Vai zini?

Vai zini, kas notika ar Jāņa Zālīša "Rakstiem"?

Vai zini?

Vai zini, ka izloksnēs vārdu izvēle var radīt pārpratumus?

Vai zini, kā savulaik saukta Rīgas pils Baltā zāle?

Vai zini, kā savulaik saukta Rīgas pils Baltā zāle?

Baltā zāle ir viena no Rīgas pils greznākajām zālēm. Tā dažādos laikos saukta dažādi – gan par Cara jeb Ķeizarisko zāli, arī par Imperatora, Parādes un vienkārši Lielo zāli.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Līdz ar dižciltīgā itāļa Marķīza Filipa Pauluči stāšanos Baltijas ģenerālgubernatora amatā 1812. gadā gan remonti, gan būvdarbi Rīgas pilī ieguva vērienu: krāsoja pils ārsienas, izbūvēja jaunas dzīvojamās un viesību telpas. Tomēr lielākais Pauluči laika veikums ir Cara jeb Ķeizarisko telpu izbūve.

Gadu pēc kronēšanas 1802. gadā cars Aleksandrs I ieradās Rīgā un divas naktis pavadīja stipri nolaistā Rīgas pilī; iespējams, ka tas bija viens no apstākļiem, kādēļ cars atbalstīja ierosmi par tādu telpu izbūvi, kur valdnieks vai viņa ģimenes locekļi varētu apmesties.

Telpu vidū galveno vietu ieņēma liela, grezna zāle, ko, tāpat kā vēl divas istabas, bija paredzēts izbūvēt virs lielā zirgu staļļa.

Projektu, vai pat vairākus, Vidzemes guberņas arhitekts Fridrihs Kristiāns fon Breitkreics izstrādāja jau 1816. gada beigās, un sākās spraigs darbs. Reljefā veidotais gadskaitlis pils pagalma fasādē liecina, ka līdz 1818. gada beigām darbs bijis pabeigts.

Lai izbūvētu zāli, zirgu staļļa mūrus paaugstināja par pusotru stāvu. Zāli un stalli atdalīja zemu telpu rinda.

Sākotnēji zālei bija velvjveida griesti ar rozetēm. Abos galos atradās balkoni: viens bija paredzēts muzikantiem, otrs – bez praktiskas nozīmes – izbūvēts tikai simetrijas dēļ. Katrs balkons balstījās uz četrām kolonnām, kuras bija veidotas, izmantojot kuģu mastus.

Zālē ielika parketa grīdu, to apsildīja četras lielas neglazētu podiņu krāsnis ar misiņa durvīm. Logi un durvis bija baltā krāsā, bet par griestiem, sienām un kolonnām zināms tikai, ka krāsojums bijis gaišs, ar zeltījumu. Pie sienām bijuši četri Imperatora stikla rūpnīcā gatavoti spoguļi ar marmora galdiņiem, bet pie katra spoguļa – divi spoguļlukturi, katrs ar divām svecēm.

Savu tagadējo izskatu klasicisma stilā zāle ieguvusi 1860.–1862. gada pārbūves laikā saskaņā ar arhitekta Paula Hardenaka projektu.

Zāles velvjveidīgos griestus pārveidoja par plakaniem, sienas tika paaugstinātas, ielika jaunu, no Vācijas atvestu parketu. Logu palodzes bija veidotas no īstā marmora. Tomēr visas projektā paredzētās ieceres īstenotas netika, jo daudz ko, 1862. gadā gaidot cara vizīti, paveica, kā toreiz rakstīja “provizoriski” – steigā: mākslīgā marmora apdari aizvietoja ar koka dēļiem, sienas nenoslīpēja, bet tikai nobalsināja.

Līdz 1917. gadam to sauca par Cara jeb Ķeizarisko zāli. Mūsdienās lietoto nosaukumu Baltā zāle telpa ieguva gaišā noformējuma dēļ, un tas lietots jau starpkaru periodā.

Zāles kolonnu apdarē izmantots mākslīgais marmors un zeltījums. Telpu apgaismo 11 greznas lustras, no kurām septiņas ir rekonstruētas oriģinālās un papildus izgatavotas četras jaunas. Zāles izsmalcinātais dekoratīvo detaļu ansamblis ir īsts restauratoru meistardarbs. Ja Baltā zāle pati ir viens no Rīgas pils lepnumiem, tad pašas zāles lepnums ir greznās zeltītās lustras.

Baltās zāles interjers būtiski cieta postošajā 2013. gada ugunsgrēkā – pilnībā izdega zāles griesti, virs zāles bija redzamas debesis...

Par laimi, greznās lustras un vēsturiskās mēbeles bija jau aizvestas no pils uz restaurācijas darbnīcām.

Pēc ugunsgrēka restauratori savāca dažādas vēlāk Baltās zāles atjaunošanai noderīgas detaļas. Ugunsgrēkā ļoti nokvēpa zāles kolonnu virsma, taču dekoratīvās tēlniecības restauratori apņēmās veikt neiespējamo – ļoti neatlaidīgi meklējot, viņi atrada tehnoloģijas, kā sodrējus un netīrumus no kolonnām dabūt ārā. Tikai restaurējot kolonnas, atklāja, ka tās sākotnēji iecerētas no mākslīgā marmora masas (tas ir ar divreiz dedzinātu ģipsi un līmi kā saistvielu), kas 19. gadsimtā netika izpildīts līdz galam – pulējuma vietā tās nokrāsotas ar līmes krāsu. Restaurējot tika atsegti kolonnu vidū no kuģu mastiem savulaik ņemtie baļķi, tiem apkārt ar skaliņiem piestiprināti zirgu astri un tad apkārt likta ģipša kārtiņa.

Pēc ugunsgrēka tika paveikts nozīmīgs darbs, gan no jauna uzbūvējot zāles griestus, gan atjaunojot un apzeltot telpas griestu un sienu rotājumus. To kopējā zeltīšanas virsma ir 68 kvadrātmetri, kurus ar lapiņu zeltu pārklāja četros mēnešos.

Pēc Baltās zāles atjaunošanas mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis ir teicis: “Tagad tas ir apbrīnojams komplekts, kaut kas vienreizējs visā Ziemeļaustrumeiropā.”

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt