Likteņa viļņos
Vilis Vītols dzimis Rīgā, kur viņa tēvs, arī vārdā Vilis Vītols, sasniedzis vērā ņemamus panākumus gan uzņēmējdarbībā, gan būdams sabiedriski aktīvs vīrs dažādās jomās. Rīgā Vilis un viņa jaunākais brālis Juris sāk iet skolā, taču 1944. gadā ģimenes saulainos nākotnes plānus pārtrauc Latvijas okupācija un bēgļu gaitas uz Vāciju.
Seko četri gadi latviešu bēgļu nometnē: "Dzīve skaistajā Eslingenas pilsētiņā mums, bērniem, bija patīkama un piesātināta, šķietami nomācošais bēgļu gadu periods man palicis atmiņā kā jauks bērnības un agras jaunības posms. Protams, mēs nedzīvojām bagāti, bet sava iztikšana bija, starptautiskā palīdzības organizācija par mums rūpējās: mums bija mazs dzīvoklītis, kur mitināties, un nekā netrūka. Mēs ar brāli Juri iestājāmies skautos, dzīve bija aizrautīgu notikumu pilna," atceras Vītola kungs, kas toreiz vēl sejā nepazina daudzās mākslas un inteliģences personības, ar kuriem ikdienā sastapās.
"No izcilajām personībām, kas, tāpat kā mēs saucāmies par deportētajiem, labi atceros Volfgangu Dārziņu, Emīla Dārziņa dēlu. Taču ievērojamu cilvēku tur bija daudz, starp viņiem arī aktieri un režisori, tika organizētas arī teātra izrādes. Tagad man dzirde vairs nav tik laba, es diemžēl nevaru iet uz teātri, bet toreiz mēs daudz gājām."
Venecuēla – jaunā mītnes zeme
Dzīvojot Eslingenā, visus spārnoja doma, ka krievu režīms Latvijā drīz vien tiks likvidēts, taču četru gadu laikā cerības saplaka, un visi saprata, ka mītnes zeme būs jāmeklē ārpus dzimtenes.
Latvieši sāka izklīst pasaulē, Vītoli devās uz Venecuēlu: "Iemesls, kāpēc mēs devāmies turp, bija: Venecuēla ņēma pretī visu ģimeni, arī vecus cilvēkus, bērnus, sievietes – mēs varējām braukt visi kopā. Citās valstīs tas bija sarežģītāk. Otrs iemesls bija Venecuēlas ekonomika. Mans tēvs bija ļoti tālredzīgs vīrs, uzņēmējs, un viņš bija izpētījis, ka Venecuēla ir resursiem ļoti bagāta, bet iedzīvotāju ziņā – ļoti mazizglītota valsts. Tieši šajā faktā tēvs saredzēja iespēju: viņš nešaubījās, ka mēs ar izglītošanos un darbu varēsim izdzīvot, izsisties. Un tas bija pareizs lēmums."
Vienmēr pirmais
Piedzīvotais jau bērnībā jaunajiem Vītoliem bija devis motivāciju darboties, strādāt, iegūt izglītību, jo latvieši bija zaudējuši visu. Nebija ne atpakaļceļa, ne arī atkāpšanās iespēju.
Viļa līdzbiedri Venecuēlā atceras, ka Vilis juniors vienmēr bija pirmais. 1956. gadā Vilis pirmais no atbraukušajiem latviešu jauniešiem iegūst civilinženiera grādu Venecuēlas Centrālajā Universitātē (Universidad Central de Venezuela), savukārt 1961. gadā Vilis apprecas ar latviešu meiteni Martu un dodas uz studēt uz Pitsburgu, ASV (Carnegie Institute of Technology), kur iegūst maģistra grādu civilinženierijā.
Jaunā inženiera karjera
Pēc studijām Vilis Vītols atgriežas Venecuēlā un iestājas darbā kādā Venecuēlas būvfirmā "Precomprimido C.A.", kas desmit gadu laikā, kamēr jaunais Vītols tur veic inženiera konstruktora darbu, izaug par lielāko Venecuēlas celtniecības kompāniju: "Arī es piedalījos daudzu sarežģītu Venecuēlas celtniecības projektu realizācijā, tai skaitā lielo tiltu būvniecībā, kuru garums sasniedz septiņus kilometrus," stāsta pieredzējušais būvuzņēmējs, kas uzņēmumā uzkalpojies līdz augstākajai pozīcijai.
"Tūlīt aiz īpašniekiem. Arī ilgus gadus vēlāk, kad uzņēmumā vairs nestrādāju, mēs joprojām nezaudējām kontaktu un saglabājām ļoti labas attiecības."
"Labāk sava avīžu kioska īpašnieks nekā svešas naftas kompānijas direktors!"
"Manam tēvam bija uzskats, ka ir jāveido pašam savs bizness," stāstu turpina Vītola kungs. "Tēvs mēdza teikt: "Es labāk gribu būt sava avīžu kioska īpašnieks nekā lielas, bet svešas naftas kompānijas direktors!" Vēl strādādams kā darba ņēmējs, es visādi centos nopelnīt – un paralēli tiešajam darbam veicu inženieru aprēķinus dažādām kompānijām, strādādams individuāli," savus uzņēmējdarbības sākuma gadus atceras Vītola kungs.
"Tas bija laiks, kad cilvēkiem vajadzēja dzīvokļus, un es pamanīju, ka arī ļoti mazi uzņēmēji, kas sāka būvēt ēkas un pārdot dzīvokļus, nebankrotēja, bet guva panākumus. Pieprasījums bija, un šis bizness plauka," tā laika ekonomisko situāciju Venecuēlā raksturo Vilis Vītols. "Mēs ar tēvu aprunājāmies: darīt to vai ne? Jo uz spēles bija jāliek visa nauda, ko bijām paspējuši iekrāt. Mēs riskējām, un mums izdevās."
Vītolu, tēva un dēla, projektēšanas birojs "Oficina Ing. Vilis Vitols, S.A.", kas specializējās daudzdzīvokļu māju celtniecībā, no 1964. līdz 1984. gadam Venecuēlā uzcēla un pārdeva vairāk nekā 70 ēkas ar 5000 dzīvokļiem, biroju un veikalu telpām. Tolaik Vītoli tika dēvēti par visu laiku veiksmīgākajiem latviešu uzņēmējiem brīvajā pasaulē. Vilis Vītols ir apbalvots ar Venecuēlas Diego de Losada ordeni par darbu saimniecības jomā. Savu tēvu Vili Vītolu senioru ir nosaucis par lieliskāko biznesa partneri, kādu jelkad varētu vēlēties.
"Es nezinu, vai no manis būtu sanācis uzņēmējs, ja ne mans tēvs, kas bija vīrs ar uzņēmēja dvēseli. Es pats vairāk esmu inženieris," smaida Vītola kungs.
Laimīgākā diena
Vilim Vītolam ir daudz veiksmīgu dienu, par ko pateikties savai uzņēmībai, strādīgumam un viedumam, taču viņš atgaiņājas, smalkjūtīgi apgalvodams, ka viņam ir gluži cilvēcīgi laimējies.
"Esmu dzīvē bieži kļūdījies, daudz ko esmu izdarījis nepareizi, bet viena no pareizākajām lietām ir, ka atgriezāmies Latvijā," saka Vītols, atzīdams, ka tā ir arī viena no vislaimīgākajām viņa mūža dienām.
"Dzīvojot svešatnē, atšķirībā no varbūt kādiem citiem, mēs nekad nezaudējām cerību, ka Latvija atgūs neatkarību. Mēs gan nebijām pārliecināti, ka to piedzīvosim, bet tas notika ātrāk, nekā varējām cerēt!"
Kalpot Latvijai
Viss Viļa Vītola mūžs ir ziedojums Latvijai. Kaut arī tas skan ļoti patētiski, viņa darbi un ieguldījums ir vēl daudz cildenāki un lielāki par jebkuriem augstiem vārdiem. Ik lietā, sākot no savu piecu bērnu audzināšanas latviski nacionālpatriotiskā garā, līdz Likteņdārza idejai, kas veltīts tūkstošiem zudušo latviešu, un Vītolu fondam, kas palīdz izglītoties jauniešiem, kuru ģimeņu finansiālais stāvoklis ir nepietiekams. Vilim Vītolam Latvijas liktenis allaž ir bijis svarīgs.
Vēl dzīvodams trimdā, Vītola kungs aktīvi iesaistījies trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē: divus gadus bijis Dienvidamerikas Latviešu apvienības priekšsēdētājs un sešus gadus Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes loceklis. Apmēram divdesmit gadus bija Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Venecuēlā, darbojās fonda līdzekļu vākšanas pasākumos. No 1992. līdz 1999. gada sākumam pildīja Latvijas Republikas goda konsula pienākumus Venecuēlā.
"Es neko neaizmirsīšu un nekad nepadošos!"
Šķiet, Vilis Vītols visu mūžu sekojis sev ļoti tuvā trimdas rakstnieka, vēsturnieka Ulda Ģērmaņa teiktajam, ko Vītola kungs pasniedz ar nelielu komentāru: "Kad Uldi Ģērmani iesauca vācu leģionā, viņš pirms došanās prom sarunā ar māti esot daudz jokojis, un tad, pirms aiziešanas, nopietni pateicis tikai vienu teikumu: "Es neko neaizmirsīšu un nekad nepadošos!" Šo es liku pamatā arī Likteņdārza idejai."
23 ceļojumi uz Latviju
Padomju okupācijas laikā Vītoli uz Latviju braukuši daudzkārt, pirmo reizi 1978. gadā: "Tas toreiz bija ārkārtīgi saviļņojoši, tas mums ar sievu bija milzīgs notikums – braukt uz dzimteni, kaut arī pirmais iespaids bija ļoti drūms. Pārcēlāmies 1999. gadā, un tas jau bija 23. brauciens uz Latviju."
Vītola kungs gan komentē, ka viņa ģimenes traģēdija ir, ka "visa mana ģimene nav Latvijā, kā es biju cerējis un sapņojis. Apmēram puse no viņiem dzīvo ārpus Latvijas. Viņi dzīvo Spānijā, Nīderlandē, Horvātijā… Dzīve ievieš savas korekcijas." Taču Vītola kungs neatlaižas: opapa klātbūtnē mazbērni nesarunājas angļu vai spāņu valodā, bet tikai latviski. Taču tas nav spiediens, tā ir cieņas izrādīšana dzimtai un Latvijai: Vītola kunga, viņa bērnu un mazbērnu starpā valda vārdos neizteikta, sirsnīga mīlestība, kas jūtama ik vārdā, ko viņi pauž viens par otru.
2010. gadā izdota Viļa Vītola grāmata "Savējiem", kas sākotnēji tikusi iecerēta tikai viņa paša bērniem kā vērtību kods dzīvei, taču vēlāk, draugu rosināts, autors šo grāmatu piekritis publicēt arī plašākai – īpaši jauniešu – auditorijai: "Brunis Rubess mani pierunāja, un es ļāvos, jo, ja kaut tikai vienam jaunam cilvēkam kaut vārds no manis teiktā var palīdzēt, tad bija vērts sagatavot manuskriptu izdošanai."
Vīrs ar "zelta maliņu"
"Strādāt ar viņu kopā – tā ir iespēja, ko es saucu par dzīves izredzētību," savulaik, 2010. gadā, par Vili Vītola kungu teica Valda Auziņa, Kokneses fonda valdes priekšsēdētāja. "Aura, ko viņš spēj iedvest, enerģija, kas ir ap viņu, ir ārkārtīgi pozitīva. Viss, kam viņš ķeras klāt, tas apaug ar zelta maliņu."
Auziņas kundze joprojām strādā Kokneses fonda vadībā, un uz jautājumu, vai joprojām, arī pēc 14 gadiem, domā tāpat, atbildē apliecina: "Jā, es joprojām varu parakstīties zem katra mana savulaik teiktā vārda."
Ar vislielāko cieņu šo sajūtu apliecina arī raidījums "Daudz laimes, jubilār!"
