Nacionālā bēda 1
Šajā gadā Nacionālajai apvienībai bija jāpamet krietni izsēdētie Kultūras ministrijas krēsli. Tajos iesēdās "Progresīvie", bet jāteic, ka no malas tas izskatījās visai kūtri.
Nacionālā bēda 2 jeb Ogre no porcelāna traukiem izēd muzejniekus
Neatceros, kad vēl kādam reģiona muzejam būtu izdevies tik ilgi sev pievērst tāda mēroga uzmanību, turklāt – ar porcelāna izstādi. Izstādi papildināja pikets, muzeja durvju aizslēgšana (uz īsu brīdi), grozījumi likumā, vadītājas atlaišana/darba pamešana, kā arī mēra "prakse" muzeoloģijā. Pēc visa tā sīvā viena kandidāta cīņā eksotiskos ritmos sešu dienu konkursā Ogres muzejā iedejoja jaunā direktore.
Aktieri nav dzimtcilvēki
Teātra vidē šogad bija vērojamas izteiktas tektoniskās svārstības – ego trīces un izvirdumi vienlaikus ar tautu staigāšanu. Daži sašuta par aktieru "neuzticību" un, daloties pārdzīvojumā par nekur un nekad iepriekš nepierakstīto bausli "tev nebūs citus mākslinieciskos vadītājus turēt manā priekšā", pārkāpa vismaz pāris pierakstīto baušļu.
Valsts SIA nav tas pats, kas mans SIA
Tavs Nacionālais teātris nav mans Nacionālais teātris, bet mans Nacionālais teātris nav tavs Nacionālais teātris – pikti viens otram noteica Elmārs un Māris, un abi spēji un sinhroni piecirta ar kāju, stipri apsizdami pēdas pret skatuves grīdu. Ministrija par šo performanci plātīja rokas, izskanēja dažādi solījumi, no kuriem gan sanāca vien lielāks vai mazāks – čiks.
Seksualitāte kā valsts noslēpums jeb grāmatas par "to lejā"
Lielisku neapmaksātu, bet politisku reklāmu vairākām bērnu grāmatām, kas paredzētas ķermeņa un seksualitātes izziņai, no Saeimas kanceles vairākos piegājienos sarīkoja politiķi, kurus esam pieraduši redzēt karmīnsarkanos hūdijos. Neizpalika arī "vērtību" aizstāvju draudi un uzbrukumi grāmatu autoriem un veidotājiem, tomēr ceru, ka tas ir nesis vairāk ienākumu nekā zaudējumu izdevējiem.
Račko un Džilindžera seksuālais tandēms
Diemžēl un par laimi visas grāmatas drīkst ekranizēt. Lai neizbojātu skatīšanās ekstāzi, par filmu "Ekstāze" minēšu tikai to, ka man ar "ChatGPT" ir bijuši saturīgāki dialogi nekā šajā džilindžeriski pielādētajā kino darbā.
Kritiķi mēdz kritizēt
Pēc dažu filmu pirmizrādēm izrādījās, ka kritiķiem ir ne tikai zināšanas, bet arī viedoklis, un viņi to mēdz paust. Šī paušana vainagojās gan ar kādām nozīmīgām atziņām par kritiķa uzdevumiem, gan ar publisku apvainošanu un apvainošanos.
Performance "Rītups"
Vēl vienu PR akciju kultūrā piedzīvoja performances māksla, kad pēc svinībām "Muļķu mājā" nedaudz muļķīgu tīšu vai netīšu, bet, daudzuprāt, performatīvu aktu izveica viens no valsts slavenākajiem filozofiem. Bet kur gan nošķirama performance no dzīves un dzīve no performances?
Sīzifs starp komponistiem
Kamēr lauzīju galvu, ar kādu bēdu atzīmēt šo gadu mūzikā, manā "Facebook" laikjoslā iepeldēja gauži sīzifisks vēstījums no autores, kas centusies uzstumt akmeni Valsts kultūrkapitāla kalnā (kas gan finansējuma apjoma dēļ precīzāk būtu saucams vien par pauguru) un nu ir metusi mieru šai cīņai, jo dati liecinot, ka VKKF naudu atvēl tikai slinkajiem mūziķiem.
Liktenīgā desa
Par slinkiem gan nenosaukt Dziesmu un deju svētku dalībniekus, kuri piecas ar pusi stundas par spīti vecai desai braši mēģināja nepazaudēt balsi svētku noslēguma koncertā.
Gan vēdergraizes, gan citas raizes ir dzīves sastāvdaļa, un ne vienmēr ir jāpūlas tikt līdz ekstāzei, reizēm der vienkārši palaist smago akmeni tur lejā un ierakstīt kaut ko neapdomīgu soctīklos, saplēst kādu porcelāna šķīvi vai piedalīties konkursā uz vakanci, par kuru neko nezini. Rīt varēs teikt – ups!
