet pirmdien tika atrādīts priekšniekiem. Atnāca mūsu priekšnieks no lielās sanāksmes un pateica, ka Siliņš ir izmests. Kāpēc? Tāpēc, ka izrādās, un to jau viņi zināja, ne jau es to zināju, ka Siliņš ir autors leģionāru dziesmai "Paliec sveiks, mans mazais draugs". Tur neko nevarēja izdarīt, sižets tika izmests. 

Vienreiz es ilgi stāvēju cenzoram blakus, cīnoties par to, lai paliek mans teksts raidījumā, ka Latvijā valdošie ir rietumu vēji, jo tas teksts bija no grāmatas, man liekas, "Zeme un daba", kas jau bija apstiprināta galvenajā literatūras pārvaldē. Gandrīz līdz pēdējam, bija jau pusseptiņi, es iecirtos – nu kā var neparakstīt [atļauju]? Tad patiešām, kad beigās tomēr parakstīja, es negāju vēl mājās, es iegāju "Mikrofona" redakcijā, ieslēdzu mazo kastīti un klausījos, vai tiešām skanēs. Skanēja. Tā kā bija visādi paradoksi, par dziesmām vispār nerunājot. Mēs dabūjām cauri daudzas lietas, bet bija arī reizes, kad bija arī jāpadodas, jā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti