Kino kā vuārisms. Intervija ar jauno režisoru Kristiānu Riekstiņu

Jaunā režisora Kristiāna Riekstiņa filma "Apakšstraume" (2016) ir stāsts par reklāmas aģentūras darbinieku Paulu, kurš pēc strīda ar draudzeni sāk izspiegot aģentūras pretējos logos dzīvojošo sievieti. Intervijā filmas režisors atklāj, cik svarīga sadarbība veidojas starp režisoru un operatoru, kas šajā profesijā var traucēt un ko tā prasa no autora.

Filma «Apakšstraume»

Pēc strīda ar draudzeni reklāmas firmas darbinieks Pauls sāk izspiegot kaimiņu mājā dzīvojošu sievieti Sandru. Paula apsēstībai padziļinoties, viņš kļūst par aizdomās turamo Sandras slepkavībā. Taču realitāte mēdz mest negaidītus kūleņus.

Filma skatāma trešdien, 21.martā, LTV1 plkst. 22.30 un Replay.lv.

  • Žanrs: spraiga sižeta filma
  • Garums: 32 min
  • Režisors: Kristiāns Riekstiņš
  • Scenārists: Kristiāns Riekstiņš
  • Operators: Mārtiņš Jurevics
  • Montāžas režisors: Toms Krauklis
  • Lomās: Kārlis Krūmiņš, Ieva Segliņa, Regnārs Vaivars, Dārta Daneviča
  • Producents: Latvijas Kultūras akadēmija

 

Ieva Augstkalna: Varbūt vari sākumā pastāstīt par filmu “Apakšstraume”? Par ko tā ir?

Jātin atpakaļ filma. Es zināju, ka būs intervija, un nodomāju, ka vajadzētu noskatīties to vēlreiz. Tā kā tas ir vuārisma trilleris, tad tas ir par vēlmi zināt, kā dzīvo citi. Otrkārt, tā varētu būt par galvenā varoņa Paula apsēstību ar šo sievieti, kas dzīvo pretējā mājā, kas galu galā izaug no nepietiekamības viņa personīgajā dzīvē.

Filmas ideja sākotnēji bija tāda pati, vai tā izstrādes procesā mainījās?

Nē, mēs diezgan lineāri gājām šīs idejas ceļu. Tās aizmetņi meklējami manā interesē par šo žanru. Tobrīd man šķita, ka to pārzinu, līdz ar to bija vēlme strādāt šajā žanrā. Ideja izauga arī no kāda anekdotiska atgadījuma iepriekšējās filmas "Lācars" filmēšanas laikā. Pēc filmēšanas man atnāca pavēste ierasties policijā, jo kāds, kura māju vai mašīnu mēs netīšām bijām iefilmējuši, bija uzrakstījis iesniegumu. Policijā man nācās skaidrot, kas īsti šajā situācijā bija noticis, kas mēs tādi esam un ko filmējām, lai gan pats es īsti nesapratu, kurā brīdī kas tāds bija noticis. Pēc tam doma, ka acīmredzot ir cilvēki, kuri dzīvo tādā paranojā, nelika man mieru.

Tādā situācijā tu sāc domāt, kāpēc viņš tik ļoti baidās, kas viņam ir aiz ādas. Šie jautājumi, vēlme strādāt konkrētajā žanrā un ideja, ka kino vispār ir savu veida vuārisms, bija kombinācija, kuras pamatā tapa arī filma.

Tev ir svarīgi, lai tavu filmu varētu dažādi interpretēt, vai tomēr tev kā režisoram galvenais ir nepazaudēt ceļu un, veidojot savu filmu, to konkrēti iezīmēt?

Man patīk, ka filmās pastāv vieta interpretācijai, ka ir kaut kādas lietas, kas netiek skaidrotas, bet, no otras puses, man arī patīk precīza un skaidra kino valoda. Skatītājs tomēr tiek vest cauri tam stāstam. Viņš netiek iemests attēlu un notikumu mutulī.

Mans darbs tomēr ir viņam paturēt rociņu un vest cauri stāstam, kas būvēts līdzīgi kā karuselis, kurā ir pārdomātās virāžas, kritieni utt.

Ja kaut kas tiek atstāts interpretācijai, tad es gribu, lai tas būtu mans lēmums, nevis lai tā būtu vieta, kur kaut kas nav izdevies vai ir neprecīzs. Bet vienlaikus bakstīt skatītājam acī arī nav labi.

Tevi režisora profesijā valdzina sagatavošanās process vai laukums, vai, piemēram, montāža un pēcapstrāde?

Pēdējā laikā šķiet, ka noteikti ne laukums. Pats interesantākais ir strādāt pie idejas, scenārija, stāsta un, protams, montāžā. Īsfilmu formātā varbūt nav tik izteikti daudz permutāciju un filmas variāciju, bet lielāku darbu montāžā tu vari atklāt vietas, ainas, kuras var mainīt vietām. Tas ir process, kurā tu par savu darbu atklāj kaut ko no jauna. Laukums vairāk ir izpildproducenta un režisora asistenta domēns. Dažkārt liekas, ka režisoram pēc idejas izstrādes ir jānāk uz laukuma un jāmudina cilvēkus darīt to, ko tas ir iecerējis. Strādāt uz laukuma ir smags darbs.

Es saprotu, ka lielākoties tu sadarbojies ar operatoru Mārtiņu Jurevicu.

Jā, tā tas ir.

Kā tu raksturotu režisora un operatora sadarbību kino? Cik daudz tu pats uzticies savam operatoram? Ko tu no viņa gaidi?

Labu attēlu! (smejas) Operators ir radošais partneris, kurš var palīdzēt domāt par filmas noskaņu un arī veidot kaut kādas vizuālas metaforas, atrast iespējas kaut ko parādīt citādi. Es atceros, ka šajā filmā mēs daudz izmantojām atspulgus. Bija kaut kādas epizodes, kur mēs izmantojām palēninājumu. Viņš spēj ieteikt tehniskus paņēmienus, kā stāstīt stāstu un radīt sajūtu, ko tu vēlies. Es ar Mārtiņu četrus gadus studēju kopā un sanāca arī diezgan bieži sastrādāties. Viņš ir pirmais, kuram es parādu scenāriju, un gandrīz vienmēr viņš ir daudz vairāk nekā operators. Viņš ir pirmais, kas ideju nokritizē un pasaka, kas ir labi vai slikti.

Vai ir kāda īpašība vai darba īpatnība, kas var traucēt režisora profesijā?

Man traucē kautrīgums. Kopumā režisora profesijā traucē pašpārliecinātības trūkums un brīžiem šaubas par savām idejām vai sevi pašu. Sākot kaut ko darīt, gan studiju procesā, gan mazliet pēc tam, pienāk brīdis, kad par spīti tam, ka tu visu dari pēc labākās sirdsapziņas, kaut kas neiznāk. Daži tam tiek pāri, citi tādas neveiksmes ļoti pārdzīvo. Režisoram jāsēž uz diviem krēsliem vienlaicīgi. Viņš nevar būt pilnīgi atrauts no realitātes. Viņš rada produktu, kas tomēr tiek vērtēts. Ir jāapzinās, ka viedokļi var būt dažādi.

Kad tu kaut ko piedāvā no sevis, tā ir sava veida atkailināšanās.

Tev ir tādi darbi, ko tu negribētu atcerēties?

Nē, tik traki nav! Bet ir lietas, kuras noteikti esmu gribējis izdarīt labāk. Man šķiet, ka situācijā, kurā tu negribi atcerēties, varbūt liecina, ka tu neesi nemaz no tā neko mācījies.

Kā tu šobrīd raugies uz latviešu kino? Tā ir tikai šķietamība, ka kino pie mums kļūst daudzveidīgāks, vai tomēr mēs kaut kur virzāmies?

Man šķiet viss ir labi. Vienkārši vajag laiku, lai nostātos uz kājām. Tā izaugsme ir jūtama pat [Latvijas Kultūras] akadēmijā. Mums ir pašam savas telpas, pieaugoša tehnikas bāze, un ar katru gadu studenti ir arvien labāki. Mani priecē, ka filmu piedāvājums kļūst dažādāks.

Kino parādījies dalījums starp mākslas un komerciālo kino. Es domāju, ka tā nav šķietamība. Progress ir.

Kādi ir tavi tālejošie plāni attiecībā pret kino?

Mēs ar Mārtiņu saņēmām finansējumu Valsts kultūrkapitāla fondā pilnmetrāžas filmu konkursā. Projekts saucās "Eva", un tā būs šausmu filmu žanrā veidota filma. Filmēšana bija pagājušajā vasarā, un šobrīd tiek pabeigts montāžas process. Visdrīzāk, tā uz ekrāniem parādīsies augusta beigās, septembra sākumā. Pēc šīs filmas vēlos domāt jau par nākamo. Visdrīzāk, tā arī varētu būt žanra filma, jo tas ir tas, kas mani interesē.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti