Piejūras klimats

Zinātniskās fantastikas kino. Saruna ar Denisu Hanovu un Elīnu Reiteri

Piejūras klimats

Filmpratību jāmāca jau kopš bērnības! Saruna ar Gintu Grūbi un Zani Balčus

Parole – brutālais dokumentālais kino. Stāsta Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš

Parole – brutālais dokumentālais kino. Stāsta režisore Laila Pakalniņa un operators Gints Bērziņš

Nupat kā IDFA jeb Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālā kino festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi latviešu dokumentālā filma "Mājas". Par 75 mājām, to cilvēkiem un zvēriem, kā arī atšķirīgo minūtes garuma izjūtu Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" stāsta filmas režisore Laila Pakalniņa un operators Gints Bērziņš. 

Sonora Broka: Mani vienmēr ir ārkārtīgi fascinējuši guļamrajonu izgaismotie logi vakaros – atšķirīgas krāsas, dažādi aizkari, mazliet mēbeles redzamas, bet visvairāk tā apziņa, ka katrā no šiem gaismas taisnstūriem notiek kādi vakara rituāli. Kas jūs interesēja šajā konceptā – nokļūt tik daudzās Latvijas mājās?

Laila Pakalniņa: Es varu tev pievienoties interesē par logiem. Arī ārpus Latvijas. Piemēram, mācoties Maskavā un braucot cauri dažādiem rajoniem, es skatījos – jā, kādam šeit ir mājas. Bet, runājot par šo filmu…

Mani, piemēram, kādu laiku interesēja tāds neuzkopts interjers. Gribējās vienkārši ieiet mājās – nevis iepriekš sagatavotā interjerā, bet ieiet.

Tā ir viena daļa no šīs idejas. Man pat bija viena fotogrāmata, ko nopirku Somijā – tas fotogrāfs bija ceļojis, gājis iekšā mājās un nofotografējis, kā tas interjers izskatās, kad cilvēki nupat ir izgājuši. Bet filmā jau interjera bildītes nesaliksi. Un tad, filmējot filmu "Pirmais tilts", radās šīs idejas aizmetņi. Gribējās uzfilmēt šo tiltu caur logiem, cilvēkus izsūtot ārā no mājas.

Par laimi, mums tas nesanāca divu iemeslu dēļ: mums nebija tik jutīgas filmas, un mēs īsti nevarējām ieiet šajos interjeros. Mēs tā kā mēģinājām uzrunāt cilvēkus, bet viņi nepiekrita. Un tad, tā kā šī ideja netika realizēta, negribējās to pamest.

Vispirms pamēģinājām ar fotogrāfiju: Gints nofotografēja manu vīru Juri Pakalniņu viņa vārdadienā caur logu, un mana virtuve izskatījās laba – nesakopta… Un tā pamazām sākās šī filma.

Likās – nu labi, saliksim mēs tās bildītes. Bet jāliek klāt komunikācija ar cilvēkiem. Filmējām tā, ka slēdzām kameru iekšā jau pirms ieiešanas pa durvīm. Katras mājas epizode bija ļoti gara, bet atstāju interesantāko daļu, kas tiešām saistīta ne tikai ar šiem cilvēkiem, bet arī ar to, kā top filma. (..) Jau attīstīšanas periodā man uzreiz bija skaidrs, ka interesantākā daļa no filmas ir tā, kā Gints veido kompozīcijas. Un tā arī Gints kļuva par vienu no šīs filmas varoņiem.

Kadrs no dokumentālās filmas "Mājas"

"Mājas" nav novērojošs kino – jūs aktīvi režisējat to, ko mēs redzam kadrā, un šī režisēšana, norādes pat kļuvušas par daļu no filmas. Kādēļ šāda izvēle?

Laila Pakalniņa: Mēs to nosaucām par brutālo kino.

Gints Bērziņš: Par brutālo dokumentālo kino! (..) Neviens jau nestādās priekšā, kā tas ir.

Jura Podnieka dokumentālās filmas savā būtībā ir inscenētas – kad kamera ienāk iekšā izgaismotā dzīvoklī un sāk aizkustinoši runāties ar galvenajiem varoņiem. Bet te ir brutālais dokumentālisms.

Un vēl tas azarts pēc lielās, ilgās mājsēdes – viņus izsūtīt visus ārā. Man likās, ka cilvēkiem tā būtu tāda jautra spēle, kas laikam beigās arī bija. Tādi sevišķi dusmīgi viņi nebija – neviens neatteicās no tā pasākuma.

