"Rošforas meitenes"
Kinoteātris "Splendid Palace" vasaras sezonā ir uzsācis brīvdabas seansu programmu, kurā izrāda franču kino klasikas filmas. Tās tiek projicētas līdz ar tumsas iestāšanos, šobrīd pulksten 22.30, kinoteātra priekšpagalmā.
Viena no programmā iekļautajām filmām ir "Rošforas meitenes" – Žaka Demī 1967. gada mūzikls. Krāsu paletē un stilistikā tuva Demī viszināmākajam darbam – muzikālajai drāmai "Šerbūras lietussargi", šī filma tiek uzskatīta par noslēdzošo daļu neformālai romantiskajai triloģijai, kurā ietilpa arī 1961. gada drāma "Lola" jeb mūzikls bez mūzikas, kā to dēvēja pats Demī.
Filmā "Rošforas meitenes" mūzika skan daudz un rotaļīgi, un to komponējis leģendārais Mišels Legrāns.
"Rošforas meitenes" galvenās varones ir dvīņumāsas – Delfīne un Etjēna –, kas, citējot pašas, "ir dzimušas dvīņu zīmē". Šajās lomās redzamas aktrises Katrīna Deneva un viņas māsa Fransuāza Dorleaka, kura traģiski gāja bojā autoavārijā tajā pašā gadā, kad iznāca filma.
Ja uz Demī mūzikliem no mūsdienu perspektīvas raugāmies kā uz pašsaprotamu Francijas kino klasikas daļu, tad to tapšanas un iznākšanas laikā šie darbi bija inovatīvi un drosmīgi (tā laika franču kino ainavas kontekstā).
Košā krāsu palete un tērpi atspoguļoja tā laika modi – īsākus svārkus, košas krāsas un jauneklīgumu. Savukārt pats mūzikla formāts bija veltījums Holivudas zelta laikmeta grandiozajiem mūzikliem.
Filmā arī redzam horeogrāfu un dejotāju Džīnu Kelliju, kurš bija viena no svarīgākajām personībām Holivudas mūziklu pasaulē. Arī fascinācija ar Amerikas Savienoto Valstu kultūru bija emblemātiska 60. gadu Francijas kino iezīme. Tā kā Eiropas filmu nozare bija smagi cietusi Otrā pasaules kara laikā, pēckara gados Rietumeiropā nostiprinājās ASV kino kultūra. Francijā pēckara desmitgades, īpaši sešdesmitie, iezīmēja spēcīgu vilkmi pēc modernizācijas, un to lielā mērā simbolizēja jeb iemiesoja Amerikas kultūra un dzīvesstils. Šo tieksmi arī redzam tālaika kino – gan Žaka Demī darbos, gan arī jaunā viļņa filmās.
Filmā "Rošforas meitenes" ir ieaustas daudzas 60. gadu dzīves, kultūras un arī sociālpolitikas notis. Niansētā vēstījuma un mūzikas dēļ šo filmu uzskata par vienu no visu laiku labākajiem mūzikliem.
Sākot ar 15. jūniju, seansi kinoteātrī "Splendid Palace".
"Sugar"
Ar acīmredzamām kinoklasikas atsaucēm piesūcināts arī seriāls "Sugar", kas skatāms "Apple TV" straumēšanas platformā. Jaunnedēļ tiks izrādīta seriāla pirmās sezonas fināla epizode, noslēdzot pirmo stāsta loku par privātdetektīvu Džonu Šugeru, kuru spēlē īru zvaigzne Kolins Farels.
Seriāla sižeta centrā ir jau minētais privātdetektīvs, kurš izmeklē pazīstama režisora mazmeitas pazušanu Losandželosā. Gan atsauce uz kino jeb izklaides industriju, ar ko tik nesaraujami saaugusi šī ASV pilsēta, gan galvenā varoņa profesija ir sava veida veltījums kino vēsturei un kanoniem: daudzi no aizvadītā gadsimta 40. gadu film noir varoņiem bija detektīvi. Protams, pazudušās meitenes motīvs uzreiz atsauc atmiņā arī cita laika kino ikonu – Deivida Linča seriālu "Tvinpīka".
Seriālā uz mūsdienām organiski pārnesta neskaidrības un vilšanās (par cilvēciskajām vērtībām) sajūta – arī komponente, kas raksturoja film noir žanru.
Tiesa, te melnbaltās, gaismēnām cauraustās estētikas vietā laikmetīgāks tvēriens – kadri, kas atspoguļo Losandželosas atmosfēru un tās radikālos, ekonomiskos kontrastus.
"Sugar" ir izdevies, elegants un laikmetīgs veltījums kinovēsturei, kas reizē arī notver šābrīža šaubas un gaisotni.
Seriāls skatāms vietnē "Apple TV".
