Izstāde “Saules pusē” Tukuma Mākslas muzejā papildināta ar četru vecmeistaru pagājušā gadsimta sākumā un vidū gleznotiem portretiem. Tikmēr Harmonijas ielā, kas uz vienu dienu kļuva par mākslinieku ielu, vecmeistaru darbi pārtapa “dzīvajās gleznās”.
Hokejistam Niklasam Kalniņam laika mašīna pagriezusies par pusgadsimtu, un viņš iemiesojās gleznotāja Ulda Zemzara pašportretā.
Lindai Ratniecei, kurai pārtapa par Valdemāra Tones 1932. gadā gleznoto Annu, gleznošana esot vaļasprieks, bet šis pasākums licis iepazīt līdz šim nezināma mākslinieka biogrāfiju.
“Man bija ļoti interesanti arī par viņa dzīvi izlasīt. Izlasīt, ka viņš principā ir gleznojis tikai savus tuvos cilvēkus. Viņam nav bijušas modeles no malas, tikai radu, draugu loks, tuvie cilvēki, ko viņš gleznojis,” stāstīja Ratniece.
Katram bija piemeklēts atbilstošs tērps un frizūra, bet mākslinieku uzdevums bija modelim uzklāt grimu, kas vismaz attālināti līdzinās vecmeistaru otas triepieniem.
“Es esmu gleznojusi portretus, bet grimēt pēc gleznas neesmu mēģinājusi,” atzīst brīvmāksliniece Kristīne Japiņa. “Kaut kas vienmēr notiek pirmoreiz.”
Šķietami grūtākais uzdevums ticis brīvmāksliniecei Ivetai Liepiņai, kurai jāatdzīvina 1916. gadā gleznotais Jēkaba Kazaka pašportets.
“Ļoti interesanti, jo dabūt šo te krāsu tā, kā ir gleznā, uz dzīva cilvēka ir diezgan grūti,” stāsta Liepiņa. “Apkārtējie smaida, ka viņš tāds oranžs, bet Kazāks ir gleznojis oranžu seju, un līdz ar to man tādu vajadzētu dabūt, jo tā būs dzīvā glezna, un tā nav kopija. Tā tomēr nedaudz ir improvizācija.”
Katrai dzīvajai gleznai ir arī savs rāmis, bet atšķirībā no oriģināliem skatītāji performanci piedzīvojušās Valdemāra Tones, Jēkaba Kazāk, Jāņa Tīdemaņa un Ulda Zemzara gleznas varēja apskatīt tikai īsu brīdi.
