Spēja atdzīvināt ir maza burvestība. Intervija ar animācijas mākslinieci Anci Kazaku

Pastāstiet, kā jums radās ideja taisīt animācijas filmu par misofoniju jeb nespēju panest noteiktas ikdienas skaņas?

Filma bija mans diplomdarbs. Taču jau gadu agrāk domāju par to, cik grūti ir izturēt visas tās skaņas ikdienas kustībā. Arī visi mani draugi to zināja. Un draudzene teica – uztaisi taču par to filmu, vizualizē to! Kad vajadzēja izvēlēties diplomdarba tēmu, es sapratu, ka man jau ir tēma, par ko taisīt filmu. Tā tapa kaut kas personisks, kurā ieliku tās sajūtas, kuras pati esmu piedzīvojusi.  

Esmu neskaitāmas reizes klausījusies ieteikumus, lai to vienkārši ignorēju. Tie liek man justies tā, it kā misofonija nebūtu reāla, nopietna lieta, bet gan tikai manas iedomas. Mani tas kaitināja, tāpēc šķita, ka ar šo tēmu un darbu es varētu vizuālā valodā pastāstīt un parādīt to, kā tas ir, kā es jūtos, ar skaņām liekot cilvēkiem kaut mazliet izjust to, cik intensīvi tas notiek manā galvā.

Vai jūs vienmēr pārnesat personiskās pieredzes mākslā?

Gan animācijā, gan ilustrācijā es parasti necenšos konkrēti stāstīt tieši savu stāstu. Taču man ir svarīgi, lai tas ir kaut kas, ko cilvēks var atpazīt, identificēties.

Es gribu uzrunāt lielāku auditoriju, jo man šķiet, ka, piemēram, pirms šīs filmas noskatīšanās cilvēki nezināja, kas ir misofonija, taču vēlāk nāca man klāt un teica – man ir tieši tāpat.

Es gribu, lai skatītājs spēj iztēloties un uztvert vismaz vienu elementu no darba, zīmējuma vai filmas.

Vai tas jums ir svarīgi, arī skatoties citus darbus?

Man šķiet, ka dažkārt man pietiek ar kaut ko vienkārši vizuāli patīkamu. Man nav tas obligāti jāsaprot, lai spētu to vienkārši izbadīt. Protams, man patīk, ja es varu sevi saskatīt citos darbos, taču šo faktoru izjūtu svarīgāku brīžos, kad pati kaut ko radu. Es citus mākslas darbus varu izbaudīt visdažādākajās formās, tam nav obligāti jābūt nekam personiskam.

Kas tādā gadījumā jums ir svarīgākais, veidojot animācijas filmas, - vizuālais saturs vai tomēr stāsts?

Manos darbos parasti ir minimālistiski izteiksmes līdzekļi. Lai stāsts virzītos uz priekšu, man svarīgākais ir bāze un vēlams kāds komisks elements. Ja saturs ir sakarīgs, tad ir jēga to animēt, atdzīvināt un realizēt. Šajā darbā “Nervi uz nerviem” mans stils labi gāja kopā ar ideju. Manai filmai nav fona, jo es liku uzsvaru uz ritmu, kustību un skaņu – tas bija tas, kam gribēju, lai skatītājs pievērš uzmanību.

Negribēju, lai viņš pēta fonus un pievērš uzmanību tekstūrām, tāpēc  visu lieko notīrīju, lai galvenā uzmanība tiktu vērsta uz ideju.

Tāpēc arī tēlam nav matu, jo nav nozīmes, vai tā ir meitene vai puisis. Vizuālais aspekts man ir ļoti svarīgs, un es to pakārtoju filmas saturam.  

Kā jūs saprotat, kad kaut ko ir jēga realizēt?

Jēga ir tas, ja vismaz vienai pusei – skatītājam vai man ir baudījums vai labākajā gadījumā – kāds smiekliņš. Es parasti ar saviem darbiem necenšos atrisināt nekādas pasaules problēmas. Man šķiet, ka pasaulē jau tā ir diezgan daudz nopietnības un pārdzīvojumu, lai es tos liktu arī savos darbos. Tāpēc man vajag kādu vieglu un mazliet smieklīgu elementu. Ja kādam no tā ir prieks, tad tam ir jēga.

Kāpēc jums savos darbos ir tik svarīgs šis vieglums un komiskais elements?

Es gribu, lai skatītājam, redzot manu darbu, vismaz uz brīdi uzlabojas noskaņojums. Negribu, lai cilvēks noskatās manu filmu un iet mājās, domājot par to, kādu problēmu ar savu darbu esmu pacēlusi.

Ja runāju par problēmām, kā, piemēram, šajā darbā, tad gribu tomēr par to pasmieties. Man patīk arī sliktās lietas ietērpt omulīgumā, lai gan man, gan pārējiem būtu ar to vieglāk sadzīvot. Gribas, lai cilvēks uz brīdi atslābtu un pasmaidītu.

Vai jūs mākslu uztverat arī kā kaut ko terapeitisku?

Gribot negribot tā sanāk. Man paliek vieglāk, ja esmu kādu problēmu atrisinājusi vizuāli un tajā pabijusi. Vizualizējot problēmu, kļūst mazliet vieglāk to pieņemt. Man daudzi pēc filmas noskatīšanās prasīja, vai man beidzot vairs nav misofonijas. Protams, tas viss joprojām ir, taču šī filmas radīšana man bija ļoti svarīga. Man šķiet, ka māksla var būt terapeitiska dažādos veidos un formās, gan to radot, gan to skatoties.

Jums ir izveidojies savs stils – strādājat tikai ar melnbalto. Kā līdz tam nonācāt?

Man īsti nekad nav paticis strādāt ar krāsām, iespējams, tāpēc, ka man vienkārši nav tādas sajūtas. Nekad, kad taisu kaut ko krāsainu, neesmu apmierināta ar rezultātu. Visi darbi, ko esmu taisījusi krāsainus, uzliekot melnbalto filtru, man patīk labāk. Arvien biežāk sāku strādāt ar melnu tušu, vēlāk izdomāju, ka sākšu arī ar grafītu.

Sākumā tas bija vienkārši tāpēc, ka man patika, kā izskatās, taču tad es apzināti sāku izmantot melnus un pelēkus materiālus. Kad sāku ievietot savus darbus internetā, sapratu, ka tik daudz kas ir melnbalts, ka tā arī jāturpina. Tā nu esmu izveidojusi savu stiliņu un pagaidām šo melnbalto posmu neesmu gatava pārtraukt.

Vēlāk noteikti sākšu eksperimentēt arī ar krāsu, tas man būs kaut kas jauns, ko izpētīt. Taču tagad man par to nav jāuztraucas, bet gan par visu pārējo. Es varu strādāt jebkādā stilistikā, bet šis viens elements ir vienojošais.

Jūs gan zīmējat, gan ilustrējat, gan animējat. Cik liela nozīme šajā visā ir režijai?

Tas ir interesanti, jo nevienu brīdi neesmu pieņēmusi apzinātu lēmumu par to, ka būšu režisore, jo neesmu par to īsti domājusi. Sevi vairāk uzskatu par animatoru un ilustratoru, bet beigās, taisot filmas, sanāk, ka tu esi arī režisors, mākslinieks un scenārija autors vienlaicīgi.

Režijai ir liela nozīme, un es saprotu, ka režisora pienākums man patīk, jo man patīk būt atbildīgai par lēmumiem.

Taču es jūtu, ka ikdienā man tomēr vairāk patīk animēšanas process. Es nekad negribētu būt spēlfilmas režisore, jo man patīk radīt tikai animācijas filmas. Es ļoti izbaudu to posmu, kad man ir jāatdzīvina lietas.

Kā jūs sapratāt, ka animācija ir jūsu īstais izteiksmes formāts?

Jo man gan mākslā, gan ilustrācijā patīk radīt tēlus un situācijas, kas dzīvē varētu tā neizskatīties vai neeksistēt. Man patīk tā doma par to, ka, sēžot pie papīra vai datora, var uzzīmēt 12 kadrus un saprast, ka tas jau ir kas dzīvs un kustas. Tas ir kaut kas grūti aptverams – iedzīvināt to, kas pirms stundas vēl neeksistēja.

Vēl man patīk tas, ka animācijā var ignorēt likumus, kas ir reālajā dzīvē. Reiz viens pasniedzējs teica – kāda jēga animēt, ja vari to uzfilmēt? Tāpēc es katru reizi domāju par to, kas man ir jāievieš filmā, lai to būtu jēga animēt?

Man patīk tēli, kas izskatās citādāk nekā dzīvē un ir nereālistiski, tas visu padara interesantāku. Es nevaru savu domu pastāstīt ar vienu statisku zīmējumu, taču pietiek ar to, ka salieku dažus kadrus sekvencē un rodas tas mazais klipiņš, ar kuru jau daudz ko var pateikt pat bez teksta. Tā spēja atdzīvināt ir kā maza burvestība.

Kādi ir jūsu novērojumi par to, kas šobrīd pie mums notiek ar animāciju?

Man šķiet, ka autoru kļūst arvien vairāk un animācijas pasaule kļūst daudzveidīgāka. Tagad, kad Mākslas akadēmijā ir izveidota animācijas nodaļa, ir arvien vairāk jauno autoru, kuru stili un virzieni gan saturiski, gan vizuāli ir ļoti dažādi.

Skatoties uz jaunajiem studentiem, es varu nopūsties, jo rodas kaut kas jauns un svaigs. Jo animācija Latvijā tomēr asociējas ar tām dažām pilnmetrāžas filmām, kas tagad parādās kino.

Cilvēki joprojām to uztver kā multfilmas bērniem, lai gan animācijas spektrs ir tik plašs. Var radīt īsfilmas visiem vecumiem, gan vieglas, gan smagas, gan dramatiskas, gan komiskas.

Es jūtu, ka stilu ir daudz un ka tas pavisam drīz nāks uz āru.

Ņemot vērā, ka jums šobrīd ir pauze starp bakalaura un maģistrantūras studijām, vai varat salīdzināt šos radošā procesa posmus, kad vairs nav jārealizē apzināti akadēmijas uzdevumi un ir dota pilnīga brīvība?

