2022. gada sapņi, kas nepiepildījās – pērnā gada kultūras «psihoanalīze»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Sapņi varot par mums pastāstīt to, ko nomodā nespējam realizēt, bet zemapziņā ļoti, ļoti vēlētos, tāpēc pseido-freidiskā garā pievēršos aizvadītā gada "psihoanalīzei", apskatot kultūras sapņus, kuri par laimi vai diemžēl 2022. gadā nepiepildījās.

Vai zini to sajūtu, kad lielveikalā, no konteinera berot pistācijas maisiņā, iesprūst kloķis un pārņem bezspēcības sajūta: tu tur stāvi viens pats ar tādu kuņģi kā dieviņš un tādu algu kā priekšnieks devis, vērojot kā maisiņš pildās, laiks izstiepjas un garām paskrien visa dzīve. Tā šogad es stāvēju pie kinoteātra un vēroju kā ik nedēļu (un reizēm biežāk) mainās afišas: sapnis noskatīties visas šogad iznākušās latviešu filmas pārvērtās miega paralīzē, kur tu, nespējot ne fiziski, ne emocionāli visu paspēt, redzi tikai to, ko tu palaid garām. 

Sapņa analīze: Tipisks kino entuziasta FOMO ("fear of missing out" jeb bailes kaut ko nokavēt), kas epidēmijas līmenī skāra visu valsti. Parasti pāriet pats no sevis līdz ar finansējuma nepietiekamību kino jomai un kovida pandēmijas "aizcietējumu" atlaišanu.

Daudz šogad sapņoju par "Valsts nekustamajiem īpašumiem", un domāju, ka ar mani kopā sapņoja arī Evita Ašeradena, Alvis Hermanis, vēlāk mums pievienojās Mārtiņš Eihe. Dažiem šie sapņi norāva jumtu. Tagad pat viskonservatīvākie teātra mīļi zina, ka teātris var notikt gan būvlaukumā, gan katlu mājā, gan labākajās eiroremonta tradīcijās sačakarētā fabrikā, taču sapnis, ka kādreiz pienāks brīdis, kad "Valsts nekustamo īpašumu" vadībā būvdarbi noritēs pēc plāna, pagaidām paliek tikai sapnis.

Sapņa analīze: "Valsts nekustamo īpašumu" parādīšanās sapnī, visticamāk, nevēstī ne par ko labu.

Daugavpils sapņoja kļūt par Eiropas Kultūras galvaspilsētu 2027. gadā, bet, kad titulu nocēla Liepāja, gada nogalē pievērsās pašvaldības īstenotai mākslas cenzūrai Rotko centrā, liekot izņemt vairākus igauņu keramiķa Sandera Raudsepa darbus, kuros neiespējamā savienībā attēloti krusti un ar lakatiņu nepiesegti falli. Kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) nostājās mākslinieku pusē un norādīja, ka mākslasdarbi var būt provokatīvi un ne visiem pieņemami. Notikumu iespaidā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija atcerējās, ka daudzi jo daudzi sen sapņo par pašiem savu Laikmetīgās mākslas muzeju. Es, kristīgi audzināta, paralēli šīm diskusijām sapņoju, ka baznīckungi, tērpti melnās sutanās, sadodas rokās ap Kluso centru un dala bezmaksas bukletiņus, skaidrojot kristīgajām vērtībām neatbilstošo jūgendstila mantojumu.

Sapņa analīze: Ja sapnī redz fallus un par to sašūt, tad jādomā par psihoseksuālās attīstības problēmām (iespējams, falliskajā stadijā). Ja tajā pašā sapnī citi falli atrodas Rīgas Klusajā centrā, bet par tiem nesašūt, tad jāsecina, ka vieni falli ir vienlīdzīgāki par citiem.

Kad vēlāk sākās publisks čatiņš starp kultūras cilvēkiem un ministru, nu jau saistībā ar Civilās savienības likumu, es vienalga turpināju sapņot par mācītājiem – šoreiz viņi leca polku ap Puntuli, vienā rokā turot Bībeli, otrā Satversmi, un lika ministram izvēlēties – kuru viņš mīl vairāk. Fonā kultūras cilvēki korī kā psalmus skandēja Satversmes pantus.

Sapņa analīze: Ja sapnī redzi Satversmi, centīsies aizstāvēt savas tiesības. Ja sapnī redzi politiķi, kas piesedzas ar Bībeli, var gadīties, ka mēģināsi saliedēt sabiedrību, izstumjot mazāk aizsargātos.

Turpinot par grāmatām. Bulduru un Asaru iedzīvotāji sapņoja, ka viņiem būs bibliotēka arī nākamgad, bet vasaras nogalē domnieki lēma un jau kopš oktobra abas bibliotēkas dus dziļā miegā.

Sapņa analīze: Kā vēsta dziednieks.lv publicētais sapņu tulks, sapnī būt bibliotēkā nozīmē meklēt piedzīvojumus, bet lasīt bibliotēkā vēsta laimi mīlestībā. Līdz ar gaismas izslēgšanu Bulduru un Asaru "pilīs", šie kvalitatīvas dzīves aspekti daļai Jūrmalas iedzīvotāju izpaliks.

(Saprotot, ka vidējais laimes līmenis Jūrmalā, visticamāk, strauji kritīsies, domnieki steidza zaudējumu kompensēt, palielinot sev algas.)

Dziesmu un deju svētku padome nosapņoja, ka Saeimas deputāti grib, lai viņiem rezervē biļetes uz 2023. gada svētkiem. "Spēlmaņu nakts" žūrija nosapņoja, ka dramaturga profesija varētu izzust, un piešķīra balvu par gada sasniegumu dramaturģijā mākslīgajam intelektam (un viņa dīdītājam Kārlim Krūmiņam). "Citi zēni" sapņoja, ka viņiem ir (salātu) recepte, kas uzvarēs Eirovīzijā, bet Rīgas stilīgākajiem hipsteriem bija utopisks sapnis, ka Kaņepes Kultūras centrs būs mūžīgs

Sapņa analīze: Biļetes, balvas, uzvaras un KKC sapnī signalizē par svētkiem, kam seko šokējoša realitāte.

No visiem sapņiem, manuprāt, visskaistākais tomēr bija bijušajam koncertzāles "Latvija" mākslinieciskajam vadītājam Mikam Magonem pēc tam, kad Ventspils koncertzālē viņam vairs neatradās vieta. Sapni viņš pastāstīja "Kultūršokā" un vēlāk arī intervijā "Satori": koncertzālē "Latvija" noslēdzas grupas "Musiqq" koncerts, "abiem grupas dalībniekiem duelējoties – vienam pie Dāvida Kļaviņa klavierēm, otram pie stabuļu ērģelēm", un pēc tam, iznākot uz bis, tiek nospēlēts vēl viens skaņdarbs. Diemžēl ne šis, ne citi Magones sapņi Ventspilī, visticamāk, vairs nepiepildīsies. Varbūt viņš varētu tapt par jaunās Nacionālās koncertzāles jeb Rīgas filharmonijas programmas kuratoru? Tas vēl jāapcer, taču labā ziņa – šogad esam vienojušies izsapņot akustisko koncertzāli Kongresu namā, un janvārī savus paredzējumus, kādai tai jāizskatās, varēs iesniegt arhitekti. Tomēr nevar aizmirst, ka saraustītā miegā dus gan Lielā ģilde, gan Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, kuriem solīt sola, ka ģilde pārtaps par "konfekti", bet tālāk par to arī netiek.

Sapņa analīze: Ja sapnī parādās Miks Magone, tad tuvā nākotnē gaidāms kaut kas laikmetīgs, taču ne Ventspilī.

Lai vai kādi naratīvi mūs šogad piemeklējuši, katru dienu es kopā ar visu cilvēcību nezaudējušo pasauli sapņoju, ka Ukrainā iestājas miers. Man ir sapnis, ka Mariupoles Drāmas teātris, kas ar to smagumu un spēku, ko šī ēka nesusi cauri karam, kļūst par Ukrainas brīvības simbolu un no drupām top jauns. Ka Ukrainas cilvēki nāk uz turieni atcerēties un lepoties ar savu kultūru, ar savu valsti un tautas spēku.

Un pie mums Latvijā – lai top jaunas, laikmetīgas kultūrvietas, kas aprīkotas ar pistāciju automātiem, kas nekad neiestrēgst, kur visu aktuālo latviešu kino var noskatīties vienā piegājienā un kuras plecu pie pleca kopā ar hipsteriem, Miku Magoni, nepabeigto teātru direktoriem, dažādām civilām, tradicionālām un netradicionālām savienībām apmeklē arī mācītāji!

 
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti