Kur saimnieks strādā kā melnstrādnieks – Ērmaņu muižas nepabeigtais stāsts

Ērmaņu muiža ir tipiska mūsdienu “muižkungu ligzda”, kur saimnieks strādā kā melnstrādnieks, grāmatvedis un dizainers vienā personā, savu “kunga” statusu atceroties vien brīvā brīdī – muzicējot vai uzņemot ciemiņus. Šeit būvkultūra ir darīt pašiem un nesteigties.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Saimnieks Uģis Prauliņš ir mūziķis, tādēļ arī ēka skan. Tās ir vientulīgas apceres, kad rodas idejas gan mūzikai, gan ēkas izskatam. Tas ir rudenīgs vējš, kas atgādina grūtības – ierobežotos resursus un laika trūkumu. Tas ir koka māju piepildītais klusums, kad pat gribas, lai kaut kas iečīkstētos, un kādas durvis vai grīdas dēlis noteikti atsaucas. Tas ir vējš, kas apņem romantiskajā tornītī, kur var uzkāpt “izvēdināt galvu” un palūkoties ainaviskajās tālēs. Tas ir atjaunotnes maršs, kas siltā vasaras vakarā pārvēršas valdzinošā noktirnē, izskan romancē vai šūpuļdziesmā. Te viss tā ģimeniski un tomēr atvērti, kā jau klasiskā “muižkungu ligzdā” pieklājas. Nesteidzību kā vērtību uzsver arī objekta eksperts, arhitekts Jānis Zilgalvis.

Humānās proporcijas

"Latvijā nemaz nav tik daudz muižu kungu māju, kuru atjaunošana un restaurācija notiek nesteidzīgi, apzināti ilgstoši un īpaši pārdomāti, lai pēc iespējas ilgākā laika periodā izgaršotu šo vēsturisko ēku it kā atvērtās dvēseles noskaņu un atdzimšanas gaitu. Viena no tādām atrodas Ziemeļvidzemē, Malienā, un tā ir Ērmaņu muižas (Hermannshof) kungu māja. 2006. gadā šo senču īpašumu atguva Prauliņu ģimene – pēc tam, kad ēka bija cietusi abos Pasaules karos un tiem sekojošajā padomju okupācijas periodā.

Izbrīnu vieš fakts, ka šis koka arhitektūras piemineklis, būvēts 19. gadsimta 20. gados, bija nonācis līdz mūsdienām, slēpdams pietiekoši daudz vēsturisku liecību.

Nelielā ēka ir klasicisma stilā veidota, tās galvenā ieeja rotāta ar skaistu, proporcijās līdzsvarotu kolonnu portiku un trīsstūra frontonu, virs kores ēkas centrā paceļas skatu galerija ar tornīti un stilam tik raksturīgo kupolveida jumtu.

Kungu mājas plānojums laika gaitā ir mainīts, jo katrs saimnieks ir centies kaut ko uzlabot pēc saviem ieskatiem. Lai apzinātu visas šīs izmaiņas un sākotnējo risinājumu, tika veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte (arhitektes Dita Lapiņa, Ināra Cine un vēsturiskās celtniecības speciālists Juris Zviedrāns). Tikai pēc tam tapa ēkas rekonstrukcijas projekts (arhitekte Kristīne Veinberga). Darbu sākumā tika nostiprinātas un protezētas nesošās konstrukcijas – pārseguma sijas un jumta elementi. Pēc tam atjaunots jau minētais, laika gaitā zudušais skatu tornītis. Tad kārta pienāca logiem, kas darināti precīzi pēc vēsturiskajiem paraugiem, un citiem darbiem. Atjaunošanā tika izmantotas tikai dabiskas krāsvielas, saglabātas visas autentiskās detaļas un elementi, pat kalēja kaltās naglas!

Uzmanība tika pievērsta it visam, ievērojot ēkas celšanas laiku un stilu.

Faktūra kā ornaments

Kungu mājas iekštelpās valda šķietams haoss un nepabeigtība – sienās atsegti guļbaļķi, vietām redzams vēlākais apmetums, tam blakus skaliņi, kas to turējuši. Taču visi šie elementi ir īsti, neslēpti un nenogludināti – pretēji tam, kā tas noticis daudzās citās muižās.

Prauliņu ģimene un tās viesi bauda šo nepabeigtību, kas stāsta par seno būvi vairāk nekā pabeigts, nopulēts risinājums.

Iekštelpas lēnām tiek restaurētas, un ik mirklis ilgākā laikā sniedz jaunas atziņas, iespaidus un emocionālo pārdzīvojumu. Būvkultūra nav tikai atjaunošana, tā ir arī cieņas izrādīšana pret vidi, kurai vēl nav pieskārusies mūsdienu restauratora vai amatnieka roka. Arī šāda vide veiksmīgi pulcina ļaudis – Ērmaņmuižā vasarās norisinās aktīva kultūras dzīve. Tur notiek koncerti, izstādes, dzejas vakari, radoša domu apmaiņa u.c.

Muižas apbūves struktūra nav saglabājusies. Tā mainījusies jau Latvijas agrārreformas laikā, katrai ēkai iegūstot savu saimnieku. Arī no apkārtējās ainavas palikuši vien daži dižkoki, un garām plūstošā upīte kļuvusi seklāka. Tomēr apkārtne palēnām, ievērojot profesionālu ainavu arhitektu padomu, iegūst jaunus stādījumus un pastaigu takas," raksta Jānis Zilgalvis.

Ērmaņmuiža ir vieta, kur prasās lasīt krievu klasiku. Jo īpaši Ivana Buņina un Ivana Turgeņeva nemirstīgos darbus, kur lauku muižkungu dzīve ne brīdi nav sterili pareiza, nopulēta, aristokrātiski nepieejama un snobiska.

Drīzāk tas ir atvērtās dvēseles kods, kad viss ir lēni, tomēr kustībā un kaislē.

Muižas nepabeigtā starpstadija darbina iztēli, bet tas ir cilvēka neizsmeļamākais resurss. Vieta, kur dzīvot, viesoties un radīt, vieta vakara mūzikai un lasot negulētām naktīm.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti