Īpašs kora dalībnieks ar savu visai interesanto stāstu par to, kā radusies mīlestība uz Latviju, ir Bernhards Valta (Bernhard Valta). Diriģente Ilze Dūmiņa-Kroja Holcere ar lepnumu saka: "Mums korī dzied daudzi interesanti un ļoti inteliģenti cilvēki!" Kora dalībnieku vidū ir arī trīs Štīrijas federālās zemes kultūras biedrības "Achteck" pīlāri.

"Latviešu dziesmās ir loģika, skaistums un harmonija"

Stāsta sākumā nekā īpaši neparasta nav – Bernhards 2012. gadā iepazinās ar kādu latviešu kundzi, bet 2013. gadā atbrauca uz Rīgu. Citu kultūras pasākumu vidū bijis arī Krišjāņa Barona muzeja apmeklējums, jo tautasdziesmu tēma Bernhardu ļoti interesējusi: "Dainas mani fascinēja jau no sākta gala. Pēc tam, atgriežoties, ar savas draudzenes palīdzību vairākas dainas arī iztulkoju, jo man gribējās zināt, par ko tās vēsta, kas tur apslēpts. Biju sajūsmināts par to, kas man tur atklājās! Turklāt tur bieži vien ir par it kā vienkāršām lietām, bet tajās dzīve aprakstīta tā, kā arī es to izprotu un izjūtu."

Bernhards Valta darbojas Štīrijas federālās zemes kultūras biedrībā. 2014. gadā, kad Latvija bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, kopā ar domubiedriem rīkoja Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svētkus 18. novembrī, kopš tā laika rīko Latvijai veltītus kultūras pasākumus katru gadu.

Bet tas vēl bija pats sākums, lai gan Bernharda Valta sirdi jau bija savaldzinājusi Latvija un mūsu dainas. Tik cieši, ka viņš kopā ar trim autorēm sarakstīja un izdeva Latvijai veltītu grāmatu vācu un latviešu valodā "Vai sarkani apšu gali… ("Trägt die Espe rote Spitzen…"), ko 2016. gadā svinīgi dāvināja Latvijas vēstniecībai Vīnē. "Grāmata atspoguļo manus iespaidus par Latviju, tas ir Latvijas un latviešu redzējums austrieša acīm. Bet pamatā visam, sākums visam bija jūsu dainas!" Bernhards saviļņots saka.

Bernhardam parādījās vairāk latviešu paziņu, viņš piedalījās latviešu svētkos. Līdz reiz kāda paziņa teica – klau, latviešu koris meklē dziedātājus! "Es visu dzīvi nedaudz ar mūziku esmu nodarbojies, pajautāju savam draugam Osvaldam, vai viņš nevēlas piebiedroties, un tā mēs nokļuvām latviešu korī. 2018. gadā jau pabijām Dziesmu svētkos. Tās sajūtas nevaru aprakstīt, es biju pozitīvā nozīmē satriekts – par cilvēku daudzumu, par disciplīnu. Tās bija vienas no manām skaistākajām dienām visā mūžā. Mani joprojām pārņem liela laimes sajūta, kad es par to domāju. Šos svētkus gaidot, jau esmu mazāk nervozs, bet arvien liela prieka pārņemts par iespēju tajā visā piedalīties. Man latviešu kora dziesmas neaprakstāmi patīk. Patīk arī balsu salikumi, tie ir tik interesanti! Pie mums arī ir dziesmu apdares koriem, bet relatīvi vienkāršas. Bet te – balsis mijas, krustojas, viena iesāk, tad otra. Es neesmu studējis mūziku, bet, jo ilgāk dziedu latviešu korī, jo vairāk redzu un sajūtu šajās dziesmās iekšēju un arī man tuvu loģiku, tur ir tāds skaistums, harmonija," stāsta Bernhards Valta. Viņa austriešu draugi gan esot izbrīnīti par viņa aizraušanos, bet: "Šobrīd Baltijas valstis ir diezgan modē, daudzi turp dodas, tas ir jaunais trends!"

"Atnācu līdzi draugam… un paliku"

Osvalds Šehtners (Oswald Schechtner) uz kori atnāca, sava drauga uzrunāts: "Viens viņš tā kā negribot nākt, bet, ja es arī būtu ar mieru, tad divatā varētu. 2018. gadā biju Dziesmu svētkos, biju absolūti sajūsmināts, tā ir fantastika!" Šajos svētkos piedalīsies arī Osvalda sieva, kura nule tikusi pie Latvijas tautastērpa.

Viņš teic – diemžēl arī Austrijā Otrā pasaules kara rezultātā klasiskā kordziedāšana tika uztverta neviennozīmīgi, jo toreiz to izmantoja fašistiskais režīms saviem politiskajiem mērķiem. Šobrīd Austrijā, protams, kori ir, bet koru kustība nav ne tuvu tik attīstīta kā Latvijā.

"Manām ausīm latviešu kora dziesmas ir daudz tīkamākas par austriešu kora dziesmām. Salīdzinoši tās liekas nedaudz garlaicīgas. Latviešu dziesmas ir skaistas, interesantas, melodiskas. Ir tik daudz dziesmu, kas pielīp un ilgi skan ausīs! Dziesmas pirms tam iztulkoju un zinu, par ko tās ir. Ar izrunu arī neiet nemaz tik traki," Osvalds smejas.

"Linu krekls un Nameja gredzens man ir!"

Grācai paveicies – tā ir viena no pilsētām, kur kultūra ir cieņā, turklāt tur dzīvo arī profesionāli latviešu (protams, ne tikai) mūziķi, kuri ir liels atbalsts korim. Koristus motivē, iedrošina, māca un iedvesmo diriģente Ilze Dūmiņa-Kroja-Holcere, kura degsmi un meistarību, šķiet, mantojusi no sava tēva, dziesmu svētku virsdiriģenta Jāņa Dūmiņa.

Viena no "atbalsta komandas" ir arī pianiste Ieva Oša, korī dzied arī viņas dēls, čellists Raimonds Ledickis (Raimond Leditzky). "Mana mamma uzvarēja Šūberta konkursā Grācā un atbrauca šurp studēt. Apprecējās ar austriešu zinātnieku no Zalcburgas, piedzimu es!" Raimonds smejas. Par saziņas valodu viņš izvēlējies latviešu valodu. Abu valodu lieliskās zināšanas noder arī korī: "Es varu palīdzēt austriešu dziedātājiem ar izrunu!"

"Katru vasaru ceļojam uz Latviju. Arī draugi pārsvarā ir no turienes. Bet vispār esmu ļoti lepns teikt Austrijā, ka esmu latvietis, un Latvijā, ka esmu austrietis. Tā nav problēma. Ar latviešiem Latvijā tad viegli varam atrast sarunu tēmu, daudzi diezgan daudz ko zina par Austriju, vismaz bijuši slēpot! Austriešiem savukārt stāstu par Latvijas dabu un kultūru. Ar dziedāšanu gan te nav tik nopietni, te populārāks ir sports."

Raimondam šie ir pirmie Dziesmu svētki. Atmiņas ir tikai no bērnības, kad bijis skatītājos: "Ar vārdiem nevaru aprakstīt piedzīvoto, tikai atceros, ka biju ļoti satraukts un saviļņots!"

Vēl īsi pirms svētkiem, sarunas laikā, tautastērpa Raimondam vēl nebija, un viņš smējās, ka pievērsīsies jaunradei, kaut ko aizņemoties no austriešu tautastērpa: "Bet linu krekls gan man ir. Un Nameja gredzens!"

"Gribu ļauties sajūtām"

Grācas latviešu korī dzied arī profesionāls austriešu mūziķis. Reinhards Cīgenhofers (Reinhard Ziegenhofer) ir diplomēts džeza mūziķis, bet daudz komponē kamermūziku, spēlē arī etnomūziku, tā dēvēto pasaules mūziku un citus stilus.

"Ilze bija vasaras koru nedēļā, un koris dziedāja arī vienu manu skaņdarbu. Man pajautāja – varbūt arī tu pats gribi mums pievienoties? Un tā esmu šeit!" atceras Reinhards, kurš arī darbojas Štīrijas kultūras biedrībā. "Latviešu kormūziku es atrodu par ļoti skaistu esam. Daudzas balsis. Ar tekstiem, protams, gan man iet pagrūti!"

 Vislabāk Reinhardam tīk tautasdziesmas, kas apdarinātas nedaudz klasiskā manierē: "Tur nedaudz jāpapūlas, lai iemācītos, bet tomēr var nojaust arī šo tautisko, tautas mūzikas klātbūtni."

Šie ir Reinharda pirmie latviešu Dziesmu svētki un pirmā reize Latvijā. Viņam piemīt kāda īpatnība – dodoties uz kādu vietu vai notikumu pirmo reizi, viņš speciāli neko daudz pirms tam par to neskatās, lai neaizēnotu savus iespaidus. Arī šoreiz mākslinieks grib ļauties sajūtām un piedzīvojumam.