Tā ir veidota režisoram raksturīgajā 3D animācijās tehnikā un stāsta par izdzīvošanu un sadzīvošanu krīzes apstākļos; filmas galvenais varonis ir šarmants melns kaķis ar dzintarkrāsas acīm.
Programma "Īpašais skatiens" ir veltīta inovatīvai kino stāstniecībai, savukārt filmas iekļaušana Kannu kinofestivāla programmai ļauj filmu parādīt ārkārtīgi plašam kinoprofesionāļu (13 000) un žurnālistu (4000) lokam no visas pasaules, to skaitā arī mūsdienu kino zināmākajiem talantiem.
Iepriekšējā pilnmetrāžas filma no Latvijas šajā programmā, atgādināšu, bija Lailas Pakalniņas 1998. gada drāma "Kurpe".
Gaidot, kamēr uz pašmāju ekrāniem iznāks Ginta Zilbaloža filma, aicinu noskatīties "Kurpi" portālā Filmas.lv, kur tā ir pieejama bez maksas.
Stāsts vēsta par 20. gadsimta 50. gadiem, laiku, kad, Baltijas jūras pludmale nebija tikai pludmale, bet gan PSRS ārējā robeža, tāpēc tajā atrasta kurpe ir gana liels iemesls robežu uzraugošo zaldātu trauksmei.
Piebildīšu, ka šis Kannu gads ir ļoti labs – citās festivāla sadaļās un blakusprogrammās ietvertas arī īsfilmas no Lietuvas un Igaunijas.
"Zaļā robeža"
Skaļš notikums gaidāms arī pašmāju kino repertuārā – no piektdienas, 17. maija, būs skatāma poļu režisores Agņeškas Holandas jaunākā filma "Zaļā robeža". Kopš tās pasaules pirmizrādes Venēcijas kinofestivālā aizvadītā gada septembrī, kur filma saņēma arī žūrijas specbalvu,
tā ir izraisījusi skaļas viedokļu sadursmes un "naida cunami" pār režisori, kā viņa pati raksturoja vēršanos pret sevi filmas kontekstā. Par ko tad ažiotāža?
Agņeška Holanda – viena no zināmākajām Eiropas kino autorēm – ir uzņēmusi filmu par bēgļiem, kas kļūst iesprostoti uz Polijas un Baltkrievijas zaļās robežas. Filmā redzams kā Baltkrievijas vara ir devusi cerību patvēruma meklētājiem no Tuvajiem Austrumiem iekļūt Eiropā. Viņi ierodas, cerot, ka šī būs viegla iespēja nokļūt Eiropas drošībā, taču drīz vien abu pušu – Polijas un Baltkrievijas – robežsargi viņiem neļauj nemaz nokļūt līdz patvērumam, piespiežot faktiski dzīvot mežā – bez ūdens, pārtikas, patvēruma un medikamentiem.
Holandas uzņemtais kinodarbs ir spēles, nevis dokumentālā filma, taču tās pamatā ir reālu cilvēku stāsti. Savukārt ideju par filmas veidošanu pamudinājis satricinošs fakts –
režisores draugi pastaigas laikā, mežā nejauši uzgājuši nosaluša vīrieša līķi – viņš bijis viens no migrantiem.
Filmā neapšaubāmi ir saskatāmas līdzības ar to, kā situāciju uz Latvijas un Baltkrievijas robežas apraksta arī mūsu vietējās nevalstiskās organizācijas.
Filmu ir emocionāli grūti skatīties, jo īpaši tālab, ka Holanda ļoti skaudri portretē vardarbību, kam pakļauti patvērumu meklējošie cilvēki – "Zaļā robeža" nedod tikpat kā nevienu atelpas brīdi, šis darbs ir kā intensīvs varmācības un dehumanizācijas tuvplāns. Un, ņemot vērā to, ka filmas tēma ir viens no Eiropas lielākajiem strīdus āboliem, režisores izvēle šo tematu portretēt ļoti viennozīmīgi, tieši un nepārprotami, ir ļoti radikāls un drosmīgs solis. Vienalga, kāds būtu mūsu uzskats par to, vai un kā būtu (vai nebūtu) jāatver Eiropas durvis, "Zaļā robeža" savā vēstījumā atgādina par ko fundamentālu – aicinājumu politisko diskusiju un polemikas karstumā nepazaudēt fokusu uz to, ka runa ir par cilvēka cieņu un dzīvību.
"Zaļā robeža" neapšaubāmi kinovēsturē paliks kā emblemātisks mūsdienu bēgļu krīzes un sabiedrības polarizācijas portrets – turklāt tas nav izplūdis politkorektā neitralitātē.
Šī filma pauž ļoti konkrētu un skaidru viedokli. Paradoksālākais, ka reakcijas uz šo režisores viedokli bieži vien ir bijušas histēriskas. Piemēram, filma bija ārkārtīgi populāra skatītāju vidū Polijā, izraisot arī naida šalti no valsts politiķiem, tostarp arī no prezidenta Andžeja Dudas. Vērojot attieksmi un veidu, kādā tā tiek pausta, jāsecina, ka arī te redzam tipisku mūsdienu iezīmi – ieslīgt apvainojumos, nevis jēgpilnā diskusijā, lai kopīgi meklētu risinājumus.
"Zaļā robeža" kinoteātros no 17. maija.
