Var jau būt. Taču jebkurā gadījumā Ivetas stāsts mums atkal apliecina: Latvija var! Vienlaicīgi viņas stāsts ir arī par to, cik liela mēroga mūzikas zvaigzne var būt sirsnīga un atvērta savā cilvēcībā. Tieši par to – ar un bez vārdiem – māksliniece liecina raidījumā "Daudz laimes, jubilār!"
Dvēseļu daktera sindroms
Apkalnas muzikālā izglītošanās sākusies Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā klavieru klasē. Īpašas spējas viņa uzrādījusi jau astoņu gadu vecumā, kļūstot par Vislatvijas pianistu konkursa laureāti, balvā iegūstot iespēju spēlēt Mocartu kopā ar simfonisko orķestri: "Jau šajā 8 vai 9 gadu vecumā zināju, ka būšu mūziķe," savu agrās bērnības pārliecību atklāj Apkalna.
"Toreiz es sajutu koncerta maģiju, apziņu, ka ar savu muzicēšanu varu aizsniegt cilvēkus.
Neskatoties uz savu bērna uztraukumu, man šķita, ka spēju darīt cilvēkus laimīgus ar savu darbu. Un tas darīja laimīgu arī mani.
Tāds dvēseļu daktera sindroms," par sevi paironizē māksliniece. "Pirms tam biju iecerējusi kļūt par kriminālizmeklētāju, jo mans tēvs strādāja šajā profesijā. Vēlāk izdomāju, ka palīdzēšu cilvēkiem kā zobu daktere. Bet pēc šī koncerta, savos 9 gadiņos, āķis bija lūpā: zināju, ka varu palīdzēt cilvēkiem ar mūziku."
Psiholoģiskas mobings uz mūzikas altāra
Šodien Ivetai piemīt ļoti stipra garīgā un stresa noturība, spēja pastāvēt par sevi, ko viņa arī izcīnījusi bērnībā: "Toreiz bērnībā nopietni gatavojos savam pirmajam koncertam ar simfonisko orķestri, un man diemžēl bija jāiztur arī klases biedru psiholoģiskais spiediens jeb mobings, jo, baidoties pirms koncerta savainot pirkstus, es atteicos spēlēt basketbolu un volejbolu. Kaut kādā mērā noraidoša attieksme pret mani Rēzeknes 5. vidusskolā turpinājās arī tad, kad koncerts bija aiz muguras, bet nu – es tiku ar to galā."
Mamma
Ivetas mamma, šķiet, bijusi ne tikai mīloša, bet arī gudra pedagoģe: "Mamma man nekad neko neuzspieda, bet piedāvāja izvēles iespējas: lika pašai izvērtēt plusus un mīnusus. Piemēram, kad pēc uzvaras pianistu koncertā mani aicināja mācīties uz Rīgu, uz Dārziņiem, mamma man teica: "Apdomā: tev nebūs moderno deju, tev nebūs savas istabas ar klavierēm, tev nebūs biezpiena pankūciņu, – varbūt būs, bet pašai būs jācep. Tevi neviens nepavadīs, uz nodarbībām būs jābrauc vienai." Es paliku viena, padomāju un neaizbraucu. Un, cik liktenīgi:
ja es toreiz būtu aizbraukusi uz Rīgu, es nebūtu kļuvusi par ērģelniecei, jo Rēzeknes Mūzikas vidusskola bija pirmā Latvijā, kas atvēra ērģeļu nodaļu.
Un es biju pirmais "cepiens", kas tur mācījās," likteņa līkločus raksturo Apkalna.
Dzelzs disciplīna un jauda
"Vienu lietu mamma prasīja stingri: disciplīnu darbu izdarīt līdz galam – bez tā es tagad nevarētu. Jo temps, kādā dzīvoju jau daudz gadu, ar nakts mēģinājumiem, milzīgā ātrumā, no vienas pilsētas uz otru, starp dažādiem kontinentiem, – bez spējas ļoti ātri savākties, būt gatavai lielam stresam, izaicinājumiem atrast izeju jebkurā brīdī – tas nebūtu iespējams."
Diriģents, Valsts akadēmiskā kora "Latvija" vadītājs Māris Sirmais, sveicot Ivetu dzimšanas dienā, rokas vien noplāta: "Tā Ivetas apbrīnojamā enerģija! Kas tas vispār tāds ir?
Tas, ko viņam spēj dabūt gatavu – tas ir neticami, lielas apbrīnas vērts! Viņa patiešām ir karaliene, tas nebūs teikts par daudz – pasaules ērģeļu karaliene!"
Māris gan zina, ko runā, jo viņa paša muzikālā izcilība un jauda sasniedz augstu temperatūru, ne velti abi – Sirmais un Apkalna – muzicējuši kopā uz daudzām lielajām pasaules mūzikas skatuvēm.
Vienlaicīgi dažādās kurpēs
Jaudu un gribasspēku Apkalna nodemonstrēja arī Mūzikas akadēmijā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē staigājot divās kurpēs: ērģeļu spēle prasa īpašas, instrumenta pedalizācijai piemērotas kurpes, ko Ivetai izgatavo speciāls meistars: "Es ļoti lepojos, ka tas ir meistars no manas dzimtenes, no Latvijas," Iveta piemetina un rāda bildi ar ērģeļu kurpēm sudraba un zelta krāsās. Kurpes, protams, tiek pieskaņotas skatuves tērpam.
Taču staigāšanu divās kurpēs var attiecināt arī uz divām specialitātēm: Mūzikas akadēmijā Iveta mācījusies uzreiz divās – gan klavieru, gan ērģeļu klasē: "Es pati to gribēju, un mana motivācija bija: "Iveta, izdari to tā, lai ne tikai tev, bet arī taviem profesoriem ir prieks!" Es tiku pie klavieru profesora Teofila Biķa, kas man mācīja nolikt malā manu perfekcionismu, apturēt manu izdarīgumu, mācīja mūzikā riskēt, un man tas nebija viegli. Klavieru profesors Biķis strādāja arī labā sazobē ar Tālivaldi Deksni, manu ērģeļu profesoru, un viņi abi mani labi uzraudzīja: nekonkurēja ne profesori, ne mani instrumenti – klavieres un ērģeles. Klavieres man vienmēr bija prātā, bet ērģeles – sirdī!"
Izcilība
Mūzikas akadēmiju Apkalna beidza ar izcilību: "Izcilība nebija mans pašmērķis! Es vienkārši darīju to no sirds un no prāta, gribēju to gan sev, gan arī dot citiem, un brīnišķie profesori! Cik lieliska bija mūsu savstarpējā uzticēšanās! Es zināju, ka esmu drošās rokās. Viņi zināja visu par manu dzīvi, un man likās: ja viņi man tik daudz dod, man ir jādod pretī."
Iveta apgalvo, ka diploma izcilība jau nemaz nav tik primāri svarīga: "Neviens no izcilajiem pasaules diriģentiem nekad nav prasījis manu diplomu parādīt, bet tikai skatījušies, ko es varu dot."
Izcilību apņēmīgā Latgales meitene nodemonstrējusi arī vēlāk, studējot Londonas un Štutgartes mūzikas augstskolās, saņemot balvas starptautiskos konkursos,
starp tiem kā pirmā ērģelniece, kam piešķirta prestižā Vācijas fonoakadēmijas "ECHO Klassik" balva kategorijā "Labākā atskaņotājmāksliniece".
Šodien Iveta ar koncertiem uzstājas Eiropas, Āzijas un ASV slavenākajos koncertnamos, nozīmīgos starptautiskos festivālos, muzicē ar vadošajiem simfoniskajiem orķestriem un ievērojamākajiem diriģentiem. Iveta Apkalna izvēlēta par Hamburgas Elbas filharmonijas Goda ērģelnieci.
Ar mājām divās valstīs
Ivetas dzīves temps ir milzīgs, bet par savām mājām viņa sauc tikpat Latviju, kā arī Berlīni. Viņas vīrs ir vācietis, starptautiski atzīts un prēmēts skaņu režisors, profesors, pie kura mūsu Mūzikas akadēmijā mācījies ne viens vien students.
"Ar Jensu satikāmies Ķelnes filharmonijā, un tā bija iemīlēšanās no pirmā momenta. Ķelnē arī salaulājāmies, parakstījām papīru un maucām pirkstos gredzenus," nosmejas Iveta. Runājot par vīru, smaids no viņas sejas nepazūd.
"Mans vīrs ar maniem draugiem runā latviski. Viņš mani arī bildināja latviski, lai gan līdz tam es no viņa nebiju dzirdējusi nevienu latviešu valodas vārdu, mēs savstarpēji sarunājāmies angliski," mūžam aktuālo jautājumu par saziņas valodu dažādu tautību ģimenē skaidro māksliniece. "Starp citu, bildinājums bija šīsdienas pasaulei diezgan simptomātisks: viņš vācietis, es latgaliete, un tas notika libāniešu restorānā."
Vīra latviešu valodas zināšanas vēl jo īpaši uzlabojusi dēla piedzimšana: "Es ar dēlu sarunājos latviski, vīrs – vāciski, bet, tā kā es zinu vācu valodu, es sapratu, ko viņi savstarpēji runā, bet viņš manas un dēla sarunas – ne!" smejas Iveta un apliecina, ka vīrs no visas sirds esot iemīlējis Latviju un latviešu valodu. Labprāt kopā ar ģimeni dodas gan uz Rīgu, gan Jūrmalu un arī uz Latgali, kur ģimene bieži pavada atvaļinājumus.
Kurai no kultūrām piederēšot abu bērni, vecāki pagaidām nezīlējot: "Mēs viņus audzinām tā, lai viņi būtu patstāvīgi un spējīgi pieņemt lēmumus."
Ivetas panākumu atslēga
Pasaules līmeņa panākumiem – tāpat kā laimei – formula vēl nav izdomāta, tā katram jāatrod pašam. Varbūt Ivetas panākumu atslēga meklējama viņas autentiskumā: "Katrs koncerts ir izģērbšanās, tu esi gandrīz kails. Mūzikā ir tādas emocijas, kādas es nerādu ne draugiem, pat ne vīram un bērniem. Bet klausoties manu spēli, jūs tās varat dzirdēt uz pilnu klapi!" Patiešām! Lai nu pret ko, bet pret patiesumu, kurā klausītājs sajūt arī sevi pašu, neviens nespēj palikt vienaldzīgs.
Raimonds Pauls un Mariss Jansons
Ne velti – Ivetai atsaucies arī Maestro Raimonds Pauls. Tieši Iveta ir tā, kas piesēdinājusi Maestro pie ērģelēm. Abi muzicējuši kopā arī ar izcilo diriģentu Marisu Jansonu: "Es biju kopā ar Marisu Jansonu viņa pēdējā koncerttūrē – muzicējām kopā septiņos koncertos. Tā man bija septiņu mūzikas augstskolu vērta skola. Un arī ar Maestro Paulu. Tā nopietnība, kādā viņi visu dara! Par Paulu es apjautu arī, cik ļoti viņam tuva ir instrumentālā mūzika! Viņš nespēja noslēpt savu prieku un laimi par to. Es ļoti ceru, ka mēs varēsim vēlreiz tikties uz skatuves! Cerība ir svarīga."
Un kā gan ne? – ne tikai cerība, Ivetas pašas sapnis bērnībā, klausoties Paula mūziku, bija kādreiz būt kopā ar Maestro uz skatuves. Nu tas ir piepildījies!
Kad vieni organismi satiekas ar citiem organismiem…
Stāsts par Ivetu nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Rēzeknes koncertzāles "Gors" digitālās ērģeles, ko Apkalna pati izvēlējusies, ieguldot tajā gan finanses, gan darbu un zināšanas. Šis projekts ilga vairāk nekā deviņus mēnešus, tāpēc māksliniece to sauc par savu trešo bērnu. Tagad ik gadu "Gorā" notiek Apkalnas ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi": "Kad vieni organismi satiekas ar citiem organismiem, rodas jauna jauda, apmaiņa, radoši darbi un laime," smejoties festivāla ideju skaidro ērģelniece, piebilstot, ka "organ" – tas ir arī ērģeļu vārds vairākās valodās.
Ivetas festivāls nu jau kļuvis tradicionāls un pulcē lielākās mūzikas zvaigznes, starp citu, ne tikai no akadēmiskā žanra vien: blakus Mārim Sirmajam uz skatuves kāpis arī Renārs Kaupers, jo mākslā, kā zināms, satiekas dvēsele un gars, žanrs ir tikai forma.
"Dvēsele ir vāra, bet instruments – varens. Arī man caur to jākļūst varenākai!" teikusi Iveta Apkalna. Un viņa no sirds dalās tajā ar mums visiem!
