Kinomāksla filmā «Ūtoja, 22. jūlijs» - kā pastaiga mīnu laukā. Ieskats Berlīnes kinofestivālā

Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls jau pusē — kamēr daļa filmu tirgus pārstāvju šajās dienās jau dodas mājās, žurnālistu «flangā» kino skatīšanās maratons turpinās. Te lieti noder labas orientēšanās un rēķināšanas spējas, jo dienas ietvaros «jāsaķīmiķo» pēc iespējas vairāk kinoseansu, turklāt nezaudējot laiku metro pārbraucienos no viena kinoteātra uz otru. Taču bez aplinkiem — tik un tā lielākoties nākas sadzīvot ar sajūtu, ka visu kāroto noskatīties nav laika un daudzas no programmas filmām nākas palaist garām.

Vairāk nekā tūkstotis publisko kinoseansu ir liels apjoms, taču pēc tiem ir pieprasījums.  Cilvēki ir gatavi ieņemt rindu pēc kinobiļetēm pat agrā brīvdienu rītā.  Par konstanto nepagūšanas sajūtu runājot — tā saasinās, kad no daudzām iespējamajām opcijām izvēlētā filma ir vāja un liek vilties. Tas arī iemesls, kāpēc gandrīz četru tūkstošu cilvēku kuplajās žurnālistu rindās ir ļoti izplatīta neapmierinātība par Berlināles konkursa programmu. Taču, neslīgstot monotonā skepsē, jāsaka, ka izdodas pieredzēt arī lieliskus darbus.

Tā, piemēram,

festivālā beidzot ir pieredzēta filma, ko var raksturot kā notikumu. Norvēģu režisora Ērika Poppes filmu «Ūtoja, 22. jūlijs» («Utøya 22. juli») ir spēcīgs kinodarbs ar dzelžainu tvērienu pār skatītāju uzmanību un emocijām.

Filma ataino 2011. gada traģiskos notikumus Ūtojas salā, kad labējais ekstrēmists (kuru, ievērojot režisora nostāju, apzināti nesaukšu vārdā) nogalināja vairāk nekā 70 jauniešu. Kā jau paredzams, filmas veidošana par tik sensitīvu un nesenu notikumu ir kā pastaiga mīnu laukā, taču Poppe pa to ir izlavierējis, stāstu veidojot izsvērtu, uzsverot, ka kinodarbs vēsta par pusaudžu pārdzīvoto, nevis slepkavu. Agresors nevienā brīdī netiek nosaukts vārdā un kamera pret viņu pavēršas vien dažās epizodēs, arī tad parādot tikai kā ēnai līdzīgu siluetu. Tas, protams, ir apsveicams lēmums, jo stāsts nav par viņu, bet gan upuriem — vitāliem pusaudžiem ar aizrautīgām gaidām par nākotni. Sekot līdzi viņiem, tāpat kā filmas galvenajai varonei — 19 gadus vecajai Kajai ir cilvēciski smagi: filma patiesi darbojas kā baiļu, nesaprašanas un izmisuma tuvplāns.

«Ūtoja, 22. jūlijs» noteikti ir viens no spilgtākajiem šāgada festivāla notikumiem, kuru Berlināles publika uzņēma ļoti emocionāli.

Visticamāk, ka gan tuvākajās dienās, gan mēnešos, kad filma nonāks pie skatītājiem citviet, dzirdēsim dramatiski pretrunīgas atsauksmes. Un jāsaka, ka saprotama šķiet arī skeptiķu attieksme par filmu kā traģēdijas ekspluatāciju — režisors dažbrīd patiesi aizmaldās dramturģiskās manipulācijās. Taču, lai vai kādu nostāju pret filmu ieņem, tās efekts ir skaudri sajūtams.

Saistoša arīdzan ir Vācijā un autorkino cienītāju vidū pazīstamā režisora Kristiana Pecolda (arīdzan filmu «Barbara», «Fēnikss» veidotāja) filma «Tranzīts». Stāsts par Otrā pasaules kara bēgļu ceļu cauri nacistu okupētajai Francijai ir atjautīgi un bez liekvārdīgiem paskaidrojumiem pārcelts uz mūsdienām. Galvenajās lomās filmējot vācu aktierus Francu Rogovski un Paulu Bēru, Pecoldam ir izdevies spēcīgs darbs, ko var nolasīt arīdzan kā komentāru par pašreizējo bēgļu krīzi. Tas, ticams, skatītājiem dos iespēju ne tikai uz bēgļu gaitām un dzīvi represīvā režīmā lūkoties no droša attāluma, bet ticami iztēloties šīs šausmas piemeklējam mūs pašus. Subjektīvi — Pecolda stils, kā tas nereti bijis iepriekš, ir manierīgs: filmā ietvertas viegli patosainas līdzības ar Maikla Kērtisa 1942. gada pērli «Kasablanka». Filmu tuvākā gada laikā būs iespējams novērtēt arīdzan uz ekrāniem Latvijā.

Savukārt, ieskicējot festivāla aptverošās tendences, ir interesanti vērot, kā Berlīnes kinofestivāla kuratoru komanda ir nolēmusi risināt dzimumu nevienlīdzības problemātiku. No vienas puses viss ir brīnišķīgi — programmā tik tiešām ir daudz filmu ar spēcīgiem sieviešu personāžiem. Viens no tiem, piemēram, ir rakstnieces Astridas Lindgrēnas tēls zviedru filmā «Kļūstot par Astridu» («Unga Astrid»). Pie šīs filmas atgriezīšos nākamajā festivāla apskatā, jo pašlaik — pirms oficiālās pirmizrādes — recenziju publiskošanai ir piemērots embargo. Savukārt citu darbu varones nogrimst iztēlē trūcīgos stāstos un neveiklā kinematogrāfijā.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti