Padegs
Raidījums dāvina jubilāram izdevniecības "Neputns" krāšņo monogrāfiju "Niklāvs Strunke", zinot, ka filmā "Homo Novus" (rež. Anna Viduleja, 2018) aktieris attēlojis citu pirmās Latvijas brīvvalsts laika mākslas leģendu – dendiju Kārli Padegu, mazliet mēģinādams kopēt arī Padega glezniecības rokrakstu: "Esmu gan, jā," saņemot masīvo izdevumu rokās, apstiprina aktieris. "Bet ar stāstu par Padegu es saskāros jau laikā, kad režisore Indra Roga iestudēja izrādi "Uz neatgriešanos", kur mana tēla elks, kam viņš centās līdzināties, bija Kārlis Padegs. Tad es diezgan nopietni pētīju ne tik daudz mākslas darbus, cik viņu pašu. Līdz ar to man ļoti simpatizē šis mākslinieks, viņa pasaules redzējums. Un arī viņa ekstravagantais tēls. Starp citu, arī man – līdzīgi kā Padegam – ir balva: Stilīgākais aktieris," nosmejas Zvīgulis, piebilstot, ka viņam gribētos vairāk filmēties, taču mūsu kino profesionāļi, šķiet, vairāk meklējot tipāžus, nevis aktiermeistarības profesionāļus, kas tēlu varētu iemiesot: "Es laikam nederu kā tipāžs, esmu klasiska izskata. Taču viena interesanta starptautiska pieredze man ir: esmu filmējies kopā ar Bonda lomas atveidotāju Denjelu Kreigu," palepojas Zvīgulis.
Puisis no Inciema
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā 2007. gada arhīva materiālu "Siguldai – 800", kurā Kaspars Zvīgulis dalās bērnības un agrās jaunības atmiņās, kas nesaraujami saistās ar aktiera dzimtajam Inciemam netālo Siguldu. Klausoties pirms 16 gadiem stāstīto, Kaspars brīžam smejas un papildina to ar interesantām detaļām.
Pirmais stāsts ir par solu klases aizmugurē: "Sākumā es mācījos Turaidas pamatskolā, tad vienu gadu nomācījos Raganā, Krimuldas vidusskolā, tur arī sāku dejot Agra Daņiļeviča deju grupā "Dzirnas", bet no sestās klases mācījos Siguldā, un jā – vienmēr esmu sēdējis pēdējā solā, klases kreisajā malā. Es pat neteiktu, ka biju nerātns, – tik klases audzinātāja mani sauca par brīvmākslinieku," smejas Kaspars. "Es gan vēl nesapratu, ko tas nozīmē, bet jā, kaut kas tāds manī jau bija. Taču sekmes bija labas – līdz desmitajai klasei es pat biju teicamnieks. Mana pirmā nesekmīgā atzīme bija vieninieks – devītajā klasē, krievu valodā, rakstībā. Es kaut kā rakstībai vispār nepievērsu uzmanību."
Labais Siguldas vidusskolas direktors Trupavnieks
"Siguldā man ļoti paveicās ar skolas direktoru Vilni Trupavnieku. Es biju no tiem, kam bija daudz neattaisnotu kavējumu, un man kopā ar citiem bēdu brāļiem bija jāiet pēc stundām uz sapulci par šo jautājumu. Es nezinu, kāpēc – laikam man negribējās gaidīt –, bet es garajā starpbrīdī pieteicos pie direktora viens pats, un direktors mani individuāli arī pieņēma. Mēs, kā divi pieauguši cilvēki, izrunājāmies par neattaisnotajiem kavējumiem, bet man bija attaisnojums – tajā laikā mēs "Dzirnās" daudz koncertējām. Un otrs attaisnojums man bija autobusu saraksts uz Inciemu – tas bija labs arguments, kāpēc lieku reizi aiziet no pēdējām stundām. Direktors mani saprata, mūsu attiecības saglabājās ļoti pozitīvas," smejas Kaspars. "Tiem citiem, kas ieradās noliktajā laikā pēcstundu sapulcē, gan nebija gājis tik viegli – bija dabūjuši lielu sarāšanu."
Slimnīcā
"Gandrīz visu astotās klases mācību gadu nebiju skolā," atceras Kaspars. "Pusgadu biju slimnīcā, pusgadu staigāju uz kruķiem. Skolotāji nāca uz mājām, draugi arī. Man bija tāda slimība, kuras ārstēšanai toreiz nebija medicīniskās aparatūras. Pusgadu biju piesaistīts gultai, man skaloja kaulu smadzenes. Bet tas bija labs laiks, es atceros to kā interesantu," optimistiski iesmejas Kaspars. "Atceros, ka vecāki pārdzīvoja, protams, bet viss beidzās labi."
Nepagāja ilgs laiks, kad Kaspars jau brauca ar skeletonu Siguldas bobsleja trasē: "Jā, es esmu braucis no sieviešu starta tajā laikā, kad vēl varēja aiziet pie džekiem, – viņi ātri izstāstīja, kā jāstūrē un – brauc! " smejas Zvīgulis. "Tagad, protams, to neļauj, vispirms ir jāiegūst prasmes, bet toreiz es veiksmīgi tiku līdz finišam – paldies Dievam, viss beidzās labi."
Gaisa balons un gumijlēkšana
Gaisa balonu festivāls Siguldā ir sena tradīcija: "Jā, un ar to saistās viena no manām pirmajām haltūrām. Mēs, puišeļi, – mums bija laiva, katram viens airis – un mēs cēlām cilvēkus pāri Gaujai uz Gaisa balonu festivālu. Tas bija diezgan traki, jo straume bija diezgan liela, bet nu – kaut kā tikām galā. Protams, arī pašam vienmēr gribējās lidot ar gaisa balonu, un esmu bijis arī zemes komandā – starp tiem, kas brauc līdzi gaisa balonam, – un tādā kārtā man bija iespēja arī pašam izlidot ar gaisa balonu."
Savukārt gumijlēkšanas tradīcija, kas, šķiet, arī ir Siguldai piederoša un kas parasti notiek uz Siguldas tilta, esot saistīta ar Kaspara dzimto Inciemu: "Visi gumijlēcēji nāk no Inciema," viņš saka. "Visi savā starpā pazīstami, ap vienām garāžām esam grozījušies, un visi sākumā esam lēkuši Inciemā no tilta – piesien pie tilta gumiju, nolaid lejā trepītes un aiziet! Mans pirmais lēciens no vagoniņa bija, šķiet, manā dzimšanas dienā. Un es teicu: "Čaļi, līdz ūdenim!" – jo es redzēju, ka džeki laiž ūdenī iekšā – toreiz Gaujā bija augsts ūdens līmenis. Bet nu – es iekritu ar galvu un augumu pilnībā ūdenī, tikai kedas bija sausas. Un, protams, pirms tam man džeki teica: "Kad tu lec ārā, tad rokas uzreiz priekšā, bet... – kādas rokas? Vā!" smejas Zvīgulis.
"Un tad, kad nācu mājās pēc tam – zilumi bija zem abām acīm, jo trieciens pa ūdeni bija diezgan spēcīgs. Bet es biju priecīgs. Starp citu, esmu lēcis arī no krāna uz zemes, bet tad ir pavisam citas sajūtas. Ūdeni nejūt tik traki. Bet vistrakākā reize bija, kad manu gumijlēcienu filmēja, tam pašam raidījumam "Siguldai – 800". Lai labi nofilmētu, man bija jālec trīs reizes. Un ar katru reizi – lai cik tas jocīgi nebūtu, paliek bailīgāk. Pirms trešās reizes man lika gaidīt, kamēr iekadrē, biju jau tik nobijies, ka laikam pat palūdzu, lai mani izgrūž. Jocīgi – esmu taču lecis tik daudzas reizes."
Valmieras Drāmas teātra kurss
Kaspars absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas Valmieras Drāmas teātra kursu Pētera Krilova vadībā kā talantīgākais šī kursa audzēknis 2001. gadā. Kursā bija arī Kristīne Nevarauska, Elīna Vāne, Māris Bezmers, Varis Piņķis, Gatis Gāga, Gundars Grasbergs, Ivars Krasts, Artuss Kaimiņš. Arī Ojārs Ritovs un Brigita Pauzere, kas traģiski gāja bojā autoavārijā 2003. gadā Krimuldā.
Blaumaņa Krustiņš "Pazudušajā dēlā" (2002) Māras Ķimeles režijā ir Zvīguļa pirmā lielā loma un arī vecākais arhivētais materiāls; aktierim toreiz bija 21 gads.
Kursa diplomdarbs bija izrāde Aleksandra Vampilova "Pīļu medības" Pētera Krilova režijā, kas vēlāk tika paturēta arī repertuārā: "Šķiet, šī bija jaudīgākā mūsu kursa izrāde, kas – redz, par laimi ir arī saglabājusies Latvijas Televīzijas arhīvā!" nopriecājas Kaspars, sakot ka pie galvenās lomas izrādē ticis tikai divas nedēļas pirms pirmizrādes. Aktierim ir arī kāds stāsts no izrādes sagatavošanas laika: "Tas bija viens no ģenerālmēģinājumiem, pēc kura mēs iekāpām taksī, aizbraucām uz Rīgu, uz naktsklubu, pulksten septiņos no rīta iznācām ārā, paņēmām taksi un atbraucām uz Valmieru, uz nākamo ģenerālmēģinājumu. Turpat uz skatuves, dekorācijas dīvāniņā aizmigām. Kad mēs modāmies augšā, tad – es atceros! – Pētera [Krilova] lielo labvēlību. Ne viņš mūs lamāja, neko. Kaut gan, kad mēs mācījāmies, viņš mūs daudzkārt lamāja. Bet nē. Tikai noteica: "Nu tad uz tām paģiriņām izrādē kādu asariņu ar izspied, ja?" Un tur nebija divu domu – mēs apzinājāmies paši, ka jāsavācas un jāizdara," jaunību atceras Kaspars. "Par šo lomu mani nominēja arī balvai "Jaunais skatuves mākslinieks", bet Indra Roga laikam toreiz ieguva balvu."
Viss kurss tikai uzņemts teātrī, Kaspars un Elīna Vāne kā talantīgākie jaunie aktieri iekļāvās arī citās Valmieras teātra izrādēs, piemēram, izrādē "Jūras meita", uz skatuves strādājot kopā ar pieredzējušiem meistariem Daci Eversu, Aigaru Vilimu, Tālivaldi Lasmani un citiem. Taču pēc tam kurss sadalījās.
Krilovs
Krilovs teicis, ka valmierieši ir spēcīgākais kurss, kāds viņam jebkad ir bijis: "Dažādi mums ir gājis, bet – vai nu esmu pārcenties, vai arī mans darba plāns bija man strikti sastrādāts, bet es viņus izaudzināju par gadu ātrāk, nekā paredzēts pēc programmas. Trešajā kursā viņi visi sāka strādāt izrādēs."
"Savukārt man trešajā kursā draudēja izslēgšana, – dzīvesveida dēļ, man bija ļoti daudz parādu," atceras Kaspars. "Mācības man ļoti patika, bet apjēga, ka tā varētu būt profesija nākotnei, – tā man atnāca tikai trešajā kursā, kad mani uzaicināja spēlēt galveno lomu izrādē Krievu teātrī. Krievu valodā. Un tad es arī sapratu, ka es gribu būt aktieris. Gāju pie rektora un teicu: "Lūdzu, dodiet man trīs mēnešus, es visu nokārtošu. Un tā es arī izdarīju."
Savukārt režisors un izcilais pedagogs Pēteris Krilovs devis Kasparam pārliecību, ka viss jādara absolūti godīgi, ko Kaspars arī joprojām ievēro: "Ar Pēteri mēs joprojām tiekamies ļoti bieži, viens no svarīgākajiem mums abiem ir pēc Didro darba veidotā monoizrāde "Melot?" par to, ko vispār nozīmē – aktierim būt. Mērķis bija padarīt aktiera profesiju mazliet saprotamāku, gribējās, lai skatītājs mazliet aizdomājās par to, ka aktieris arī ir cilvēks. Didro grāmatiņa ir plāna un maza, mēs izrādē ielikām ļoti daudz personiskā, no sevis," atklāj Kaspars, kuru Pēteris Krilovs aicinājis daudzās savās izrādēs, arī filmās, jo neviens tik dziļi nepazīstot Krilova metodi kā Zvīgulis.
"Kaspar, tad, kad tu sapratīsi, ka es tev vairs neesmu autoritāte, kad tu mani būsi pāraudzis, tad – es ļoti ceru, tu man to pateiksi!" savā tēvišķi humānajā un vīrišķīgajā komunikācijas formā, ar vieglu smīnu dzimšanas dienas videoapsveikumā Krilovs saka savam audzēknim Kasparam, ar ko viņam joprojām esot ļoti cieša nabassaite.
"Paldies!" Kaspars ir aizkustināts. "Manās acīs tā ir ļoti liela vērtība. Ja Pēteris saka, ka es kaut ko zinu par viņa metodi, bet tā ir haotiska manā prātā... Gribētos to noslīpēt, sakārtot. Jo, sekojot Pētera metodikai, vienalga, ko tev teiktu cits režisors vai vispār kāds cits, – tad tu ne sev, ne arī uz skatuves nemelosi. Tu būsi pats, un tu būsi godīgs. Bet nu, protams, tev pašam arī jāuzņemas visa atbildība."
Smiešanās kā glābšanas riņķis
"Mums ar Kasparu ir vēl viena kopīga īpašība – mēs mīlam smieties. Mēs nesūdzamies un nečīkstam. Mēs ņirdzam, smejamies. Par kolēģiem, par draugiem, par priekšniekiem un – arī par sevi," atklāj Krilovs. "Man patīk ātri domāt, reaģēt, ātri mainīt rakursu lietām. Protams, man, tāpat kā visiem, arī mēdz būt ļoti smagi brīži, tāpat kā Kasparam. Un tad šī mūsu kopīgā smiešanās – tas ir ļoti palīdzoši," dzimšanas dienas suminājumā Kasparam piebilst Pēteris Krilovs.
"Tā ir, jā," saka Kaspars. "Bet tā forma – caur tiem smiekliem – palīdz pārdomāt, – kāpēc tu smejies, par ko? Ar Pēteri vienmēr ir interesanti. Arī pēc izrādēm man ļoti interesē, ko Pēteris teicis. Un ne tikai man, – arī citiem. Pēc tā es saprotu daudz dziļākas lietas, ko viņš domā. Jo Krilovs ir ļoti labs psihologs un pedagogs, viņš prot palīdzēt. Kaut arī ne vienmēr tas ir patīkamākais veids. Strādājot ar Pēteri ir jāmeklē, jācīnās, jāpiespiež sevi. Bet tas ir to vērts – pēc tam ir cits azarts spēlēt."
Zvīguļa laimes priekšnosacījumi
Kas tevi dara, laimīgu Kaspar? – "Saulīte," iesmejas Zvīgulis. "No rīta mostos, un esmu laimīgs. Esmu laimīgs, ka varu kustēties, ka varu domāt... Nav man tādas vienas lietas. Ir ļoti daudz vienkāršu lietu, kas mani dara laimīgu."
Visgaršīgākā lieta
"Man negaršo trīs lietas – vārīti sīpoli, dilles un paprika, visu pārējo es ēdu. Bet visgaršīgākā lieta ir baltmaize ar ūdeni. Kopš bērnības. Kādus 700 metrus, varbūt kilometru no manām bērnības mājām bija maizes ceptuve, un mēs, puikas, lasījām pudeles – krājām naudu. Un tad, kad man bija jāiet pēc maizes, es vienmēr nopirku vienu siltu baltmaizes kukulīti arī sev, un, atnākot mājās, tas bija noēsts."
