Svētku kulminācijas brīdī skatītājiem tiek piedāvāts noskatīties mēmā kino klasiku, Čārlija Čaplina 1928. gada filmu “Cirks”, par kuru viņš arī saņēmis savu pirmo kinoakadēmijas balvu “Oskars”. Jubilejas seansā Čaplinam ir kompanjons no 21. gadsimta – pianists Vestards Šimkus, kurš filmai radījis oriģinālmūziku. Savulaik kinoteātris bija pirmais Baltijā, kur demonstrēja skaņu filmas, šobrīd mēnesī vidēji piedzīvo apmēram septiņas pirmizrādes.
20. gadu mūzika, paklājs melnbaltas kinolentes izskatā un pie durvīm šveicars, bet tālāk jau pats Čārlijs Čaplins – tā savus viesus 95. dzimšanas diena sagaida senākais kinoteātris Latvijā – “Splendid Palace”. Kā jau svētkos, pie dāvanām un pārsteigumiem tiek arī pats teātris, no Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājas Ievas Romanovas un režisora Ivara Selecka rokām saņemot "Lielo Kristapu" un latviešu filmu labākās mājvietas titulu.
“Tā kā “Lielajam Kristapam” šeit ir labi klājies un mēs jūtam, ka te ir viņa mājvieta, viņi ir nopelnījuši jubilejā arī šo statueti,” stāsta Ivars Seleckis. “Pirmkārt, jau visas pirmizrādes ļoti svarīgas ir šeit bijušas – visas “Šķērsielas”, ļoti daudz filmu, nevaru visas uzskaitīt; nu šeit vienmēr ir labi klājies, te ir mūsu mājas, un es domāju, ka tas ir labi, ka tāds Kristaps paliek šeit kā piemiņai.”
Pavisam īsts Čārlijs Čaplins svētku vakarā arī uz lielā ekrāna – skatītājiem pirmo reizi 21. gadsimtā ir iespēja redzēt viņa leģendāro filmu “Cirks”, par ko mēmā kino ģēnijs saņēma arī savu pirmo kinoakadēmijas balvu “Oskars”.
“Ideja ir tāda – ļoti gribējās savienot laikus, jo es saprotu, ka 1928. gadā šo filmu arī šeit skatījās, 1923. gadā kinoteātris ir atklāts, tajā laikā noteikti ir rādītas vairākas Čaplina filmas. Un kā citādi dabūt to sajūtu, savienot tos laikmetus?
Es tieši domāju, ka šodien tas, kas mūs visus vieno, ir tas, ka mēs visi esam savā bērnībā un jaunībā šeit skatījušies kino. Tas laiks mums ir bijis katram cits, bet tās sajūtas, ko dod kino, ir ļoti līdzīgas.
Un tas ir tas, kādēļ cilvēki šeit atgriežas,” uzskata “Splendid Palace” kuratore Daira Āboliņa.
Seanss unikāls ar to, ka Čaplina dzīvošanos uz ekrāna pavada tapieris no 21. gadsimta – pianists Vestards Šimkus, kurš filmai radījis oriģinālmūziku. Pianists gan neslēpj – publikas priekšā pavadījumu filmai spēlējis pirmo reizi.
“Faktiski es varēju realizēt to, ko es parasti daru savā galvā, kad es eju uz kino,” stāsta Šimkus. “Šajā gadījumā Čārlija Čaplina mūzika bija nogriezta nost pavisam, un es gluži vienkārši spēlēju uz klavierēm to, kas man ienāca prātā, to skatoties. Par to es biju domājis, protams, vairākus mēnešus, bet tomēr daudz kas bija brīva improvizācija. Es nedaudz arī piestrādāju pie skaņu efektiem, ne tikai mūzikas, jo galu galā arī skaņu efekti var būt daļa no mūzikas.”
Šimkus norāda, ka diezgan daudz klausījies Čārlija Čaplina komponētās dziesmas un atzīst viņu par talantīgu un brīnišķīgu komponistu.
Pozitīvi par Šimkus spēlēto pavadījumu izsakās arī kinoleģenda, režisors Rolands Kalniņš: “Es domāju, ka šis muzikālais pavadījums piedeva atkal tādu jaunu niansi, skatoties filmu,” bilst režisors. Viņam kas sakāms arī par pašu kinoteātri: “Tas ir kinoteātris, kas mani piesaista ar savu atmosfēru, ar to, ka šeit cilvēks jūtas tā, ka tu baudi to kino, nevis izklaidējies. “Splendid Palace” var uzskatīt par Latvijas kino māju, un tāpēc mēs šeit labi jūtamies.”
“Varu apliecināt, ka, kopš šis kinoteātris ir, es cenšos ne uz vienu citu neiet. Nekad, protams, neskatos mākslas filmas televīzijā, es esmu pieradis pie citas kultūras. Es esmu priecīgs, ka ir tāds kino, kas ir nodzīvojis tik ilgu mūžu un ir bez popkorna, bez kādas reklāmas,” stāsta kinooperators Miks Zvirbulis.
Bet aktieris Kaspars Znotiņš atminas, ka “Splendid Palace” apmeklējis jau studenta gados – 90. gados, kad nācis skatīties “Arsenāla” repertuārā iekļautās filmas.
“Skatījos 7–8 filmas dienā un atceros, kā sēdēju šeit, balkonā, un raudāju pie jau neatceros kādas filmas,” stāsta Znotiņš.
Viesu vidū satiekamas arī kādreizējās kinoteātra darbinieces, Baibas un Velgas kundze, kas ar kino māju bijušas profesionāli saistītas apmēram 20 gadus.
“Es no sākuma biju apkopēja, pēc tam kontroliere, viss – mazā skrūvīte, lai visiem, kas atnāk, būtu labi. Lai būtu nodrošināti ar savām vietām, lai filma sāktos laikā, lai laikā beidzas, mēs par to rūpējāmies,” atklāj Baiba Puriņa.
“Vai, to spilgtumu ir tik daudz, ka, lai kaut ko vienu pateiktu, viss ir bijis – prezidenti, banku vadītāji, milzu jubilejas, “Arsenāli”, Augusts Sukuts, viņš bija tāds ģeniāls izgudrotājs – tad, kad viņš veidoja savas pirmizrādes, mēs tajā uzreiz tā iedzīvojāmies. (..) Tagad mums ir šampanietis, tik niecīgi Sukutam nekad nebija, bija sarkanā krāsā makaroni, krabji, visādas briesmas,” atceras bijusī kinoteātra darbiniece Velga Eklone.
