Sākot sarunu, Valentīns Odnovjuns uzsver, ka viņš sevi nesauktu tikai un vienīgi par fotogrāfu. Radot darbus, viņam galvenais ir filozofiskais aspekts, un fotogrāfija ir tikai kā instruments, lai sasniegtu mērķi.
Dzimis un audzis Ukrainā, aptuveni 25 gadu vecumā Valentīns pārcēlās uz Lietuvu, jo kādā fotoseminārā viņu ļoti iedvesmoja sastapšanās ar profesoru Alvīdu Luki no Viļņas Mākslas akadēmijas. Pirms diviem gadiem Valentīns absolvēja akadēmiju Viļņā, ieguva maģistra grādu fotogrāfijā un mediju mākslās. Vēl mācību laikā viņa darbi saņēmuši augstu novērtējumu dažādos konkursos Lietuvā, Polijā un Serbijā.
Rīgā viņš rāda darbus no diviem izstāžu cikliem “Novērošana” un “Horizonti”, kas tapuši aptuveni divu gadu garumā:
“Šeit mani interesēja mūsu uztveres paradokss: kā attēlus uztver mūsu acis, ja mēs nezinām kontekstu, un kā mūsu uztvere mainās, šo kontekstu uzzinot.
Abos šajos izstāžu ciklos bildes pirmajā izskatās abstraktas, bet īstenībā tajās redzami ļoti konkrēti objekti, ko var nolasīt, tikai uzzinot kontekstu,” stāsta mākslinieks.
Kontekstu nezinot, fotogrāfijās redzamie attēli atgādina mēnesi vai kādus citus debesu ķermeņus un raisa gandrīz vai romantiskas noskaņas, bet, izrādās, attēlos redzams pavisam kas cits.
“Viena izstādes daļa – tās ir cietuma kameras tā sauktās “actiņas”, fotografētas bijušajos VDK cietumos Baltijas valstīs, Ukrainā un Polijā. Otra sērija savukārt saucas “Horizonti”, kurā ir atainoti pakāpieni, pa kuriem cilvēki cietumos pārvietojās,
kad tika vesti uz kamerām vai citkārt uz nošaušanu,” skaidro Valentīns Odnovjuns.
Veidojot šīs sērijas, Valentīnam Odnovjunam svarīgi bija izveidot pēc iespējas nepastarpinātu saikni ar vēsturi. Viņš nefotografēja vidēs, kas jau pārtapušas par muzejiem un laika gaitā pārveidotas, jo tajās jau jaušams kas nepatiess.
“Es gribēju atrast oriģinālas lietas. Šīs, piemēram, ir novērošanas actiņas, caur kurām Viļņas cietumā novēroja pastaigu laukumu. Durvis, kurās tās atradās, bija saglabājušās pilnīgi neskartas no tā laika. Kad es ieskatījos šajās actiņās, es ieraudzīju, ka tās ir saskrāpētas, nošķaidītas ar krāsu. Es tur ieraudzīju arī dažādus simbolus. Kad sāku par tiem iztaujāt vēsturniekus, izrādījās, ka neviens ne šīs actiņas, ne šos simbolus nav pētījis,” atklāj mākslinieks.
Autoram emocionālā ziņā nozīmīgs bijis arī šis pirmatklājēja moments, šī oriģinālā vēstures elpa, tomēr par galveno vadmotīvu viņš paturējis –
pievērst uzmanību mūsu acu mānīgajai dabai un tam, kas notiek, ja neprotam redzēt dziļāk.
“Arī propaganda tiek veidota ar attēla palīdzību. Bet, kad tu uzzini, kas aiz šī attēla stāv, atklājas pavisam cita aina. Ar to es gribu pateikt, ka skatoties jābūt ļoti uzmanīgam, domājošam, kritiski vērtējošam. Ja mēs nepapūlēsimies attīstīt sevi šo dziļo un vērtējošo skatījumu, mēs paliksim neziņā vai tumsā - “Tumsā”, kā es arī esmu nosaucis izstādi,” uzsver mākslinieks.
“Man būtu arī nozīmīgi, ja skatītājs saprastu, ka caur šiem darbiem var izdarīt secinājumus arī par notiekošo mūsdienās. Jo mainās jau tikai tehnoloģiskās iespējas, bet būtība paliek tā pati,” ir pārliecināts Odnovjuns.
Izveidot izstādi Rīgā Valentīnu Odnovjunu uzaicināja Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva, kura viņa darbus bija pamanījusi portfolio skatēs. Zīmīgi, ka izstāde būs skatāma tieši deportāciju piemiņas mēnesī – martā.
Ceturtdien vaļā vērta, Valentīna Odnovjuna izstāde “Tumsā” Fotogrāfijas muzejā būs apskatāma līdz 31. martam.