Ir darbi, kas, tāpat kā šī filma, nebūtu tapuši tāpat vien, ja nebūtu noteikti konkrēti datumi, kad rezultātam ir jābūt gatavam. Kad studēju, bija uzdevumi, kas jāizpilda, taču tagad jūtu, ka esmu noņēmusi planšeti no galda un iesākt kādu lielāku projektu nav viegli.  

Protams, es šur tur strādāju, taisu zīmējumus, bet tā vienkārši piesēsties ar domu “es tagad taisīšu jaunu īsfilmu” – tas tā nenotiek.

Man tam ir jāsaņemas.

Taču es gribu cerēt, ka šis gads nepaies bez animēšanas kaut vai pašai priekš sevis. Animācija ir laikietilpīgs un darbietilpīgs process. Pat ja tās ir tikai trīs minūtes, tam vajag visu gadu. Ir grūti saņemties un iesākt šo veselo procesu vienam pašam. Protams, gribētos tam veltīt visu laiku, bet ir grūti, ja nav finansējuma un neviens no tevis to projektu negaida. Bet drīz jau būšu atpakaļ akadēmijā un man atkal vajadzēs ko jaunu taisīt maģistrantūrā.

Ja neviens no tevis neko neprasa, tad brīvība ir grūta.

Jums ir arī tādi posmi, kad nezīmējat vispār?

Man ir posmi, kad es animēju un nezīmēju, kad zīmēju un neanimēju. Tas mainās. Ja ir brīdis, kad nedaru ne vienu, ne otru, es jūtos nelaimīga. Ja neesmu neko radījusi, man paliek slikti. Taču man ir grūti zīmēt tāpat vien. Esmu dzirdējusi un redzējusi, ka cilvēks vienkārši paņem papīru un izpauž savas emocijas, taču man vispirms vajag padomāt, kas tas būs, un tikai tad es to spēju realizēt. Ja es nezinu, ko daru, tad vienkārši iedzenu sevi stresā. Ja nezinu ko zīmēt, tad vienkārši blokā taisu dažādus tēlus, kurus jebkurā laikā var atdzīvināt un ielikt filmā.

Ja reiz jūs nevarat kaut ko radīt no nekā, tad kas ir tas, kas jūs iedvesmo sākt zīmēt?

Tā ir ikdienas dzīve un muļķīgas situācijas. Bieži ir bijis tā, ka man garām paiet kāds interesants opītis vai spilgta tante, tad saprotu, ka man viņa ir jāuzzīmē, jo viņa labi izskatītos gan ilustrācijā, gan animācijā. Es bieži vien nodomāju, ka tas, ko ieraugu, ir jāpiefiksē.

Man gribas, lai tam ir saturs, tāpēc tas parasti ir kāds konkrēts tēls vai tēma. Bieži mani iedvesmo kolēģi un citi mākslinieki. Tad redzu, cik daudz virzienu un opciju pastāv, un jūtu, ka arī man vajadzētu kaut ko izmēģināt. No māksliniekiem es iedvesmojos eksperimentēt, bet no līdzcilvēkiem iedvesmojos satura ziņā.

Vai jums šķiet, ka vienmēr visu vajag paskaidrot?

Manuprāt, visveiksmīgākais darbs ir tas, kur ir tikai pats darbs un nekas vairāk. Arī akadēmijā mums mācīja, cik vien iespējams, neizmantot tekstu vai dialogu. Nevienai manai filmai nav bijuši vārdi. Gan filmās, gan ilustrācijās gribu visu ietērpt tā, lai viss ir saprotams pēc ķermeņa valodas, kustības un ritma. Ja tev ir jāskaidro, tad ir sajūta, ka kaut ko neizdarīji līdz galam. Nav slikti, ja skatītājam rodas jautājumi, taču gribas, lai cilvēks pats saprot un interpretē. Man šķiet, ka skaidrot nevajag.

Tā kā jūs esat diezgan aktīva, ilustrējat, piedalāties izstādēs un animācijas filmas nebūt nav vienīgais, ko radāt, vai jums jau ir ideja, ko darīsiet turpmāk?

Esmu atvērta piedāvājumiem. Redzu sevi turpinot taisīt īsfilmas. Animācijas ziņā es vēlos taisīt mazākus darbiņus un lielās filmas mani kā režisori pašlaik neinteresē, taču man patīk piedalīties to tapšanā. Tā kā animāciju var iesaistīt jebkur un tās iespējas ir neierobežotas, arī mēs ar apvienību “.mp4” domājam kā animāciju ieviest un eksponēt nestandarta vidē, piemēram, uz kādas ēkas sienas.

Jo ekrāns ir tas, pie kā esam pieraduši, tāpēc vēlamies ar komandu ienest animāciju jaunā vidē, lai cilvēks to varētu pieredzēt klātesoši telpā vai uz ielas. Es gribu eksperimentēt ar veidiem, kā to eksponēt. Es domāju, ka mēs kā komanda vēl noteikti kaut ko īstenosim.