ĪSUMĀ:
- Nacionālā kino attīstība izvirzīta par vienu no šī gada Kultūras ministrijas prioritātēm.
- Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma norāda, ka nozarei papildu piešķirtie 0,9 miljoni eiro ir tikai "bedru" lāpīšana.
- Šobrīd pirmizrādes naudas trūkuma dēļ kavējas divām lielbudžeta filmām – "Zeme, kas dzied" un "Jumprava: Lielais notikums".
- Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") ir pārliecināta, ka vietējā kino potenciāla noturēšana slēpjas valsts lielākā līdzatbalstā, taču nekādus tālākus pielikumus kino nozarei nesola.
Latviešu filmām – nobriedis skatītājs
Jūrmalas Pumpuru vidusskolas 12. klases skolēni regulāri "Latvijas skolas somas" ietvaros skatās Latvijā tapušas filmas. Pirms Ziemassvētkiem jaunieši noskatījās režisores Elizabetes Gricmanes attiecību drāmu "Vietām gaidāms stiprs lietus", iepriekšējais kopīgais kino apmeklējums bija uz filmu "Janvāris". "Sākumā es īsti nesapratu to "Janvāra" domu, bet pēc tam, atnākot klasē un izrunājot ar skolotāju, viss kļuva diezgan skaidrs. Un tagad, jau skatoties "Vietām gaidāms stiprs lietus", tā simbolika bija, man liekas, vairāk acīmredzama, un tad varēja vieglāk saprast," savos iespaidos dalās Aleks Sarmulis. Viņa skolasbiedrene Selma Zviedre arī stāsta, ka "Janvāri" sākumā nav sapratusi: "Pēc tam es sapratu, ka tā ir filma par citu paaudzi, un tas man ir kaut kas svešs. "Vietām gaidāms stiprs lietus" – par to es domāju, ka es sapratu šo filmu, bet varbūt tā filma nebija man."
Jaunieši stāsta, ka mājās ar ģimeni var noskatīties arī latviešu filmas, bet, ejot paši uz kino, priekšroku dos Holivudas, nevis pašmāju ražojumam. "Forum Cinemas" programmas vadītāja Elīna Liberte atzīst, ka gados jauni cilvēki ir Latvijā tapušajām filmām visgrūtāk sasniedzamā auditorija. Vietējās filmas izvēlas nobriedušāks skatītājs, bet to skaitu nekad nevarot prognozēt: "Tādu kā ļoti labu veiksmes stāstu var pieminēt noteikti "Mātes pienu", kas iznāca pagājušā gada februārī un kura patiesībā ir apsteigusi topā tādus lielus Holivudas blokbāsterus kā "Fast and Furious", "Guardians of the Galaxy", "Džons Viks" un citas filmas."
Vietējai kinoprodukcijai klibo mārketings
Elīna Liberte ir pārliecināta, ka latviešu filmu industrijai svarīgi strādāt pie mārketinga aktivitātēm, jo bieži vien filma nonāk uz ekrāniem tukšā informatīvajā laukā, un tad tās mūžs uz lielajiem ekrāniem var būt ļoti īss: "Arī ar "Mātes pienu" mēs redzējām to, ka interese par filmu uzauga no tās pirmizrādes brīža – tā kā debesskrāpī uzreiz uzgāja augšā. Tas vienkārši liecina par to, ka cilvēki nezināja par to filmu līdz tam brīdim, bet tas ir tā kā stipri par vēlu, jo filmu repertuārs tiek plānots nedēļu iepriekš, un mums arī ir kaut kādā ziņā vajadzīgi signāli, kas te nu īsti būs, vai ir par šo filmu interese vai nav."
Kino režisors un producents Aigars Grauba piekrīt, ka vietējā industrija tiek labi galā ar ražošanu, bet tālāk ir jautājumi: "Ko ar to tālāk iesākt? Jo tas pods ir tāds, ka kinoteātris jau neturēs filmu, uz ko neiet zālē skatītāji. Tas notiek arī ar visiem lielajiem Holivudas blokbāsteriem un visu pārējo – masīvā reklāmas kampaņa darbojas aptuveni divas nedēļas, un pēc tam, it sevišķi Latvijā, cilvēki ir viens otram pateikuši – uz šo filmu ir vērts iet vai nav vērts iet." Režisors kā atbalsta mehānismu redz lielāku mediju ieinteresētību vietējo filmu popularizēšanā.
"Amerikas filmas, viņas nāk vienalga, viņas mūsu ikdienas informatīvajā plūsmā ienāk pilnīgi nejauši, nemanot, neapzināti. Es domāju, par "Bārbiju" pagājušā gadā noteikti bija dzirdējis pilnīgi katrs, arī ja viņš uz šo filmu neaizgāja un vispār neinteresējās, nekad nav interesējies par lellēm, par Grētu Gērvigu vai vienalga par jebko rozā, un šie ir tie aspekti, ar kuriem ir vienmēr jārēķinās, runājot par to, kādā tad konkurencē atrodas Latvijas kino," uzskata kino kritiķe, interneta žurnāla "Kino raksti" līdzredaktore Elīna Reitere.
Pašmāju kino attīstība – Kultūras ministrijas šī gada prioritāte
Pērn uz kinoekrāniem nonāca tikai trīspadsmit 2023. gadā tapušas vietējās filmas. Šonedēļ tika paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Balvai pavisam tika pieteikti 88 kinodarbi, kuri vismaz žūrijai dod pilnīgu ieskatu, kāda ir mūsu kinoindustrija šobrīd. "Var redzēt, ka ir notikusi attīstība Latvijas kino, un tas, kas notiek, es teiktu, kopš 2018. gada, ir aizvien labāk, interesantāk stilistiski, kas ir ārkārtīgi svarīgi, arī stilistiski aizvien daudzveidīgāk. Un tas, kas parādās tieši šajā "Lielajā Kristapā" un kas ir ļoti jāuzsver, ka nozarē nāk iekšā vesela rinda ļoti talantīgu, interesanti strādājošu jauno kinorežisoru," norāda Elīna Reitere.
Šogad nacionālā kino attīstība ierindota starp četrām Kultūras ministrijas darba prioritātēm, nozarei papildu vairāk nekā 5,5 miljoniem piešķirot vēl 900 tūkstošu eiro.
Tiesa, ne naudas prasītāji, ne devēji nav droši, ka gandrīz vēl viens miljons eiro nozīmē kino izvirzīšanu par mūsu kultūras lauciņa prioritāti. "Jā, to, protams, var komunicēt kā prioritāru piešķīrumu, bet būtībā tā ir bedres aizlāpīšana, jo valsts budžets tiek plānots trīs gadu ciklā, tātad iepriekšējais papildu piešķīrums izbeidzās un līdz ar to būtu izveidojusies gandrīz aptuveni miljona apmērā bedre, kas faktiski neļautu uzsākt jaunus konkursus, bet mēs varētu tikai finansēt jau ražošanas procesā esošas filmas," uzsver Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.
Lielbudžeta darbiem grūti piesaistīt finansējumu, tāpēc pirmizrādes kavējas
Līdzekļu trūkums režisoriem un producentiem liek koncentrēties tikai uz ražošanas procesu. Tas bieži vien ievelkas arī filmām, kurām piešķirta valsts nauda. Saskaņā ar Eiropas praksi valsts finansējums nepārsniedz 50–60 % no kopējā filmas budžeta.
Pērn tā arī nesagaidījām filmu "Zeme, kas dzied" un "Jumprava: Lielais notikums" plānotās pirmizrādes.
Dita Rietuma stāsta, ka producenti regulāri atskaitās, kas notiek ar filmām, bet, ja naudas nav – neko darīt, jāgaida, kamēr tā tiek atrasta: "Protams, mēs varam runāt, ka ir projekti, kuri ir iecerēti pārāk ambiciozi, nerēķinoties ar realitāti. Realitāte turklāt pēdējo gadu laikā ir krietni mainījusies, kopražojuma naudas atrast ir aizvien grūtāk, konkursi par finansēm ir aizvien lielāki gan Latvijā, gan citās valstīs, konkurence ir aizvien mežonīgāka. Nu un tas viss gana daudzus projektus un šo tapšanas laiku vienkārši paildzina."
Filmas "Jumprava: Lielais notikums" režisors un producents Aigars Grauba nedomā, ka kavēšanās ar pirmizrādi jāuztver kā traģēdija: "Visas šīs filmas ir iznākušas uz ekrāniem. Tuvāk plānotam datumam, tālāk no plānotā datuma – tas ir cits jautājums.
Filma nav vilciens, tā nav sacensība par to, vai šis vilciens pienāk tajā paredzētajā pieturā paredzētajā laikā.
Mēs zinām, kas notiek ar vilcieniem, kuriem tas patiešām ir vienīgais uzdevums, un arī tur gadās misēkļi." Režisors ir pārliecināts, ka kavēšanās šajā reizē atmaksāsies, radot vēl lielāku reklāmu filmai: "Filma būs gara, mēs pie tās filmas īsti koncertu tā pielikt nevarēsim, jo jau tagad varu pateikt, ka tā būs grandioza pirmizrāde. Pirmizrāde, kas atšķirsies no visa, ko mēs līdz šim Latvijā esam redzējuši."
Lai vietējo kino potenciālu attīstītu, vajag tikai vairāk naudas
Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") uzskata, ka ar Latvijas kino industriju pēc būtības viss ir kārtībā: "Kino infrastruktūra ir izveidota ļoti augstā līmenī, mums ir Nacionālā filmu skola, kas katru gadu sagatavo māksliniekus, sagatavo kino veidotājus, kuri ienāk kino nozarē. Mums ir vidējās paaudzes mākslinieki, kas turpina strādāt. Mums ir klasiķi, kas strādā, un šobrīd tas ir jautājums par to, vai mēs saviem speciālistiem nodrošinām iespēju strādāt šeit vai arī ne."
Ministre iepriekš ir vadījusi Rīgas Kino muzeju un bijusi filmu festivāla "Rīga IFF" kuratore. Viņa ir pārliecināta, ka nacionālā kino potenciāla noturēšana slēpjas valsts lielākā līdzatbalstā, nekādus tālākus pielikumus gan kino nozarei nesolot: "Ne tikai no valsts budžeta, bet arī palielināt kaut kādas mērķētas tieši nodevas, atbalstot infrastruktūru, atbalstot veidus, kā piesaistīt lielākus projektus. Šī ir noteikti joma, kurai ir milzīgs potenciāls, mēs redzam, ka tur ir arī ļoti liels potenciāls starptautiskā līmenī –
kino stāsti starptautiski ir tas, kas plaši aiziet, reizēm mēs pat īsti nezinām par visiem mūsu veiksmes stāstiem."
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma uzsver, ka Latvijā valsts budžeta sniegtais atbalsts kino nozarei šobrīd joprojām ir divas reizes mazāks nekā Igaunijā. Tas, visticamāk, atspoguļojas arī vietējo filmu skatītāju skaitā Baltijas valstīs.
"Ja salīdzina Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas tirgus, tad vietējais kino tur dod daudz lielāku pienesumu un kaut kādā veidā kompensē to, ja, piemēram, Holivudas filmām nav tāds kā kārtīgs piedāvājums, teiksim tā. Tas mums šeit, Latvijā, ir izpalicis," situāciju vērtē SIA "Forum Cinemas" programmas vadītāja Elīna Liberte.
Uz vēsturiskajām filmām dodas pat kino negājēji, bet jauniešiem vajag prieku
Latvijas gadījumā labs piedāvājums lielākoties nozīmē – vēsturiskās un nacionālpatriotiskās filmas. To apzinās arī Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma: "Tas parasti uzrunā arī to skatītāju daļu, kuri varbūt ikdienā neiet uz kino, tie ir cilvēki, kas ne īpaši skatās Eiropas filmas, varbūt ignorē arī Holivudu, bet viņi dodas uz šīm Latvijas filmām, kas stāsta par būtiskām vēsturiskām tēmām, tā ka, gribam vai negribam, bet šī ir tā skatītāju izvēles prioritāte, ar kuru ir jārēķinās arī filmu veidotājiem, ja ir vēlme sasniegt plašāku auditoriju."
Tikmēr "Kultūršoka" uzrunātie jaunieši nerunā par naudu vai vēsturi. Viņiem vietējās filmās, kuras redzējuši uz lielajiem ekrāniem, trūkst prieka.
"Man liekas, ka lielākā daļa latviešu filmas ir tādas drūmas un vairāk pelēcīgās nokrāsās," uzskata Aleks Sarmulis. Viņa skolasbiedrs Toms Krasts teic, ka vietējās filmas nespēj noturēt viņa uzmanību: "Šķiet, ka filmā ir tā kā laba ideja, labs stāsts izdomāts, bet tas izpildījums vienkārši kaut kā sabrūk, es nejūtos iesaistīts filmā, skatoties to, nesekoju līdzi vienkārši, kaut kā nenotur manu uzmanību."
Nacionālā kino centra vadītāja nevēlas dzirdēt dažu jauniešu viedokli, viņa priekšroku dod pētījumu rezultātiem. Dita Rietuma uzskata, ka jaunā paaudze var saprast kino, tikai izglītojoties: "Ir jāstāsta par to, kas ir kino, kāds ir kino, ka ir Holivudas kino un ir cita veida kino, un, ja jauniešiem to stāsta, ja viņiem to māca, tad daudzi no viņiem sāk saprast gan Eiropas kino, gan latviešu kino. Jo kino ir dažāds, un diemžēl kino ir kritis par upuri savai vienkāršībai, jo ne visi no mums uzdrošinātos analizēt kādu skaņdarbu vai literatūra darbu, kur nu vēl laikmetīgās mākslas darbu, bet pilnīgi visi mēs esam eksperti kino jautājumos, kam es negribētu piekrist."
Tikmēr režisors Aigars Grauba aicina būt patiesiem, atzīstot ka kino funkcija ir ne tikai māksla, bet arī izklaide: "Man liekas, ka tikai Latvijā var izdomāt jogurtu saukt par "Zilonīti". Jo kāds jogurtam ir sakars ar zilonīti? Nu nekāds. Ziloni vajadzētu saukt par ziloni, ja viņš ir maziņš – par zilonīti, un jogurtu vajadzētu saukt par jogurtu. Bet tā vēlme saukt lietas citos vārdos, baidoties no tā, ka salīdzinājums pazeminās vērtību, man liekas, nav pareiza."