Bet kas bija būtiskākais, veidojot kadra kompozīciju – teiksim, vecvecāku pāris dodas uz tiltiņa, bērni visbiežāk tika uzaicināti pienākt pie loga. Vai tie bija kaut kādi vizuāli principi?

Gints Bērziņš: Ne pēc nacionālās, ne reliģiskās vai vēl kādas citas piederības cilvēki netika stumdīti. Patiesībā tas brīdis bija diezgan sensitīvs – bija jāskatās, kurš ātrāk reaģēs pēc manām komandām – nostājieties pa labi, pa kreisi, nē, nāciet tuvāk, atpakaļ... Visātrāk reaģē bērni. Kompozīcija sakrīt pēkšņi. Es jau redzu atzīmētus punktus gaisā, kur viņiem jānokļūst, bet nevaru paredzēt, kāds ir reljefs aiz loga – varbūt citam beņķītis jānoliek, kāds krēsls meitenītei, lai pakāpjas augstāk. (..) Bet kompozīcija sakrīt pēc maņām.

Tajā brīdī tu esi ne tikai operators – tā ir arī zināma psiholoģiska iedziļināšanās šajā situācijā.

Gints Bērziņš: Kādām maņām jābūt. Skaidrs, ka

kundzes ar beņķīti priekšā man bija tik neērti, ka jālūdz viņai piecelties pie malkas grēdas un apsēsties pa labi, pa kreisi. Ka tas tīri fiziski ir apgrūtinājums – par to man tāda vainas apziņa. Bet nu – brutālais dokumentālisms… Ko tik neizdarīsi!

Jo jau tā viņu virtuvēs esmu ievācies, viņus ārā izdzinis, nu, kur tur vairs tālāk. (smejas)

Kadrs no dokumentālās filmas "Mājas"

Droši vien viena no amizantākajām un tajā pašā laikā arī filozofiskākajām filmas īpašībām ir cilvēka dažādā laika izjūta un uzvedība zīmīgās filmēšanas minūtes laikā. Daži pat skaita sekundes – skaļi vai klusu. Vai jums bija kādi pārsteigumi šajā sakarā?

Laila Pakalniņa: Vienīgais cilvēks, kurš neskaitīja, bet kam laika izjūta bija visprecīzākā, bija omīte Līvānos, kas pateica – minūte ir pagājusi! Gints nedzirdēja, ko viņa saka, bet es dzirdēju. Omīte pateica – minūte ir pagājusi, un tas sakrita ar to, kad Gints pateica – paldies, uzfilmēts. Bet tad, kad bērni skaitīja aiz loga, iedevām Gintam austiņas – arī viņš dzirdēja, kā viņi skaita. Un tur savukārt pilnīgi noteikti tās minūtes vēl nebija, viņi skaitīja ātri un šmaucās. (smejas)

Gints Bērziņš: Tas paradokss ir tāds: šī minūte radās pirmajās filmēšanas dienās, manuprāt, vasaras periodā.

Tas nebija fizisks laika nogrieznis, kur es tiešām skatos to minūti. Tas ir sarunvalodā – sak, pēc minūtes tev pārzvanīšu, bet tikpat labi tu pārzvani pēc desmit minūtēm. Tā ka tas bija tāds teiciens, bet tas kaut kā aizgāja.

Un cilvēki to uztvēra nopietni.

Laila Pakalniņa: Filmas beigās mums prasa – kāpēc minūte, ko tas dod? Trīsdesmit sekundes pastāvēšanai būtu par maz. Teikt viņiem, lai pastāv piecas minūtes, būtu par daudz, tā ka minūte ir pietiekoša.

Gints Bērziņš: Tas tāds tēlains termins, jebkurā gadījumā – no sarunvalodas.

Laila Pakalniņa: Montāžas ritmā daudziem nerādu visu minūti. Daudziem savukārt ir tā, ka ir gan tā minūte, gan tas, kas ir pirms un pēc minūtes, bet to, cik kurš kadrs ir garš, veido pats filmas audums.

Kadrā, neskatoties uz lūgumu minūti skatīties logā, notiek aktīva mājas mīluļu ganīšana, amizierēšanās. Vai jums pašiem arī kādā mirklī bija jāsmejas, skatoties uz šo mikrodramaturģiju?

Laila Pakalniņa: Man bija, jo man bija austiņas – dzirdēju visu. Piemēram, puisītis saka – re, kā viņi izslēdza lampu! Un tētis saka – nujā, tas tāpēc, ka viņiem droši vien traucē. Jā, man bija jāsmejas. (..)

Šī ir mana garākā filma – neviena, ne aktierfilma, ne dokumentālā filma nav bijusi tik gara. Es domāju, ka nekad arī nebūs.

Protams, nekad nesaki nekad, bet domāju, ka nebūs – man nevajag divas stundas, lai izpaustos. Bet šeit es to neizjūtu kā pašizpausmi vai arī ka man filmā būtu jāsaliek viss materiāls, jo man tas tik ļoti patīk un žēloju kaut ko izmest ārā. Tā nav. Varu atzīties, ka man ļoti patika šie cilvēki no dažādām Latvijas vietām, un ar sāpošu sirdi ārpus kadra atstāju kādas četras mājas.

Kadrs no dokumentālās filmas "Mājas"

Kā jūs atradāt šos savas filmas varoņus? Septiņdesmit piecas mājas, vai ne?

Laila Pakalniņa: Jā, mājas ir septiņdesmit piecas – Kristīne Matīsa saskaitīja.

Gints Bērziņš: Bija jau arī tīri mehānisks tas princips: lai būtu pirmais stāvs, lai cilvēki piekrīt. Par laimi, mums bija, tā teikt, lokācijas menedžeri, kas centās sarūpēt mājas un kaut drusciņ [to iemītniekus] iepriekš pabrīdināt, ka mēs ieradīsimies. Bet mums bija arī mājas, kurās ieradāmies, vienkārši braucot pa šoseju un pēkšņi nogriežoties pie tām.

Laila Pakalniņa: Tā kā mēs braucām tālu, mums bija bail aizbraukt pa tukšo. Tāpēc caur paziņu paziņām palūdzām vismaz kādu māju mums nodrošināt – ne gluži tā, ka cilvēki tur gatavojas, bet vismaz tā, ka aizbraucam pie kādiem zināmiem un puszināmiem cilvēkiem. Esot arī uz vietas, zvanījām kādiem draugiem, prasījām – vai kāds, piemēram, nedzīvo Siguldā, vai varam piezvanīt, varbūt piebraukt. Cilvēki, kurus nofilmējām, ieteica savus kaimiņus, draugus. Un vēl arī, kā Gints teica,

bija ļoti daudz tādu gadījumu, kad braucām cauri kādiem ciematiem, īpaši Latgalē, un vienkārši stājāmies un gājām iekšā.

Kādā no mājām Gints saka – tagad mēs minūti iefilmēsim kā fotografējot. Un arī paši filmējamie bieži reaģē kā pie fotogrāfa, ieņemot zināmu pozu, grimasi, bieži paliekot vienīgie nekustīgie kadra elementi. Ko jūs vairāk gaidījāt – šo sastingšanu jeb tieši atkāpes no uzdotā?

Laila Pakalniņa: Man liekas, ka tas ir visvienkāršāk – cilvēkiem izskaidrot, ko mēs gribam, jo patiesībā, protams, mēs viņus nefotografējām, mēs filmējām filmu. Bet atkal – ja mēs veidojam kompozīciju, nebūtu labi, ka viņi tur pārvietotos. Mums bija būtiski, lai viņi vairāk vai mazāk stāv uz vietas.

Gints Bērziņš: Protams, tas bija paredzams, ka kaut ko viņi noteikti pateiks, jo tā aizmiršanās, kad viņus filmē, plus logs un siena, kas ir starp kameru un viņiem, tā kā atraisīja viņus – jo viņi runā to, ko tajā brīdī iedomājušies. Ja viņi stāvētu istabā un mēs tur būtu ar kameru, tā būtu pilnīgi cita attieksme – iespējams, viņi sastingtu un pat neelpotu, neteiktu neko.

(..) Un tie neparedzamie teksti – tas bija tas, uz ko visvairāk gribējās spēlēt. Tas ir skaistais dokumentālais kino – tur var brīnumi būt.

Jā, tas sniedz būtisku ieguldījumu filmas atmosfērā – tas, ka mēs dzirdam cilvēku sarunas. Kad jums radās šī doma – ierakstīt skaņu?

Laila Pakalniņa: Tāda bija šīs filmas ideja, ka nefilmējam mēmas fotogrāfijas, bet rakstām komunikāciju ar cilvēkiem. Viņiem ārā bija gan mikrofons, gan rācija.

Gints Bērziņš: Mehāniskā uzbūve bija skaidra – skaņa būs. Un ar katru uzfilmēto kadru bija skaidrs, ka tas ir pilnīgi pareizi, jo cilvēki sacīja interesantas lietas. Citādi – ja viņus noliktu un nofilmētu, rezultāts būtu lieliskas Intas Rukas fotogrāfijas. Bet nu arī Inta Ruka pieraksta tekstus apakšā, pēc tam tas kļūst vēl interesantāks.

Bet mūsu filmā cilvēku runāšana un spriedelēšana par situāciju ir gana atraktīva.

Iekštelpās ir vēl sava dramaturģija, turklāt ārkārtīgi trāpīga – dažreiz kā tematisks pavadījums kontekstam, ko redzam pa logu, radio skan ziņu sižets par pandēmiju, šļakstinādams ūdeni no bļodiņas, dzer liels suns, skan šlāgermūzika vai opera. Vai kaut kas no tā, ko mēs dzirdējām, bija arī īpaši iestudēts, vai arī tā bija fantastiska sakritība?

Laila Pakalniņa: Ar šo Anrijs [skaņu režisors Anrijs Krenbergs – red.) ļoti lepojas. Jo parasti mēs atmetam to, kas ir skanējis realitātē, tikai brīžiem kaut ko paturam un faktiski veidojam skaņas pasauli paši. Bet šajā gadījumā tas viss tur skanēja! Un vēl viena lieta – ja mēs kaut kur ejam iekšā filmēt, mēs vispirms palūdzam, lai izslēdz radio. Tas ir tāpēc, lai ir vieglāk samontēt, bet šajā gadījumā mēs atstājām tos radio, un viss, kas tur skan, tā arī skanēja. Un lai cik tas banāli nebūtu, jā, radio stāsta par kovidu, skan šlāgermūzika, un tas viss tur bija. Un arī tie suņi tur bija.

Kadrs no dokumentālās filmas "Mājas"

Filmas montāžas režisore ir Ieva Veiverīte, kura montējusi arī filmu "Spogulī". Kā jūs nonācāt pie filmā iekļaujamā materiāla?

Laila Pakalniņa: Man patika montēt ar Ievu "Spogulī", kur mums bija nepieciešams strādāt ar Lietuvas montāžistu, jo "Spogulī" bija kopražojums. Savukārt "Mājas" ir tikai Latvijas produkts.

Es vienkārši izvēlējos strādāt ar Ievu, jo "Spogulī" mēs labi sastrādājamies.

Tā mēs kopā ar viņu šo filmu samontējām pandēmijas laikā Vācijā. "Spogulī" montējām Kauņā, bet "Mājas" – tālu no mājām, mazā Vācijas pilsētiņā. Šobrīd Ieva atbraukusi dzīvot uz Latviju. Iespējams, nākošo filmu montēsim Rīgā.

Šobrīd "Mājas" ir redzējuši skatītāji Nīderlandē un Igaunijā. Vai ir kādas atšķirības tajā, kā šo filmu uztver?

Gints Bērziņš: Sajūta ir, ka uztver līdzīgi. (..) Ja puisītis vairākas reizes pakustas un nostājas aiz rāmja, tas ir smieklīgi. Kad jūt, ka operators jau ir nomocījies un viņš vairs nevar visus izbīdīt, tad tas ir smieklīgi. Un tas bija smieklīgi gan Igaunijā, gan Amsterdamā, tā kā publikas reakcija ir ļoti līdzīga. Grūti teikt, kā Latvijā tas būs, jo ir jau arī valodas barjera – ne visi lasa angļu subtitrus: tad viņi vairāk uz "horeogrāfijas" lietām skatās, kur nu katrs stājas vai nestājas.

Laila Pakalniņa: Pirmizrādēs uzklausījām skatītāju jautājumus. Bija skatītāji, kuri izteica savu domu, ko viņi guvuši no filmas. Un tas apmēram sakrita gan Nīderlandē, gan Igaunijā.

Cilvēki teica paldies, ka viņiem bijis atļauts ieiet mājās, kurās viņi nekad savā dzīvē nenokļūtu, ka viņiem ir atļauts iepazīt pilnīgi svešu kultūru – viņi jūtas kā pabijuši Latvijā, kur viņi nekad nav bijuši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt