Pēc groteskās Latvijas laukos filmētās pasakas "Sema ceļojumi" (2022), režisors Aiks Karapetjans tandēmā ar dramaturģi Justīni Kļavu piedāvā nākošo stāstu. Ņemot vērā filmas ievadu, tā varētu būt otrā novele Karapetjana vizuālajā naratīvā par cilvēku neparastajām, instinktīvajām, dažreiz mazliet nožēlojamām tieksmēm. Šie stāsti, lai dzīve būtu interesanta, katru reizi piedāvā jaunus formas un stila meklējumus, vienlaikus atsaucoties uz režisora iedvesmas avotiem un pazīstamām žanra filmām, kuras neatrast un nesaprast būtu liels KAUNS.
Strupceļā esošas ģimenes karikatūra
Filmas sākums un varoņi ir parasti, pat stereotipiski. Lomas, kas dotas katram no tēliem ir karikaturālas – sieviete – dejotāja, kas nestrādā "īstu darbu"; vīrietis, augstskolas pasniedzējs, kas uz visu raugās racionāli, bez emocijām; bērni – spurains pusaudzis, kuru interesē nāve, eksperimenti ar tārpiem un kukaiņiem, un maza meitene, kura spēlējas vai vēlas spēlēties.
Šī ģimenes shēma atbilst vispārpieņemtai idejai par ne pārāk oriģinālu, "parastu" ģimeni.
Pāris ir atsvešinājies, sižetā pamazām parādās konflikta situācijas un tā iemesli. Visi ģimenes locekļi kaut ko savā nodabā veido katrs savā muižas nostūrī, kāpinot atsvešinātību un konfliktu, gan iekšējo gan ārējo, vairākās līnijās. Mūsu priekšā ir ģimenes šūna, kurai zudusi vitalitāte. Didža Jonova lieliski atveidotais Rihards ir kaitinošs, viszinošs ģimenes galva, kuram uz visu atrodas pareizā atbilde. Martas Grases atveidotā Helēna ir emocionāla, mazliet bezpalīdzīga sieviete, kas izmisīgi mēģina atrast kādu citu lomu, kā bērnu audzināšanu un ēst gatavošanu – mājsaimnieces zelta komplektu. Ēriks man šķita saistošākais tēls – Gregora Laķa meistarīgi atveidots, intelektuāls pusaudzis, kurš mācās franču valodu, pazīst modernistu mūziku, bet kuru saista nāves un pēcnāves procesi. Un visbeidzot Maija, ar kuru neviens negrib spēlēties. Māja, kurā ģimene nonāk, katru no tēliem aizved vēl tālāk savu afektu biezoknī.
Mājas arhetips – šausmu un spriedzes filmu pamatakmens
Piektais filmas tēls ir pati māja, kura kopš 18. gadsimta gotiskās literatūras uzplaukuma un Edgara Alana Po (Edgar Allan Poe) Ašera nama ("The Fall of the House of Usher", 1839) var būt apveltīta ar īpašu spēku, kļūstot par šausmu, nāves, fantastikas un spriedzes avotu. Karapetjana bezkaunīgo mājā čum un mudž neparasta, mazliet baisa dzīvība. Tā katru no tēliem ietekmē citādi un piedalās konflikta veidošanā, izprovocējot ģimenes locekļus pārkāpt robežas. Maģiskā ēka vai maģiskais dzīvoklis ir redzami gan Dario Ardžento (Dario Argento) hiper-stilizētajā šausmu filmas "Nopūtas" ("Suspiria", 1977) baroka stila deju skolas ēkā, gan Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) "Mirdzuma" ("The Shining", 1980) viesnīcā, gan arī Karapetjana minētajā Romāna Polaņska (Roman Polansky) filmā "Īrnieks" ("The Tenant, 1976) ko režisors piemin kā vēl vienu no iedvesmas avotiem. Mājas tēls, līdzīgi kā sivēns "Sema ceļojumos", paver citas, ar tēliem nesaistītas kino valodas formas, to atklājot krietni interesantāku, kā iesākumā šķiet. Skaņa un attēls, klusās dabas ainas tukšajās telpās, kā arī kameras tuvums filmētajiem kukaiņiem un tārpiem ar virtuozu, dažbrīd pārsteidzošu montāžu māju padara par gandrīz ķermenisku piedzīvojumu skatītājam. Tās sienu un atlupušo tapešu tekstūru var gandrīz sajust, vaboļu skrapstināšanas skaņas sienās un griestos tai piešķir materialitāti, telpiskumu, dažbrīd pat šķiet, ka iespējams saost un sajust tās mitrumu, vēsumu, pēc pelējuma smaržojošo dvaku.
Māja ir filmas pulss, tās ir durvis uz mistisko, šausmu un zombiju filmu pasauli, kurā notiek patīkama attālināšanās no ģimenes psiholoģiskajām drāmām.
Māja arī rada vīzijām bagāto atrašanos starp sapni un realitāti, balansēšanu starp halucinācijām un īstenību, jēlu afektu stāvokli un savaldību. Tā ir izolēta dabā, un tā arī izolē katru no ģimenes locekļiem, to aizvedot arvien tuvāk savām problemātiskajām personības daļām.
Kauns vai spēle?
Filmas sākumā stāstnieks – balss, kas nepieder nevienam no filmas varoņiem un kas, manuprāt, ir atsauce uz "Sema ceļojumiem", – par stāsta galveno tēmu izvirza kauna jautājumu, kas ietverts arī filmas nosaukumā. Un tas ir tiesa, ka katrs no tēliem zaudē kontroli. Viņi padodas tādai rīcībai, par kuru varētu izjust kaunu. Savaldības zaudēšana līdzās mājas tēlam arī ļauj filmu papildināt ar vairākām estētiskām atsaucēm uz zombiju vai šausmu filmām, piedāvājot ainas, kuras ir kā halucinācijas, nesakarīgas iedomas vai vēlmes, kuras tēli realizē iztēlē. Taču kauns vai bezkaunība tomēr aptver tikai sižetisko ietvaru.
Tas, kas mani visvairāk uzrunāja "Bezkaunīgajos", bija režisora spēja veidot spēli.
Tajā uz Alūksnes muižu tiek atvests Ardžento vai Hičkoks, tajā latviešu valodā tiek izstāstīta un pieredzēta spoku māja, kurā ļaušanās neprātam veido dialogu ar Kubrika darbiem. Filmas dabas tēlojums, kurā pazūd gan ģimenes tēvs, gan dēls arī liek domāt par Jorgosa Lantimosa (Yórgos Lánthimos) darbiem. Spēle arī atrodama sižetiskajā risinājumā un patiesībā arī simbolizē jebkuras labas spēlfilmas pamatkodu. To spēlē režisors ar pašu skatītāju. Vai pieredzētais bijis īstenība vai izspēle? Vai mūsu redzētie kaitinošie ģimenes locekļi, kuri beigās dejo, vispār ir domāti kā īsti, vai tā bijusi filmas tēlu iztēlē radīta konstrukcija? Pie šiem jautājumiem un maģiskās mitro tapešu muižas, kurā uz brīdi mājojuši Holivudas un Eiropas "lielā" kino cienīgi tēli un ainas, arī jāpaliek. Jautājums tikai – ko darīt, ja spēles spēlēt vai kaunēties īpaši nepatīk?
Riga IFF programmā šogad:
