Tā telpās Rīgā, Berga bazārā, izstādē "Skaistākais vārds. Ārzemju latviešu redzamās un neredzamās saites ar Latviju" līdz pat februāra beigām var pieteikties arī grupu nodarbībai, kur muzejs palīdzēs izveidot un piedzīvot patriotisku svētku sarīkojumu, kāds tas ilgus gadus bijis emigrācijā.
Jurjānu Andreja melodijā dziedātāju balsīm cauri spraucas pēc Otrā pasaules kara uz Zviedriju aizbraukušā Latvijas Nacionālās operas solista Marisa Vētras balss ieraksts.
Jau 31. oktobra vakarā izstādes atklāšanas viesi iemēģina svētku nodarbību, kur pie gara galda malko tēju vai vīnu, pa grupām izvēlas, ko darīs. Muzejpedagoģe Danute Grīnfelde skaidro pasākuma gaitu:
"Īsa uzruna, bet arī tāda nozīmīga runa, kas raksturo laikmetu, kad sarīkojums notiek. Ir priekšnesumi un arī dziedāšana kopā. Šodien es jūs aicinu izmēģināt četrus no šiem. Lūgšu pacelt rokas!"
Ideja izstādei un nodarbībai radusies pirms gada, kad uz muzeju piezvanījusi kāda uzņēmuma komanda: vai mēs varētu pie jums nosvinēt 18. novembri? Un kā to labāk darīt? – stāsta galvenā kuratore Marianna Auliciema, kura uzaugusi Austrālijā.
"Un es sāku arī domāt par to, kā man te, dzīvojot Latvijā jau 20 gadus, pietrūkst. Lāčplēša diena – forši, mēs ar bērniem, kad viņi bija mazi, laidām plostus Daugavā.
Bet es meklēju to īpaši svinīgo sajūtu, kāda man 18. novembrī bija, dzīvojot ārpus Latvijas. Jāsaka atklāti, ka šeit es neesmu atradusi to sajūtu."
Ārzemju latvieši 18. novembri parasti svin kādā no šim datumam tuvākajām nedēļas nogalēm. Latvijā tā ir brīvdiena, nereti iespraukusies pa vidu darbadienām. Bet vai arī citādi valstssvētku svinības Latvijā un emigrācijā tik ļoti atšķiras, jautāju tulkotājai Valdai Liepiņai, kura arī ir no Autrālijas.
"Jā, ļoti atšķiras. Mēs paši gatavojām 18. novembri. Šeit 18. novembris mums tiek dots. Ja ir kādi koncerti, tad var dabūt ielūgumus – valsts mums dod. Trimdā mēs paši devām savai pazudušajai Latvijai, bija diezgan garas uzrunas, paši to radījām."
"Ārzemēs tie svētki latviešu biedrībās un draudzes namos – tiem ir cita pacilātība un noskaņojums," atzīst Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele.
"Cilvēki gatavojas, sapucējas, tas ir jau pāris mēnešus iepriekš izziņots datums, viņi nes savus groziņus, zāle ir patriotiski noformēta. Tie tiešām ir skaisti svētki. Īpašs pacilājums – ja atbrauc kāds augsts viesis no Latvijas."
Tikmēr muzejā "Latvieši pasaulē" par 18. novembri ārzemēs stāsta Bostonā 1958. gadā izveidotais 2,25 m augstais Brīvības pieminekļa atveids. Daudz fotogrāfiju, uzrunu paraugi, ko var nolasīt arī nodarbībā, dzejas un esejas, no kurām pazīstamākā ir Vācijā nonākušā rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa "Piemini Latviju".
Arī no Amerikas atcelojis trauciņš ar atnesējas Sniedzes Runģes skaidrojumu: "Kad 18. novembrī mēs drīkstējām pieskarties Latvijas zemei, mēs savus mazos pirkstiņus tur likām. Tas bija kaut kas ļoti sevišķs, maģisks."
Protams, daudz kas ir mainījies, Latvija ir brīva, bet varbūt no šīm svinībām arī mēs varam ko mācīties?
