IMAGO balvai nominētais operators Celmiņš: man patīk stāstīt stāstus

14. martā Briselē paziņos uzvarētājus vienai no nozīmīgākajām profesionālo kinooperatoru balvām pasaulē  – Starptautiskās Kinooperatoru federācijas balvu IMAGO. Pirmo reizi tai nominēts arī profesionālis no Latvijas – filmas “Dvēseļu putenis” galvenais operators Valdis Celmiņš. Pieredzes bagātajam dokumentālo filmu operatoram šī ir tikai otrā spēlfilma pēc “Nameja gredzena”, un viņš atzīst – bijis pārbijies līdz pēdējam, vai filmai izvēlētā īpašā darba metode patiešām strādās.

Intervija ar filmas “Dvēseļu putenis” galveno operatoru Valdi CelmiņuMāra Rozenberga

    Gan skatītāju reakcija, gan tagad arī starptautiska kino profesionāļu žūrija ir apliecinājusi – strādā, turklāt pārliecinoši.

    IMAGO balvai spēlfilmu operatoru kategorijā Celmiņš nominēts līdzās Antonam Mertensam (par filmu “Spionen”) un Rodžeram Dīkinsam (par filmu “1917”), kura kontā ir divi “Oskari” un tādas filmas kā “Skyfall”, “Fargo” un “Blade Runner 2049”.

    Celmiņš neslēpj gandarījumu, ka prestižās balvas žūrija novērtējusi viņa un režisora Dzintara Dreiberga izraudzīto metodi – ar kameru visu laiku būt līdzās galvenajam varonim.

    “Kad tu sāc darbu pie filmas, tu kopā ar režisoru ilgi, reizēm pat nedēļām un mēnešiem sēdi un domā, kamēr nonāc pie koncepta, kā tu to gribi īstenot. Un tad tu esi pārbijies līdz pēdējam.

    Līdz pirmizrādes dienai mēs ar Dzintaru Dreibergu bijām absolūti nepārliecināti, ka mūsu izvēlētā vizuālā metode, kā stāstīt šo stāstu, tiešām darbosies,” atzīst operators.

    Tikai filmas pirmizrādē, redzot skatītāju reakciju, kļuvis skaidrs – emocionāli tas tiešām darbojas.

    Taču izšķiršanās tā filmēt bijusi grūta: “Tas nozīmē, ka filmā nav lielu, plašu kadru, nav mēroga. Bet skatītājs ir redzējis daudz vērienīgākus, apjomīgākus kino darbus, kuros pārsteidz tieši ar to lielumu. Mēs no tā gājām projām. Baidījāmies, ka cilvēkiem tas liksies formāli un nabadzīgi. Pirmais gandarījums bija, ka cilvēkiem tas strādā. Un otrais milzīgais pārsteigums bija, ka IMAGO komisija to bija ieraudzījusi, profesionāli sadalījusi pa sastāvdaļām un sapratusi, ka šis koncepts ir tieši tas veids, kā nodot emociju.”

    Sākumā nav bijis viegli par izvēlēto pieeju pārliecināt arī filmēšanas komandu, kas pieradusi pie konvencionālāka stāsta stāstīšanas veida. “Katrs no departamentiem iegulda milzīgu darbu, un vienā brīdī viņi saprot, ka viņu darbs tiek rādīts ļoti savdabīgā veidā. Pag, es te uzbūvēju tos milzīgos ierakumus, kāpēc mēs to visu rādām tikai no apakšas? Vai – mēs esam apģērbuši 300 cilvēkus, kāpēc jūs nerādāt kopplānu? Noticēt režisora konceptam ir ļoti grūti, un tas ir saprotami. Filmas ražošanas laikā varēja just, ka cilvēki šaubās. Un tu pats arī šaubies. Līdz pēdējam brīdim,” atzīst kinooperators.

    Fiziski smago darbu, ko šāda pieeja uzliek operatoram, Celmiņš noraida kā sīkumu.

    “Pirmkārt, ja skatāmies ar cieņu pret to stāstu, ko mēs stāstījām, tad tas, ko mēs darījām, ir nieks salīdzinājumā ar to, ko puikas izdarīja pirms simt gadiem,” viņš uzsver.

    “Un nākošoreiz tas ir nieks salīdzinājumā ar aktieriem un masu skatu dalībniekiem, kuri bija ar mieru autentiskā ekipējumā – zābakos, kuros ir auksti, šineļos, kas samirkst, - darīt pārsvarā neinteresantu un neapmaksātu darbu. Gulēt sniegā, vāļāties pa purvu, turklāt stundām ilgi. Tādos brīžos man liekas – tas, ka man kaut kur kādā brīdī ir jāpaskraida ar kameru, ir nieks. Atslābsti!” viņš nosmejas.

    Operators nepiekusis slavē arī kameras komandu, kas par viņu rūpējusies “kā par bēbi” un ļāvusi strādāt izcilos apstākļos. “Kino vispār ir komandas darbs. Skaidrs, ka šādā situācijā tā nominācija ir man, bet tikpat daudz – arī režisoram par drosmi pieņemt tādu konceptu kā filmai nepieciešams. Un tā ir tieši tikpat arī visai komandai, ka viņi ir ļoti pašaizliedzīgi darījuši to darbu, varbūt brīžam domājot: nu, kāpēc mēs to visu darām?!” uzsver Valdis Celmiņš.

    Operatora prasmes viņš savulaik vēl kā skolēns sācis apgūt Rūjienas Televīzijā pie operatora un režisora Ivara Zviedra un teic – bieži vien to, par ko kļūsti, nosaka nevis tavi talanti, bet iespējas un skolotāji, kas “pastumj” pareizajā virzienā. Šodien, 38 gadu vecumā, Celmiņa kontā ir divas spēlfilmas – “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis” – un iespaidīgs daudzums dokumentālā kino darbu, par ko divreiz saņemts “Lielais Kristaps”. Celmiņš filmējis gan “Adreses” un “Atslēgas” kopā ar Mārtiņu Ķibildu, gan “Pasaku par tukšo telpu”, “Laika tiltus”, “Atbrīvošanas dienu” un “Turpinājumu”, ko sauc par savu lielāko mācībstundu pie vecmeistara Ivara Selecka.

    Svarīgāks par žanru Valdim Celmiņam kino šķiet stāsts, un to viņš liek lietā arī savā jūtīgajā kameras darbā. “Gribas stāstīt stāstus,” viņš sarunas beigās nosmaida.

    Pašlaik Celmiņš strādā pie vairākiem jauniem kino projektiem, tai skaitā pie Staņislava Tokalova dokumentālās filmas “Iestrēguši” un Uģa Oltes spēlfilmas “Maldupe”.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti