Laikā no 12. septembra līdz 18. oktobrim izstāžu zālē “Rīgas Mākslas telpa” ir apskatāma ''Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020'' centrālā izstāde “Ekrāna ēra II: Ainava” (kuratores – Inga Brūvere un Mariē Šēvolda (Marie Sjøvold)), kuras dalībnieks ir arī somu mākslinieks Tuomo Rainio. Izstāde atsaucas uz biennāles šā gada tematisko fokusu – realitātes arheoloģiju, kas aicina, pētot dažādus pagātnes slāņus, pievērsties arī mūsdienu digitālā mantojuma perspektīvai.
Telefonintervijā ar mākslinieku LSM.lv izjautāja Rainio par viņa māksliniecisko koncepciju un skatījumu uz reālo un digitālo pasauli.
Aiga Leitholde: Lūdzu, iepazīstiniet ar saviem darbiem, kuri izstādīti Rīgas Fotogrāfijas biennālē!
Tuomo Rainio: Izstādē ir apskatāmi divi mani darbi. Vienu sauc “Datafall”. Šajā darbā trijos ekrānos Islandes ainavu esmu eksponējis ciparu virknēs. Mani interesē digitālā fotogrāfija, un savos darbos es eksperimentēju, atklājot slēptos datus, kuri veido digitālās fotogrāfijas struktūru. Mani interesēja to atainot burtu grafiskajā formā, pietuvoties tradicionālajai mākslai, kurā dažādu formu burti veido vizuālus rakstus. Mana darba gadījumā skatītājs joprojām varēs atpazīt attēlu, kaut arī to veido skaitļi. Otrā darba “Giverny (convolution)” pamatā ir dažādi datu formāti – video un attēls, kurus es kombinēju un atainoju trīs atsevišķos monitoros. Šis darbs tapa laikā, kad strādāju mākslinieku rezidencē Parīzē un šajā laikā kolekcionēju krāsu un toņu paleti, kāda tā ir redzama Kloda Monē "Ūdensrožu" gleznās. Izmantojot paša veidotu datorprogrammu, radīju šo gleznu krāsu paleti un pārnesu šīs krāsas uz video formātu. Darbā iekļāvu ar sīkās kļūdas, kas ir dabiska daļa no šāda eksperimenta un vienmēr rada pārsteiguma momentu.
Pieļauju, ka šādu darbu izveidošana ir laikietilpīga.
Tā tas ir, jā. Mans darbs pamatā ir balstīts uz fotogrāfiju, bet es izmantoju arī paša radītas datorprogrammas, kas man ļauj pēc iespējas labāk realizēt iecerēto.
Mūsdienu laika kontekstā, kad fotogrāfijas uzņemšanas process ir padarīts pēc iespējas ātrāks, tas savā ziņā ir paradokss.
Jā, taisnība. Digitāls visbiežāk tiek saistīts ar efektivitāti un ātrumu, bet mani interesē ar digitālo strādāt lēnāk. Turklāt mani interesē procesā radušās kļūdas, kas darbam dod pievienoto vērtību, kaut ko tādu, ko es pats iepriekš nebūtu paredzējis.
Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālais notikums – izstāde “Ekrāna ēra II: Ainava", kas pauž domu, ka mūsdienās ir zudusi klasiskā izpratne par ainavu. Es tam piekrītu. Mēs esam tā pieraduši pie ainavām digitālajā formātā, digitāli uzlabotām fotogrāfijām. Tūristi reālas dabas ainavas regulāri vēro caur objektīvu, nevis paši savām acīm. Tajā pašā laikā daba joprojām mūs pārsteidz, piemēram, ar pasakainām debesīm, kuras digitālajā pasaulē vēl būtu jāizdomā. Kā jūs redzat šo atšķirību starp īsto un digitālo pasauli? Abas mums šobrīd ir ļoti aktuālas.
Domāju, ka ir neiespējami sacīt, ka mēs varētu atgriezties pie īstās pasaules.
Attēli, vienalga vai tie būtu analogi vai digitāli, vienmēr atspoguļo mūsu mentālo pasauli. Ja mēs skatāmies uz ainavu, tas vienmēr ir konkrētās kultūras idejās balstīts process. Viens no mākslas uzdevumiem ir attīstīt šīs domas, idejas – iekšējās pasaules attēlus, kurus cilvēki pēc tam varētu pielietot, skatoties realitāti vai attēlu. Nedomāju, ka pastāv tā īstā, tīrā daba, pie kuras mēs varētu atgriezties. Kā uztversim šo dabu, tas ir atkarīgs no mūsu pašu interpretācijas. Šajā jautājumā mākslai ir būtiska loma – tā var virzīt mūsu intereses, fokusu noteiktā virzienā. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi ekoloģiskās krīzes kontekstā – mums iegūt jaunu izpratni un fokusu par mums apkārt esošo. Jā, dažkārt attēli var izskatīties pārāk pasakaini, jo tie ir spekulatīvi un fantastiski. Galu galā gan reālisms, gan izdomājums saskaras ar vienu un to pašu jautājumu – kā radīt mentālo attēlu. Runājot tieši par digitālo pasauli, ir svarīgi pašiem to apzināties un pašiem radīt savas ainavas, nevis atstāt šo uzdevumu lielu kompāniju vai kāda cita lēmumu rokās.
Jūs esat lektors Helsinku Mākslas universitātē “Uniarts”. Ko jūs pasniedzat saviem studentiem?
Pasniedzu mākslas digitālās tehnoloģijas un ar tām saistīto teoriju.
Kā jūsu studenti (šķiet, vairumam digitālā pasaule jau sākotnēji bijusi pašsaprotama) jūs ir iedvesmojuši?
Izjūtu nelielu plaisu starp paaudzēm un esmu pārsteigts redzēt cilvēkus, kas vienmēr ir strādājuši digitālajās platformās, tādēļ tās redz atšķirīgāk.
Viņi platformās rada hibrīdus, un nav lielas nošķirtības starp reālo un digitālo.
Tas viss saplūst vienā hibrīdā, kas man ir jaunums. Lai gan arī manā daiļradē ir hibrīdi, tomēr tie top atšķirīgā veidā.
Kādas ir jūsu attiecības ar analogo formu mākslām?
Es strādāju stilistikā, kuru var dēvēt par post-digitālo. Darbi top digitāli, un tad es tos pārnesu uz analogo. Piemēram, varu radīt digitālo attēlu, kas ir balstīts uz vektoru grafiku, pēc tam doties analogās filmu fotogrāfijas melnajā istabā un eksponēt šos grafikus uz analogo filmu. Rezultātu izprintēt, piemēram, melnbaltā fotogrāfijā. Mani interesē šīs post-digitālajos apstākļos radušās translācijas. Kā staigāt šurpu turpu starp digitālo un analogo – man kā māksliniekam tas ir svarīgi, jo šis process darbam piešķir organiskumu.
Digitālās tehnoloģijas dažreiz ir pārāk tīrs un pārāk matemātisks process. Mani interesē šī nejaušība, kas notiek analogajās tehnoloģijās, mijiedarbojas ar digitālo.
Kā šos paralēlos procesus sapludināt.
Mani interesē jūsu pārdomas par komunikāciju ar skatītāju – mazākā grupa ir mākslai pietuvināti, lielākā grupa būtu atsevišķi jāuzrunā. Kā jums šķiet, vai māksliniekam būtu jādomā, kā viņa darbi nonāks līdz skatītājam?
Šis ir āķīgs jautājums. Domāju, ka tas nav mākslinieka tiešais uzdevums. Protams, svarīgi, lai darbs būtu aktuāls un būtisks konkrētajā laikā. Tas var būt arī ļoti klasisks, tomēr saglabājot saistību ar laiku, kurā tas ir radīts – tas, manuprāt, ir veids, kā uzrunāt plašāku auditoriju. Bet, piemēram, ar mākslu iepazīstināt jaunu auditoriju – pie tā es neesmu daudz strādājis. Jaunas mākslas formas dzimst platformās un starp dažādām auditorijām.
Nedomāju, ka mākslas nešana plašākā auditorijā būtu jāuztver kā misionāra darbs.
Mani vairāk interesē autsaideru māksla jeb tā māksla, kas ir radīta ārpus tēlotājmākslas konteksta. Ļoti daudz radošu darbu tiek veikti ārpus mākslu institūcijām. Arī mani pašu, kad veidoju jaunu projektu, īpaši interesē strādāt ārpus mākslas scēnas.
Man šķiet, mēs pārāk daudz koncentrējamies uz cilvēku skaitu, kas apmeklē muzejus vai koncertus. Bet es saprotu, kāpēc tas ir svarīgi – tas ir vieglākais ceļš, kā izmērīt un klasificēt auditorijas vairākuma reakciju. Taču svarīgāk būtu nevis pieredzes kvantitāte, bet kvalitāte. Nedomāju, ka visiem mākslas darbiem nepieciešama plaša auditorija. Lai gan ir pieņemts domāt, ja māksla dziļi saviļņo vien dažus, tā ir mazāk svarīga. Lai gan šādu pieredzi ir grūti izmērīt, nevajadzētu aizmirst šo tikšanos nozīmi. Manuprāt, mākslas darbs var izmainīt dzīvi, tādēļ tas ir jāredz arī plašākai auditorijai. Tomēr galu galā tā ir subjektīva pieredze un mākslinieks, strādājot pie darba veidošanas, nevar daudz laika domāt par savu auditoriju. Māksliniekam jāpaliek uzticīgam savām interesēm un praksei – visam tam, kas viņu aizkustina un ierosina, un, iespējams, vēlāk rezultāts būs aktuāls arī kādam citam. Es novēlu, kaut visi varētu ko šādu fundamentālu piedzīvot. Šī pieredze var būt saistīta ar mākslu, bet ne vienmēr tā būs.
