Annija un Ēriks abi dzimuši ASV. Viņi norādīja, ka Filadelfijas latvieši joprojām aktīvi darbojas, lai koptu latviešu kultūru un saglabātu savu kopienu ASV. Filadelfijas deju kopa "Dzirkstele" sanāk uz mēģinājumiem katru nedēļu, bet paralēli tam piedalās un arī organizē dažādus pasākumus, kuros kopā sanāk cilvēki no visām paaudzēm, tostarp jaunieši. Lai gan  pasākumi un kopā sanākšanas tiek rīkotas pastāvīgi, Dziesmu svētki, protams, viņiem ir īpašs notikums. 

"Mums tā ir tāda unikāla pieredze. Kad es stāstu maniem amerikāņu draugiem un kolēģiem, ka braucu uz Dziesmu svētkiem un stāstu, ka 15 tūkstoši cilvēku dzied kopā un tik pat daudz arī dejo kopā, viņi nevar to iedomāties. Man ir jāparāda telefonā bildes, lai viņi var redzēt, ka tiešām ir tik daudz cilvēku kopā. Viņi varbūt neko par Latviju nezina, bet no manis viņi to uzzina," stāstīja Annija. 

"Man vissvarīgākais būtu, ka mēs varam šeit piedalīties. Tas nav tikai, ka svētki būtu man vai skatītājiem, arī mūsu biedrībā būs projektors, un visi nāks kopā skatīties, visi latvieši Filadelfijā nāks kopā, un arī citās baznīcās nāks kopā. Dziesmu svētkos visi nāk kopā no visas pasaules. Mēs esam maza Latvija, bet vienā brīdī visi esam šeit. Tas man ir ļoti svarīgi, ka visi var šeit būt un redzēt svētkus," stāstīja Ēriks.

Tikmēr Kārļa un Jāņa pārstāvētajiem kolektīviem Lielbritānijā un Šveicē vēl pirms pāris gadiem nav bijušas tik spēcīgas tradīcijas svešumā turpināt kopt latviešu kultūru, taču tādas pamazām izveidojušās. 

"Man personīgi bija tā, ka es biju pats kā skatītājs ieradies uz 2013. gada svētkiem, un es skatījos tribīnēs un domāju – vienreiz gribētos piedalīties.

Pēc savas balss sapratu, ka dziedātājs nebūšu, tāpēc jāiet uz dejām. Pirms 2018. gada svētkiem parādījās iespēja piedalīties, un lēnā garā tas viss attīstījās. Mums ļoti paveicās, mums Edinburgā izveidojās tāda maza latviešu grupiņa, kuru es tagad jau gandrīz varētu saukt par ģimeni. Mēs kopā sākām dejot un lēnā garā augām arvien lielāki un lielāki, tad nu šeit esam nonākuši," stāstīja Kārlis. 

"Es esmu dejojis kopš četru gadu vecuma visu savu dzīvi, man nebija citu variantu, ko darīt, – aizbraucot tur, pēc trīs mēnešiem mēs izveidojām savu deju kolektīvu. Sākām četru cilvēku sastāvā. Ja tagad prasītu, es pat neatceros, ko mēs varējām darīt četratā, bet pēc gada jau mēs piedalījāmies Eiropas latviešu kultūras svētkos Briselē ar astoņiem pāriem. Tā gadu pēc gada esam auguši, un nu esam gandrīz 40 cilvēki, no kuriem gandrīz visi arī esam šogad šeit – dejojam un dziedam," pieredzē dalījās Jānis. 

Viņš atklāja, ka viņa deju kopas koncerti ik pa laikam piesaista arī vietējo iedzīvotāju interesi. Arī šveicieši vēlas izmēģināt – kā ir dejot latviešu tautas dejas. 

"Pēc vairākiem koncertiem, kurus ir nākuši arī šveicieši skatīties, mums ir viņi nākuši prasīt, vai var pievienoties mēģinājumiem.

Mēs vienmēr esam atvērti visiem, un mums uz mēģinājumiem ir bijuši arī šveicieši, vācieši, bet ir grūti. No vienas un no otras puses droši vien, jo nevar pateikt: nu tad tagad dejojam polku vai lecam palēcienu, pilnīgi viss ir jāsāk no nulles – dziesmu vārdi, deju nozīme, viss tas, kas latviešiem jau ielikts šūpulī," atzina Jānis. 

Ēriks vērtēja, ka, dzīvojot ASV, nevienos svētkos nespēj just tādas emocijas, kādas jūt, domājot par Latviju un esot Dziesmu svētkos. Viņam, esot ārzemēs, latviešu tradīciju kopšana ir īpaši svarīga. Annija piekrita, norādot, ka pirmās asaras Dziesmu svētku koncertos viņai sāk birt jau pie pirmajiem himnas vārdiem. 

"Man personīgi vakar laikam tā bija, kad visi karogi, visi deju kopu karogi un Latvijas karogi vienlaicīgi vienā solī gāja uz priekšu lielajā stadionā. Pusei kolektīva bija asariņas jāslauka un jāliek no jauna virsū skropstu tušas," piebilda Kārlis. 

Viņš uzsvēra, ka viņa kolektīva dejotāji kā diasporas dalībnieki jūtas ļoti novērtēti un iesaistīti svētku norisē. 

"Mēs visur tiekam uzņemti, mums tāpat kā visiem piedāvā vietu, kur palikt. Jānis Purviņš speciāli brauca pie mums mūs apmācīt dejās, kas mums uzreiz diezgan strauji pacēla to līmeni.

Mēs jūtamies arī novērtēti, arī laukumos neesam tikai pašā aizmugurē. Uz mums skatās un mūs pieņem kā pilnvērtīgus dalībniekus, nevis noliek vienkārši aizmugurē kaut kur paskraidīt," Kārlis stāstīja. 

"Dziesmu un deju svētki ir tāda kulminācija, bet nav jau tā, ka mēs vakar atbraucām, visu iemācījāmies un tagad visi priecājamies. Tie visi pieci gadi ir tāds nebeidzams process, kurā gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā ir deju svētki, ir mēģinājumi, pie mums brauc ciemos, mūs māca. Tas viss kopā ir tāda sniega bumba, kas veļas no kalna un tagad ir vislielākā. Vai tas ir tāds galapunkts? Es domāju, ka ne, jo tas viss attīstās. Es domāju, ka pēc svētkiem paies  kāds laiks un diezgan drīz viss sāksies lēnām no gala uz nākamo piecgadi," vērtēja Jānis.