Režisors Vitālijs Manskis: Dokumentālais kino rodas, pretojoties dzīvei

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latvijā dzīvojošais dokumentālo filmu režisors Vitālijs Manskis ir uzņēmis filmas, kuras guvušas uzvaras daudzos starptautiskos konkursos un arī Latvijā. Filma par Ziemeļkorejas diktatorisko režīmu “Saules staros”, kā arī filma “Putina liecinieki” – liecība par Kremļa varas aizkulisēm – izgaismo totalitāras varas mehānismus. Tagad top viņa filma par pārbūves ideologu Mihailu Gorbačovu.

Režisors Vitālijs Manskis nevēlas īpaši izcelt kādu no savām filmām, jo svarīgākā vienmēr esot pati pēdējā filma. “Es gribētu, lai katra filma ir galvenā, citādi nav jēgas tām tērēt savu dzīvi, piesaistīt tām skatītājus. Protams, manā filmogrāfijā ir filmas, kuras ir aizmirstas vai attālinās, vai izkrīt no atmiņas.

Vispār dokumentālais kino nerodas, pateicoties kaut kam, bet iestājoties pret kaut ko, pretojoties dzīvei.

Tie vienmēr ir ļoti personīgi, svarīgi, patētiski momenti, kurus negribas iekļaut reitingos,” uzsver režisors.

Filma ”Putina liecinieki” sniedz ieskatu Kremļa aizkulisēs 2000. gadā, kad Vladimirs Putins pirmo reizi tika ievēlēts par Krievijas prezidentu. Tas mudina uzdot jautājumu, kā veidojās savstarpējā uzticēšanās ar filmas varoni. Manskis uzsver –

ne Putins, ne prezidenta administrācija nebija šīs filmas pasūtītāji.

Arī Krievijas valsts televīzijas kanāls nebija galvenais pasūtītājs, ar kuru Manskim bija līdzīgas tiesības uz finansējumu un filmas izplatīšanu pasaulē. Viņam bijušas tiesības arī uz savu versiju. Režisors atgādina, ka tolaik Krievija bijusi pavisam citāda – brīvības izpausmes, personības tiesības bijušas principiāli citā līmenī, tāpēc arī Manska iespējas bijušas citas.

Ne pats Putins bijis cits, bet gan apstākļi un spēles noteikumi, kuros viņš atradās, bijuši citi.

Tagad “mēdz teikt, ka Putins ievēro spēles noteikumus. Tā ir patiesība, bet viņš pats rada šos spēles noteikumus”, pauž Manskis.

Viņš uzsver – kad Putins ieguva amatu, spēles noteikumus bija radījusi pilsoniskā sabiedrība demokrātiskā cīņā ar komunistisko pagātni. Tā bijusi demokrātiskās Krievijas uzvara pār autoritārismu, un Putins kaut kādā mērā bijis spiests pielāgoties Manskim. Pasaulē tā ir iekārtota, ka mēs izmantojam cits citu, bet jautājums ir par šīs izmantošanas robežām, atzīmē režisors.

Manskis atzīst, ka sekas filmai “Putina liecinieki” ir viņa emigrācija un dzīve Latvijā. Filma it kā izaugusi uz šo seku platformas. Manskis zaudēja iespēju atrasties valstī, kurā viņš bija paredzējis nodzīvot savu dzīvi kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem.

Sākumā devies uz Krimu, taču 2014. gadā dabūjis atļauju dzīvot Latvijā – agresija Ukrainā vēl īsti nebija sākusies, taču tās neizbēgamība bijusi jūtama.

Manskis gan uzsver, ka salīdzinot ar situāciju, kad Latvijā nakts laikā tika pamodināti cilvēki un lopu vagonos aizvesti uz Sibīriju, vai arī kā daudzi desmiti tūkstošu tika nošauti Butovskas mežā, tās varas izpausmes, ar kurām viņam nācies saskarties, nevarot saukt par represijām. Viņš norāda – aizliegumus profesijā un pret viņu atklātās lietas ģenerālprokuratūrā būtu nepiedienīgi saukt par represijām. Pieminot noslepkavoto opozicionāru Borisu Ņemcovu, Manskis tomēr uzsver: “Katrā ziņā es neaizbraucu no Krievijas, baidoties no represijām.”

Viņš atzīst, ka pēc filmas “Putina liecinieki” uzņemšanas Maskavas ielās nejūtas īpaši droši, sevišķi diennakts tumšajā laikā.

Tomēr ik pa laikam nākas uz turieni doties, jo Manskis strādā pie filmas par Mihailu Gorbačovu.

Uzņemot šo filmu, viņa ceļi ar Federālo drošības dienestu ik pa laikam krustojoties.

“Viņi man daudzas reizes likuši saprast, cik ļoti viņi mani nevēlas tur redzēt. Bet, tā kā esmu brīvs cilvēks un kaut kādā mērā bezatbildīgs, es izliekos to nedzirdam, pareizāk sakot, es dzirdu, bet pagaidām neņemu vērā”, atklāj režisors. Viņš uzsver, ka tad, kad būs paveicis savus iecerētos darbus, tad respektēs viņu norādījumus.

Filma par Mihailu Gorbačovu atšķiršoties no citām, kurās dominēja politiskas un sociālas tēmas. Pirmā Manska filma par Gorbačovu bija vēstījums par padomju impērijas sabrukumu. Toreiz filmēšana bijusi samērā avantūristisks pasākums, filmēšanas grupa Berlīnē sarunāja celtniecības krānu, kurā Gorbačovs lidoja pāri Brandenburgas vārtiem, pāri slavenajam Berlīnes mūrim, bet Padomju Savienības sabrukums tika filmēts uz Kolizeja fona, kas ir simbols Romas Impērijas sabrukumam. Šīs vizuālās, kaut kādā mērā nekaunīgās alūzijas kļuva par filmas efektiem.

Taču filmā bija ne tikai ārēji spilgti efekti, tajā izdevās panākt arī dziļāku emocionālu vēstījumu. Pati emocionālākā filmas līnija saistīta ar Gorbačova neseno sievas Raisas zaudējumu. Filma tika uzņemta 2000. gadā, bet Raisa nomira 1999. gadā. Brūce vēl bija svaiga. Viņus saistīja unikāls romāns, savstarpēja uzticība un izpratne. Šī emocionālā epizode ar Gorbačovu tika nofilmēta viņa dzimtenē, mazā ciematā, ar saullēktu fonā.

Jaunajā filmā nekā tik vizuāli spilgta un asociatīva nebūšot.

Filma iecerēta kā garš Gorbačova monologs, kurš, protams, netiks ierakstīts vienā dienā – Manskis jau pusotru gadu brauc pie Gorbačova.

Režisoram “izdevās viņu pārliecināt kļūt par filmas līdzautoru. Viņš to izjūt kā vienu no pēdējiem svarīgiem savas dzīves uzdevumiem,” atklāj Manskis.

Šajā filmā nebūšot ārišķīgu efektu, “runājošo galvu”, kas izteiktos par viņu, nebūšot hronikas.

Vienīgā līnija mūžības kontekstā esot saistīta ar laimīgu sagadīšanos – režisors Alvis Hermanis veido izrādi par Gorbačova un viņa sievas Raisas mīlestību. Manskis ir jau ierakstījis Hermaņa un Gorbačova pirmo tikšanos – iepazīšanos. Drīz viņš dosies uz Krieviju filmēt izrādes mēģinājumus.

Manskis vēlas, lai filma iegūtu dziļāku simbolisku vēstījumu par šo personību, kuru nu jau sāk atveidot uz teātra skatuves, piešķirot viņam mūžības mērogu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti