Turpinot sekot līdzi jēkabpiliešu gaitām, jāsaka, ka pēc ilgajiem mēģinājumiem viņi uz matračiem īsā miegā iekrīt vien uz pāris stundām. Jāžāvē izmirkušās drēbes vakaros un agri jāceļas rītos, lai sagatavotos koncertam, bet pāri visam – jābauda kopā būšanas prieks.
Vienpadsmit vakarā. Daugavas stadiona apkaime. Bariņos vai pa vienam dejotāji pēc mēģinājuma atgriežas skolās, kur dzīvo šo nedēļu:
– "Kājas jēlas. Nav dzīva vieta uz kājas, lai gan es pati nedejoju."
– "Uj, skolas durvis vienos naktī tiek slēgtas. Cik skarbi."
Katrā stāvā savs kolektīvs. Meitenes smejas, ka ir divas versijas par to, kā paiet vakari un naktis. Viena – mammām. "Acis ciet... mēs guļam," stāsta Lote no kolektīva "Pastalnieki".
Skolā mītošie kolektīvi viens otru apciemo un uzjautrina, bet aiz šīs jautrības ir milzu nogurums un fiziskas sāpes. Kāds apdedzis saulē. Kādam ļoti sāp kāja.
"Spēku nav, kājas lūst pušu, bet atskan tā smukā deja un tu... sāc kustēties līdzi. Feini!" saka dejotāji.
"Pastalnieki" sola izturēt – līdz noslēguma koncertam un Sadziedāšanās naktij. Tur arī tiksimies!
