Gatavošanās vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas projektam “Radi rotājot” tika uzsākta jau 2020. gadā. Izstādei eksponāti tika atlasīti no gandrīz 1500 darbiem, kur vairāk nekā trešdaļa bija iesūtīti no Rīgas. Darbu atlasi veica žūrija – māksliniece Aiva Bumbure, bērnu un jauniešu centra "Daugmale" stikla pulciņa "Mozaīka" vadītāja Ilze Rimicāne un projekta "Radi rotājot" mākslinieciskās koncepcijas autore Areta Raudzepa. Žūrija apbraukāja visus Latvijas novadus, izvēloties darbus, kas tika vērtēti trīs atlases kārtās.
Svētku koncepta pamatā ir rota, rotāšanās un rotaļas elementi, jo vai tad latvietis var iedomāties svētkus bez rotāšanas un rotāšanās, atklāj projekta vadītāja Sandra Mieze. Izstādē redzamajos darbos šis rotāšanās motīvs atklājas visdažādākajos veidos –
skolēni smēlušies iedvesmu Latvijas dabā, dzīvniekos, latvju zīmju rakstos, tautasdziesmās un pat ikdienišķās lietās, kas sniedz prieku par svētku tuvošanos.
Radošie darbi tika iesūtīti līdz 2020. gada 15. februārim, tātad tie tapa laikā, kad skolēni vēl nenojauta par vispasaules pandēmiju un attālinātajām mācībām, neredzot skolotājus un klasesbiedrus. Lai kā es censtos uztvert izstādi ārpus šībrīža konteksta, tas tomēr nav iespējams. Vientuļi portreti, pamestas lauku ainavas, sērīgi skati no latviešu tautasdziesmām tikai paspilgtina apstājušos pasauli. Tieši tāpēc šī izstāde tik emocionāli mani iespaidoja.
Tik pelēkajā ikdienā, kur kultūras notikumi tikai mostas no ziemas miega, bērnu un jauniešu darbi atgādina par pasaules dažādību un nebeidzamajām iespējām.
Atkāpjoties no pandēmijas konteksta, pāri visam paliek tā sajūta, ka skolēni precīzi noķēruši to latviešu senatnes zīmju un rakstu sajūtu – mazliet sērīgu, mazliet pelēcīgu, mazliet kautrīgu un izolētu, bet ik pa laikam ārā spraucas mūsdienu skolēnu ne ar ko nesajaucamais maksimālisms, spožums un ideju pārbagātība, kas redzama negaidītos krāsu salikumos, jaunu materiālu un tehnoloģiju izmantošanā u.c.
Konkursa nolikumā minēts, ka viens skolotājs var iesniegt līdz pieciem darbiem no vienas skolas. Ja pieņemam, ka Latvijā ir vismaz 600 skolas un katra skola nosūta vismaz piecus darbus, tad iesniegto darbu daudzums liekas gaužām mazs un pat izbrīna. Vai informācija par konkursu nenonāca pie īstajiem adresātiem? Vai skolotājiem nebija vēlmes kopā ar skolēniem veidot jaunus darbus? Katalogs ar visiem izstādītajiem darbiem vēl top, bet šobrīd jau ir apskatāms Rīgas skolēnu 2. kārtai izvirzīto darbu digitālais katalogs.
Apskatot darbus un pārstāvētās skolas, ir pamanāma tendence: uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas mazākumtautību skolas un speciālās skolas.
Vai tiešām Rīgā ir tik maz minēto izglītības iestāžu? Nepavisam nē. Vai šajās skolās bērni nav radoši? Maz ticams. Visticamāk skolotājiem nav bijis laika un/vai vēlēšanās iesaistīties šajās aktivitātēs, izzinot ar bērniem kopā jaunu tēmu un materiālus. Tas patiešām skumdina, jo dažādība izstādē būtu tikai ieguvums. Bet nav īsti vērts apcerēt to, kā nav.
Spilgti izstādes darbos varēja sajust skolēnu piederības sajūtu. Vienā zīmējumā tautumeita brien jūrā, citā atkal – viņa paslēpusies biezā pļavā, atšķiras tautastērpa krāsas, raksti, vienā zīmējumā svētku gājiens attēlots pa pilsētas bruģi, citā atkal – klusi un tikko aparti tīrumi raud pēc cilvēka pieskāriena. Jo ilgāk apskatu darbus, jo vairāk manī ceļas pašapziņa un lepnums par to, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā.
No skolēnu darbiem lepnums un prieks par savu zemi kūsāt kūsā. Un tas, manuprāt, ir lielākais ieguvums no šādas klātienes izstādes.
Veselu pētījumu varētu uzrakstīt par jauniešu radošumu un skolotāju spējām viņus iedvesmot tik aizraujošiem darbiem. Kartona lelles, lielas saktas, kas veidotas no sīkiem makaroniem, māla podiņi smieklīgās formās, filcētās somas, rotas, sarežģītie salmu puzuri visdažādākajās formās, metāla, stikla un keramikas dažādās kompozīcijas, kas nepavisam neatgādina tradicionālo, pierasto latviešu mākslu.
Darbi ir pilni ar pašironiju, tajos nav baiļu eksperimentēt un varbūt izskatīties muļķīgi.
Skolotāji palīdzējuši radīt patiesus mākslas darbus, kuri būtu pieprasīti tirgū, jo tie ir oriģināli, drosmīgi un tajos var saskatīt autora personību. Vēl priecē otrreizējo materiālu izmantojums, kas ļauj paskatīties uz ierastām lietām ar citām acīm, papildus raisot jauniešos domas par vides saglabāšanu un saudzēšanu.
Izstādi apmeklēju divas reizes, un diemžēl abās reizēs es biju vienīgā visā plašājā kultūras pilī. Ņemot vērā izstādes oriģinalitāti un kvalitāti, es gaidītu, ka tur tomēr būs vairāk cilvēku. Un apmeklējums taču bija bezmaksas. Vai izstāde tika plaši reklamēta? Vai kultūras baudītāji jau paspējuši nogurt no plašā pasākumu klāsta? Vai varbūt neprotam novērtēt paši savus jaunos māksliniekus? Es tomēr ceru, ka tā bija sagadīšanās, un citās dienās bija vairāk mākslas baudītāju, jo negribas ticēt šādai realitātei.
Domājot par redzēto un sajusto VEF kultūras pilī, urda pāris jautājumi, kas šobrīd arī sabiedrībā tiek aktīvi pārspriesti. Bērnu un jauniešu
darbos ir salīdzinoši maz stereotipu, kā būtu jāizskatās īstenai tautumeitai vai tautudēlam, arī cilvēku ādas krāsa te nav svarīga, formas ir deformējušās un mainījušas to sākotnējo nozīmi.
Varbūt ir vērts ieklausīties mazākajos, lai iemācītos ko jaunu? Pieņemoša attieksme, atvērtība dažādībai un reālistisks skats uz Latviju, kas sen vairs nav tāda, kā aprakstīts latviešu dainās, ir tās pāris lietas, ko paņemšu līdzi es.