Filma "Uz Adamanta" sākas ar magnētisku epizodi: kāds pacients vārdā Fransuā dzied septiņdesmito gadu franču popgrupas "Téléphone" hitu "La Bombe Humaine".
Vēlāk filmas gaitā Fransuā labprāt stāstīs par savu dzīvi un neslēps, ka ar režisoru var sarunāties tikai tāpēc, ka lieto stipras zāles un piedalās mākslas terapijā. Šī varoņu rāmā atklātība, spēja reflektēt par savu dzīvi un dalīties brīžam neordinārās idejās rada sajūtu, ka filmas veidotāji pret varoņiem attiecas ar siltumu, empātiju un patiesu cilvēcisku interesi. To vēlāk sarunā apstiprina režisors Nikolā Filibērs. Psihiatrijas pacientus viņš filmējis jau pirms gadiem 30 filmā "La Moindre des choses" ("Pats mazumiņš") un turpina arī pēc "Adamanta".
"Šī senā pieredze mani nekad nav pilnībā pametusi. Tā bija ļoti spēcīga, bagāta cilvēciskā pieredze, kas mainīja arī mani pašu. Tas man palīdzēja atmest zināmus aizspriedumus un mainīja manu redzējumu par psihiatriju, par cilvēkiem, par pasauli. Tāpat kā daudziem, arī man bija daudz klišeju par psihiatriju. Šī pirmā filma man tik ļoti atvēra acis, ka vēlējos pie šīs tēmas atgriezties. Jo cilvēki, ar kuriem mēs sastopamies psihiatrijā, nereti ir marginalizēti, stigmatizēti. Viņi mūs biedē, viņi mums traucē. Taču bieži vien tie ir cilvēki, kuri ar savu hiperjūtīgumu spēj mums daudz ko iemācīt. Šie cilvēki mani ļoti aizkustina, jo viņi atgādina arī par manis paša trauslumu un neaizsargātību," stāsta režisors.
Uz Sēnas krastā pietauvotas platformas peldošais dienas aprūpes centrs "Adamants" ik rītu atver savas koka žalūzijas, ko garā un lēnā kadrā pacietīgi fiksē Nikolā Filibērs, liekot domāt arī par simbolisku šīs vietas atvēršanos ārpsaulei.
Atrodoties pašā Parīzes centrā, "Adamants" jau vairāk nekā 10 gadu cenšas mīkstināt arī apkārtējās sabiedrības stereotipus par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. "Adamantā" ir kafejnīca un katru gadu tiek rīkots kinofestivāls, kura programmu izvēlas pacienti. Viņi saņem speciālistu konsultācijas un mākslas terapiju ar mūziku, gleznošanu, rokdarbiem, literatūru un filmām.
Režisors turpina: "Saruna par kino ar psihiatrijas pacientu grupu var izvērsties lieliska, jo viņu jautājumi mēdz būt neparasti un pilnīgi negaidīti. Psihiatrijas pasaule vienmēr liek par kaut ko domāt. Piemēram, par tevis paša darbu. (..) "Adamantu" atklāja 2010. gadā, un šai vietai tiešām ir terapeitisks spēks – tā ir terapeitiska gan pacientiem, gan aprūpētājiem. Tā ir vieta, kur cilvēki joprojām runā viens ar otru un klausās viens otrā. Mēs šodien dzīvojam pasaulē, kurā visi runā, bet neviens vairs neklausās. "Adamants" ir vieta, kur valda dialoga, domu apmaiņas un klausīšanās kultūra. Kad es tur filmēju, es visu dienu pavadīju uz "Adamanta" un jutos lieliski. Vakarā šķērsoju Parīzi, lai atgrieztos mājās. Un man šķita, ka pilsēta man uzbrūk – viss tas troksnis, mašīnas, cilvēku agresivitāte… Tāpēc visiem ir labi kādu brīdi pabūt uz "Adamanta". Pašlaik uz turieni iet rakstnieki. Un zināt, kas notiek? Piemēram, rakstnieks tiek uzaicināts pavadīt divas stundas kopā ar pacientu grupu, un pēc tam viņš prasa: vai es varu atnākt vēl kādreiz? Varbūt novadīt kādu rakstīšanas darbnīcu? Jā, uz "Adamanta" visiem kaut kā vienkārši ir labi.
Tā ir arī ļoti skaista vieta – koka ēka uz peldošas platformas, ar lieliem logiem, tajā ir silti un gaiši, garām brauc laivas... Tā ir patiešām savāda un unikāla vieta. Jūs atrodaties Parīzes pašā sirdī, bet vienlaikus esat kaut kur pavisam citur. Un tas ir brīnišķīgi!"
Nikolā Filibēra filma "Uz Adamanta" pērn saņēma Berlīnes kinofestivāla "Zelta lāci". Tikai pāris mēnešus vēlāk tā piedzīvoja Baltijas pirmizrādi desmitajā Pasaules filmu festivālā, ko rīko "Kino Bize" un tā vadītājs Māris Prombergs. Es lūdzu viņam pastāstīt, kādēļ festivāla atklāšanai viņš ar domubiedriem izvēlējās tieši "Uz Adamanta".
"Festivāla tēma bija "mīlestība", un ar to mēs sapratām šo tuvumu, enerģiju starp filmu veidotāju un varoņiem, ko var just, skatoties filmu. Kur tas nav izteikts lielos vārdos vai ar noteiktu melodramatismu kā varbūt kādā romantiskā komēdijā, bet tas ir jūtams niansēs, kā varonis ir parādīts. Un Filibēra filmā mēs skatāmies uz veselības aprūpes centru, it kā savādiem, neierastiem varoņiem, bet tajā pašā laikā viņi ir tik tuvi, tik saprotami, tik cilvēciski…" skaidro Prombergs. "Tas ir tas, ar ko mēs gribējām iesākt programmu – runāt par šo tuvību, jutību pret varoņiem, ko var nolasīt, skatoties filmu."
Savā dokumentālista darbā Nikolā Filibērs nereti pievēršas dažādām institūcijām: caur kameras aci viņš vērojis gan psihiatriskās klīnikas, gan skolas – viņa līdz šim starptautiski pazīstamākā filma "Etre et avoir" jeb "Būt un piederēt" dokumentē mazas lauku skoliņas un tās vienīgā skolotāja darbu -; Filibērs filmējis zoodārzu, medicīnas augstskolu un Francijas sabiedrisko radio… Un dara to ar vieglumu, saka Māris Prombergs: "Ar šo pieeju – ierasties ar kameru, fiksēt ikdienas brīžus un pēc tam lēnām veidot filmu jau montāžā – viņš paver logu uz ikdienu. Jā, tās ir institūcijas, bet aiz šī smagnējā vārda mēs ieraugām šo vidi, cilvēkus, attiecības, ikdienu. Tas ir kaut kas pavisam vienkāršs un saprotams. Domāju, to var salīdzināt ar Ivara Selecka "Šķērsielas" triloģiju. Jā, tā nav institūcija, bet veids, kā varoņi tiek parādīti – tuvums, vide, klātesamība filmu veidotājiem, ir ļoti līdzīga tam, kā strādā arī Filibērs."
Kad filma "Uz Adamanta" Berlīnē ieguva "Zelta lāci", kas dokumentālajam kino lielajos festivālos ir rets gadījums, žūrijas priekšsēdētāja, aktrise Kristena Stjuarte, to nodēvēja par "meistardarbu" un "kinematogrāfisku apliecinājumu tam, cik ļoti mums ir vajadzīga iespēja cilvēciski izpausties". Režisors Nikolā Filibērs atbildēja, ka ir dziļi aizkustināts par tādu novērtējumu dokumentālā kino žanram. To viņš uzsver arī mūsu sarunā, kad jautāju, kā, viņaprāt, ir mainījusies dokumentālā kino loma, kopš viņš sāka tajā strādāt pirms gadiem 50: "Man ir iespaids, ka tas mazliet mainās. Mēs pamazām sākam redzēt dokumentālās filmas lielo festivālu konkursos – Kannās, Berlīnē, Venēcijā… Francijā pēdējā laikā uz kinoteātru ekrāniem nonāk daudz jaunu dokumentālo filmu.
Katru nedēļu Francijā iznāk kādas 18 – 20 filmas, un vidēji trīs no tām ir dokumentālās filmas. Tas ir daudz! Domāju, ka cilvēki sāk to vairāk novērtēt. Varbūt viņi jūt vajadzību pēc mazliet autentiskākiem stāstiem?"
Kad jautāju, kāds ir viņa zelta likums, strādājot pie savām dokumentālajām filmām un tuvinoties saviem varoņiem, Nikolā Filibērs atbild: es veidoju filmas, lai mācītos, saprastu un iepazītu cilvēkus. "Kino kamera man ir ļāvusi doties pasaulē un pietuvoties cilvēkiem. Kamera mani it kā mazliet pasargā vai dod attaisnojumu piekļūt tuvāk. Es veidoju filmas, lai mācītos, nevis lai mācītu citus. Televīzijā mēs bieži redzam dokumentālās filmas, kas veidotas no zinātāja pozīcijām: lūk, ko es par šo tēmu esmu sapratis, ļaujiet man paskaidrot, ko jums vajadzētu par to zināt un domāt. Es tā nestrādāju," uzsver režisors. "Es laikam vienkārši aicinu cilvēkus doties man līdzi un labāk iepazīt kādu vietu, kādu ļaužu grupu, kādu pasauli, un varbūt mazliet labāk saprast, kas tie ir par cilvēkiem, kas es esmu un kāda ir mana vieta attiecībā pret viņiem. Piemēram, kad dodos pie psihiatrijas pacientiem, es vienkārši mēģinu saprast, ko te var redzēt un kas mums ir kopīgs. Vai mums ir kas sakāms viens otram? Es turp dodos, lai ieraudzītu, kāds esmu es pats. Es nevienu nespiežu, nemudinu… Ja cilvēks negrib tikt filmēts, es to absolūti respektēju.
Es nemēģinu viņus pierunāt. Es tikai apkopoju to, ko cilvēki vēlas man dot."
Nikolā Filibēra godalgoto dokumentālo filmu "Uz Adamanta" ar tulkojumu latviski iespējams iznomāt "Kino Bize" interneta vietnē "Mājas kino" un skatīties uz mazā ekrāna. Uz lielā ekrāna to "Bizē" atkal varēs noskatīties 28. maija vakarā. Pats Filibērs jums ieteiktu otro variantu, jo kino skatīšanās uz mazajiem ekrāniem viņu kaitina: "Es esmu kaislīgs kinoteātru aizstāvis. Jo kinoteātros mēs skatāmies kopā. Mēs dzīvojam arvien individuālistiskākā pasaulē. Cilvēki iet pa ielu un blenž savos ekrānos. Viņi vairs neskatās sev apkārt. Viņiem ausīs ir austiņas, un viņi vairs nesarunājas ar citiem. Un viņi skatās filmas savos mazajos ekrānos, kuros jebkurā brīdī skatīšanos var pārtraukt. Tikmēr kinoteātris ir kolektīva pieredze. Skatīšanās kopā – tā ir liela lieta. Kino ekrāns liek mums pacelt galvas. Salīdzinot kino un televīziju, režisors Žans Liks Godārs reiz teica: kino ir māksla, bet televizors ir mēbele."
