Absurda izturēšanās nolauž liekulību. Intervija ar jauno kinorežisori Elizabeti Mežuli-Gricmani

Elizabete Mežule-Gricmane ir jaunā latviešu kino režisore, kuras filma “Esmu divdomīgs” tika nominēta nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” studentu filmu kategorijā, kā arī izrādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tas ir absurdā komēdijā balstīts stāsts par fotogrāfu, kurš aizvada savu ikdienu, darot vienu un to pašu. Filma runā gan par jēgas meklējumiem, gan arī prāta un emociju neviennozīmīgo dabu. Vairāk par filmu un savu ceļu uz kino intervijā stāsta pati režisore.

Kā jūs sapratāt, ka tieši kino ir tas, ko gribat darīt?

Mana mamma strādāja operā, un mans tēvs ir grafiķis. Es uzaugu vidē, kas ir izteikti dekoratīva, līdz ar to vizuālā sarunvaloda manā dzīvē bija jau kopš pirmsākuma. Es sāku gleznot, zīmēt. Gribēju stāties Mākslas akadēmijā, jo tas šķita diezgan loģiski, taču man pietrūka viena punkta, un netiku. Taču paralēli tam es piefiksēju, ka vienmēr esmu skatījusies ļoti daudz filmu. Kad iepazinos ar savu puisi, kas ilgu laiku ir mans vīrs, viņš teica, ka nesaprot, kāpēc jāskatās tik daudz filmu.

Taču man tas šķita normāli – skatīties filmas. Tad es kādu laiku arī fotografēju, taču nekas, ko darīju, tomēr neapmierināja manu domas prezentāciju. Mans vīrs studēja dramaturģiju Kultūras akadēmijā, un viņam bija kurss pie Dāvja Sīmaņa. Sapratu, ka filmas vienmēr esmu daudz skatījusies, un mani tas ir ieinteresējis, tāpēc aizgāju kā brīvklausītājs paklausīties, ko Dāvis Sīmanis akadēmijā stāsta par kino. Pastaigāju kādus divus mēnešus pie Dāvja, un man vairs nebija jautājumu.

Kāpēc izvēlējāties savu filmu taisīt absurdu? Kas absurdā jums šķiet tik saistošs?

Es domāju, ka tas saistīts ar manu personību, jo es bieži uzvedos absurdi. Tas ir mans dabiskais izteiksmes līdzeklis, kas saistīts ar to, ka man absolūti riebjas liekulība.

Absurda izturēšanās ir kaut kas tāds, kas visbiežāk nolauž liekulību un rada iespēju ar cilvēkiem sarunāties atklātā valodā bez izlikšanās.

Caur absurdu var brīnišķīgi runāt par lietām, kas ir sāpīgas, tādējādi, reprezentējot kaut ko nopietnu, tu ļauj skatītājam izvēlēties, kā viņš to uztver – vai nopietni, savādi un dīvaini, vai pieņem to kā melnā humora devu.

Jūsu filma pieskaras arī tādām tēmām kā emocijas, sajūtas un jēgas meklējumi. Vai jums ir svarīgi meklēt jēgu gan dzīvē, gan kino?

Filma "Esmu divdomīgs"

Fotogrāfs savu dzīvi aizvada rimti, ikdienā veicot vienu un to pašu. Viņa kaislība un jēgas meklējumi iemiesojas fotogrāfijās.

Vienas dienas garumā fotogrāfs piedzīvo situācijas, kurās atspoguļojas viņa prāta un emociju neviennozīmīgā daba.

Viņš pats kļūst par liecinieku tam, kas līdz šim viņam ir bijis noslēpums.

Filma 2018. gadā izrādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā un nominēta nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" labākās studentu filmas kategorijā.

Režisore: Elizabete Mežule-Gricmane

Operators: Mārtiņš Jansons

Lomās: Varis Piņķis, Inga Alsiņa

Komēdija

Latvijas Kultūras akadēmija

Latvija, 2018

Latviešu jauno režisoru filmas tiek demonstrētas Latvijas Televīzijas ēterā katru trešdienu plkst. 22.30. Filma "Esmu divdomīgs" LTV ēterā 27. februārī, plkst. 30. Pēc tam filmu var skatīties "RePlay.lv".

Es domāju, ka šis jautājums ir absolūti normāls jebkuram cilvēkam – kāpēc mēs eksistējam šajā gaļīgajā miesā, un ko mēs paspēsim izdarīt, līdz beigsies termiņš? Atkarīgs tikai, cik dziļi, daudz un kā tu meklē atbildes.  Kas attiecas uz kino un filmām, vienīgais, par ko es varu radīt kvalitatīvu filmu, ir tas, kas mani šobrīd satrauc un kāda ir mana problēma, tāpēc, ka es to skaidri zinu un pazīstu. Es meklēju jēgu un tās izpausmes ne tikai savā dzīvē, bet cenšos to reprezentēt arī filmā. Īpaši šajā – “Esmu divdomīgs”.

Filmas nosaukums pats par sevi ir divdomīgs…

Nosaukums ir gan kā perverss āķis cilvēkiem, kas vārds “divdomība” nozīmē kaut ko ar seksuālu konotāciju, gan tajā pašā laikā šī vārda tiešā nozīme ir kaut kas, kam ir divdabīga doma par kaut ko, kas nav viendabīgs.

Tātad jūs uzskatāt, ka jēdzīgs kino ir tāds, kas ir personisks?

Es tā neuzskatu. Kino segments dalās ļoti daudzās atsevišķās daļās, un cilvēki, kas veido kino, ir ļoti dažādi. Katram režisoram ir sava kreatīvā radīšanas līnija, kurā viņš ir spējīgs prasmīgāk runāt. Citi, piemēram, nodarbojas ar vēsturiska sižeta filmām tāpēc, ka viņi to pārzina un spēj manipulēt ar vēstures faktiem kā sižetu, ko novest līdz vēstījumam. Mans prāts nekāda veidā nespēj komunicēt caur vēsturi, tāpēc es izvēlos vairāk personiskāku un fizioloģiski izprotamu saturu.

Cik daudz filmā izmantojāt personisko pieredzi un cik daudz fantāziju, ņemot vērā, ka filmā parādās arī ļoti abstrakti un simboliski tēli?

Es domāju, ka pilnīgi viss, kas filmā ir redzams, ir no manas dzīves. Vienīgi tur ir kaut kādi elementi, kas šajā fiziskajā dzīvē neparādās gluži tā, kā tie parādās filmā. Piemēram, divi balti cilvēki ar zelta ķerru, kas uz nezināmu pļavu, nezināmu vietu aizved tos, kas pakrituši. Šī ir patiesa manas domas reprezentācija – cilvēks piedzīvo pieredzi un saprot to momentu.

Tas ir tāds tīrs un skaidrs mirklis, kas ik pa laikam piemeklē mūs visus kā tāda pārcelšanās nākamajā līmenī par savu spriedumu.

Balstoties izjūtā par tīrības mirkli, es izvēlējos simboliski atainot tādu mentālās higiēnas grupu, kas rūpējas par saprašanas mirkli un aizved cilvēku uz drošu vietu.

Filmā tas ir pļavā, bet konkrēti – mūsu galvās. Pļavai patiesībā ir konkrēta doma – pļavas skats sākas no maza konfekšu papīra, un kadrs atveras no šīs mazās detaļas līdz tam, kad ir redzama kopaina ar šiem cilvēkiem, kas pamostas.

Tā bija pirmā aina, ko izdomāju. Mani ļoti interesē dzenbudisms. Dzenbudisma pamatideja ir ieraudzīt nevis to, kas ir degungalā, bet spēt atkāpties tālāk, un, jo vairāk tu atkāpies, jo vairāk tu ieraugi. Tā kā viss ir no dzīves, tikai iekārtots dažādos līmeņos.

Vai jums ir svarīgi pašai būt filmas scenārija autorei, tai, kas šo personisko pieredzi ietērpj stāstā?

Man svarīgi ir tas, ka tā ir mana ideja, nevis es paņemu jau gatavu darbu un to režisēju. Man ir svarīgi saprast ideju iekšķīgi. Un iekšķīgi es varu saprast tikai to, kas ir manī. Līdz ar to filmas scenārijs vienkārši iznāca ārpus manis un es to norežisēju. Kas attiecas uz citu scenāriju rakstīšanu, tā nav baudāma lieta. Scenārijs tomēr ir rakstīts darbs, kas sniedz izpratni, komentārus un komandas cilvēkiem, kam filma būs jātaisa. Tā ir konkrēta prasme, spēt to izdarīt. Diemžēl rakstīšana man nav visai tuva lieta, izņemot zemgultas dienasgrāmatas. Man šķiet svarīgi, lai režisors ir scenārija idejas autors, un ir kāds cilvēks, kas profesionāli spēj tikt galā ar scenāriju kā vienību.

Kas ir grūtākais stāsta izdomāšanas un radīšanas procesā?

Es domāju, ka grūti neko nav izdomāt. Problēma ir to strukturizēt loģiskā stāstā, ko aizvest līdz citiem tā, lai tas kļūtu par kaut ko pietiekami nozīmīgu.

Kāpēc jūsu filmas galvenais varonis ir fotogrāfs?

Fotogrāfa tēlu es izdomāju, iedvesmojoties no kādas fotogrāfiju sērijas. Šobrīd Japānā  vīrieši un sievietes vairs tik bieži nav kopā, jo viņiem ir problēmas ar attiecībām karjeras un plānu dēļ. Ir uztaisīta brīnišķīga fotogrāfiju sērija ar turīgiem cilvēkiem, kas piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros aiz skumjām nenormāli piedzeras.

Un, ņemot vērā, ka tā ir milzīga pilsēta, kur tālu ir jānokļūst, viņi izslēdzas kaut kur uz ielas, kur nokrituši un bezpalīdzīgi guļ. Fotogrāfija ir spēja noķert mirkli, jo arī visa mana filma ir par mirkļiem. Arī galvenā varoņa profesija ir par mirkļu tveršanu, ko varonis līdz galam neapzinās un mēģina saprast, kas tad īsti šis mirklis ir?

Vai jūs iedvesmojāties arī no citām filmām, kuru galvenie varoņi ir fotogrāfi?

Es apzināti neskatījos filmas, lai izveidotu savējo. Es drīzāk zināju, kāda ir tā žanra virzība, kurā vēlos, lai filma nokļūst, piemēram, “Being John Malkovich” vai arī “Me and You and Everyone We Know”. Man patika tāda  Čārlija Kaufmana estētika, jo viņam visas filmas ir par eksistenciālu krīzi, un viņš brīnišķīgi spēj runāt absurdā valodā, eksistenciālisma problēmu pārvēršot par humora devu.

Ko jums nozīmē skatīties filmas?

Ir vairāki veidi, kā lietot filmas. Piemēram, ir brīži, kad gribas paskatīties kaut ko sliktu, jo prāts strādā pārāk sarežģīti un gribas kādu vieglu barību. Kā Vitgenšteins kādreiz gāja uz kinoteātriem skatīties kaut kādas lubu filmas, kad bija par traku domāšana.

Tad ir tādas mūsdienu filmas, ko skatos, lai noķertu laikmetu, kurā mēs dzīvojam, un saprastu vairāk par to, kas šobrīd notiek no citu cilvēku skatpunkta, kas ir tas svarīgākais un kāda ir citu izpratne par mūsu eksistenci 21. gadsimtā.

Arī Dāvis Sīmanis reiz teica, ka ar filmu nevar samelot, tur viss nāk ārā tieši tāds, kāds tu esi.

Un tad, protams, ir tādas must see filmas. Pirms stājos akadēmijā, es izgāju cauri tādai šķīstītavai. Dabūju Dāvja Sīmaņa sarakstu ar 100 filmām, kas jānoskatās, lai mēs vispār varētu sarunāties par kino. Uzstādīju sev mērķi – pirms iestājos akadēmijā, es šīs filmas noskatos. Trīs mēnešu laikā noskatījos visas, darot to režīmā, kurā nebija jautājumu par to, vai gribu vai negribu. Kad pats esi režisors un nodarbojies ar kino, tas ir tavs pienākums – skatīties filmas.

Ja sākumā šķita grūti, tad jau otrajā nedēļā, skatoties tādas filmas kā “Melnā narcise” vai “Paradīzes bērni”, kas ir vairāk nekā trīs stundas garas, es biju kaifā un raudāju. Tas ir fantastiski, kad notiek tā ļaušanās dižajām filmām.

Kas jūsu izpratnē ir laba filma?

Pirmkārt, tā ir filma, pēc kuras noskatīšanās es nenožēloju laiku, ko esmu pavadījusi, to skatoties, vai kuras laikā man negribas iziet no kinoteātra, jo mēdz gadīties, ka brutāli gribas iziet ārā. Laba filma ir filma, par kuru tu vēl domā. Tāda, kura nebeidzas brīdī, kad tā šķietami ir beigusies, filma ar pievienoto vērtību.

Kāpēc savā filmā par aktieriem izvēlējāties arī akadēmijas pasniedzējus, piemēram, Dāvi Sīmani, Ivo Briedi?

Ir tāda lieta, kas notiek ar cilvēkiem, kas taisa filmas, raksta literatūru, nodarbojas ar mūziku – tas, ko tu taisi, ir replika no tā, ko redzi sev apkārt. Tu burtiski paņem to, kas notiek tev apkārt, samaisi un uztaisi kaut kādā formā to materiālu, kas notiek tavā dzīvē. Mans vīrs ir dramaturgs un filmu scenārists.

Ir sanācis tā, ka sabiedrība, kur mēs grozāmies, ir diezgan līdzīga. Un gan Dāvis Sīmanis, gan Ivo Briedis, gan Rita Ruduša ir personas, kuras mēs bieži satiekam un ar kurām komunicējam. Viņi ir tipāži, ko es, domājot par šo filmu, izvēlējos. Tāpēc tie tēli kaut kādā ziņā dzima caur viņiem.

Runājot par skaņu celiņu filmā, kāpēc tik klasiska latviešu mūzikas izvēle?

Šis ir otrā kursa režijas kursa darbs, kura uzdevums bija veidot žanra filmu. Un žanra filmas pamatnosacījums, ko mēs, pateicoties Ingai Pērkonei, iemācījāmies akadēmijā, ir tas, ka žanrs runā par stereotipiem.

Galvenais skaņdarbs, kas filmā visvairāk tiek uzsvērts ir Raimonda Paula “Dziesma nenosalst”, kur tiek dziedāts par māti. Filma runā par dažādiem dzīves aspektiem - gan ārējiem, gan personiskiem, kā, piemēram, jebkura vīrieša mīļākā sieviete vienmēr būs viņa māte.

Filmas varonis iemīlas sievietē, kuru nepazīst un ar kuru nekad nav bijis kopā, bet viņa viņam ir tik tuva, ka viņš viņu mīl tikpat ļoti, cik savu māti.

Otrkārt, man šķiet, ka lokālajā kino tomēr ir jāizmanto šeit dzīvojošam cilvēkam izprotamas vērtības. Arī es esmu uzaugusi, Jāņos skatoties “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, un domāju, ka šī dziesma ir ļoti simboliska un nozīmīga latviešu kultūrā.

Manuprāt, šīm dziesmām un mūzikai ir jāļauj piedzimt kaut kādā jaunā veidā, jāļauj skaņdarbam ieraudzīt jaunu elpu. Filmas beigās skanēja Emīls Dārziņš, un man šķiet, ka tas ir skaistākais latviešu skaņdarbs.

Nevajag likt savos darbos pasaulslavenu rokgrupu dziesmas, kas pacels visu “šo es zinu” līmenī, bet izmantot tieši kvalitāti, ko radījuši latvieši.

Tas nozīmē, ka filmu radījāt lokālai videi?

Skaidrs, ka jebkurš no mums par savu tradīciju un savu vidi vislabāk sarunāsies savā valodā. Ir citi, kas taisa filmas, domājot par to, ka tās sūtīs uz festivāliem. Tad ir jādomā tādā kosmopolītiskā valodā, lai filma iedarbotos arī uz cilvēkiem citās valstīs. Es gribēju vairāk definēt to, kas ir šeit. Man tas šķiet gana vērtīgs un pilnīgs, lai varētu par to sarunāties.

Jūs pavisam drīz absolvēsiet akadēmiju, vai ir jau radušies nākotnes plāni attiecībā uz kino?

Beigšu bakalauru ar divām filmām. Viena būs mana scenārija spēlfilma, bet otra mana kolēģa operatora Rūdolfa Henčela idejas žanra filma, ko es režisēšu. Šobrīd strādāju Vides filmu studijā un montēju raidījumu “Adreses”, kas diezgan pamatīgi ietekmē manu dzīvi, jo tas ir milzīgs un apjomīgs darbs.  

Ir arī plāns uz izstrādi iesniegt debijas filmas pilnmetrāžas scenāriju, ko taisāmies darīt kopā ar vīru. Vēl es no maija uz mēnesi būšu spēlfilmas asistente uz laukuma. Tā kā darba ir ļoti daudz, un viss notiek.

Piezīme

Režisore arī nevēlas publicēto interviju papildināt vien ar savu portretu. Viņa skaidro: "Es sūtu bildi, kurā ir arī cilvēki, kas tic manām idejām un, kāpjot sev un savam laikam pāri, realizē ar mani kopā idejas, kas reizēm nav paskaidrojamas, bet vien jūtamas. Mans operators Mārtiņš Jansons un montāžas režisors Mārtiņš Kontans ir cilvēki, bez kuriem netaptu šī filma un manas idejas paliktu neuzrakstītas un neizrunātas, un neredzamas. Bez viņiem nav filmas, bez viņiem nav režijas, kopā lietas notiek labāk, kā varētu vēlēties."

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti