Berlīnes kinofestivāls: dienaskārtībā sievietes

Jau pavisam drīz — 25. februārī — finišē Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls. Kā katru gadu, šis filmu nozares notikums atspoguļo ne tikai aktuālās filmas, bet arīdzan sociālos strāvojumus — šogad tā ir diskusija par dzimumu vienlīdzības svarīgumu un nepieciešamību.

Lielākais Berlināles pienesums šajā diskusijā ir veiksmīgākie no programmas darbiem, kuru kodolu veido spēcīgas un izteiksmīgas galvenās varones un, kuros, protams, arī «neklibo» stāstniecība (jo netrūkst arī labi iecerētu, taču kinematogrāfiski neveikli noformulētu darbu). Taču, lai vai kā, festivāla kuratori ir veiksmīgi pierādījuši, ka kino ar sievietēm un par viņām nav nekāda nišas padarīšana, kas būtu domāta ierobežotākai auditorijai. Te darbi ar dažām no spilgtākajām filmu varonēm.

Kadrs no filmas " Astrid"

Izcils ir rakstnieces Astridas Lindgrēnas tēls filmā «Kļūstot par Astridu» («Unga Astrid»), ko īsi pieminēju iepriekšējā Berlināles apskatā. Zviedrijas un Dānijas kopražojumā tapusī biogrāfiskā drāma vēsta par autores pusaudzes gadiem un jaunību 20. gadsimta pirmajā pusē. Tas — kontekstam — ir laiks, kad būt jaunai, ar spēcīgu neatkarības sajūtu un asu prātu apveltītai sievietei nebija viegli. It īpaši dzīvojot nelielā miestā, kāda bija rakstnieces dzimtā Vimerbija; tur rakstniece vēl tīnes gados satika sava pirmā bērna tēvu. Pieļauju, ka filmā portretētās attiecības būtu vienlīdz skandalozas arīdzan šodien, taču

gribas ticēt, ka drakoniskā, inkvizīcijai līdzīgā grūtniecības, bērna un ķermeņa izmaiņu slēpšana Rietumu sabiedrībā mūsdienās vairs nav iedomājama. Jāatzīst, ka šī «sociālā kamuflāža» bija visgrūtāk skatāmā filmas daļa.

Lindgrēnu filmā spēlē 25 gadus vecā dāņu aktrise Alba Augusta. Viņas vaibsti un ķermeņa valoda gluži vai dzīvo līdzi varones transformācijai no delverīga bērna jaunā, likteņa nesaudzētā sievietē. Dzīves gājumu un sāpīgu nošķirtību no bērna var nolasīt Augustas acīs un kustībās. Dzīvespriecīga meitene, kura ballē negaida ielūgumu uz deju, bet danco tā, ka grīda svilst, laika gaitā pārtop par lēnīgu, sakumpušu večiņu ar tumšiem lokiem zem acīm.

Kadrs no filmas " Ūteja, 22.jūlijs"
Arī Ērika Poppes tour de force darba «Ūteja, 22. jūlijs» («Utøya 22. juli») centrālais tēls — 19 gadus vecā Kaja — ir īsta varone. Nepārtrauktā kadrā iemūžinātajā filmā viņa drosmīgi un pašaizliedzīgi palīdz apkārtējiem traģiskā krīzes situācijā.

Savukārt pazīstamā "Netflix" seriāla «Kronis» un Lielbritānijas karalieni atveidojošās aktrises Klēras Fojas cienītājiem šāgada must-see ir Stīvena Soderberga jaunākā filma «Unsane», kuras nosaukumam šoreiz vēl tulkojumu nepiedāvāšu, jo burtiskais latviskojums  norādītu uz būtiskiem sižeta pavērsieniem.

Pilnībā uzņemta ar aifonu, filma ir šermuļus uzdzenošs stāsts par neveselīgu pieķeršanos un izsekošanu — to pilntiesīgi var dēvēt par Soderberga debiju šausmu žanrā.

Nelielam ieskatam stāstā: Klēras Fojas varone Sojera Valentīni ir tikko nomainījusi dzīvesvietu, it kā vairoties no vīrieša, kurš viņu izseko. Taču dažu, it kā nesvarīgu notikumu rezultātā viņa, pret pašas gribu, nonāk psihiatriskajā slimnīcā, kur satiek savu slimīgo «pielūdzēju». Intrigu, protams, sagādā jautājums: kura puse stāsta patiesību? Vai Sojera tik tiešām ir jukusi? Vai arī viņa ir nevainīgs upuris, kuru piemeklējusi kāda Kafkas romāna cienīga epizode? Labākais ir tas, ka filmas skatīšanās gaitā pārmaiņus vienlīdz ticami šķiet abi varianti. Savukārt filmas pēcgarša ietver zināmu tramīgumu — izejot no kinoteātra, puspajokam novēroju, ka saasināti uztveru cilvēkus, kas nevilšus pietuvojušies pārāk tuvu. Filmā aplūkotā privātuma pārkāpšanas tematika, protams, sasaucas ar faktu, ka filma ir uzņemta ar viedtālruni — ierīci ar «pakļāvēja» spēku, kurai turklāt uzticam ļoti intīmas detaļas par savām dzīvēm. Kamera no tuva attāluma ir «vaktējusi» arīdzan aktierus. Proti,

tehnisku ierobežojumu dēļ kamerai ir jāatrodas aktieriem tuvāk; kā Soderbergs jokoja preses konferencē: «Tā bija aktieru sejās».

Es savukārt savu šāgada festivāla pieredzi finišēju, noskatoties filipīniešu autora Lava Diaza gandrīz četras stundas garo muzikālo drāmu «Velna laiks» («Ang Panahon ng Halimaw») par domāšanu kā pretošanos pret represīvu režīmu.

Jāpiebilst, ka, neskatoties uz pretrunīgajām atsauksmēm par filmām, Berlinālei šis caurmērā ir veiksmīgs gads. Ir audzis Eiropas filmu tirgus dalībnieku skaits, bet, festivālam esot pusē, jau bija pārdoti ap 273 tūkstošiem biļešu. Nu atliek tikai gaidīt žūrijas lēmumu par uzvarētājiem, kurus paziņos 24. februāra vakarā. Es — nu jau atrodoties mājās — jutīšu līdzi Alekseja Germana juniora «Dovlatovam» un Ērika Poppes filmai «Ūteja, 22. jūlijs».

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt