Kāpēc dizains?

Vēstījumi par karu attēlos un vides objektos. Saruna ar Krišu Salmani un Sandiju Ruļuku

Kāpēc dizains?

Kā pie cilvēkiem! Dzeramā ūdens krāni Rīgas parkos

Koka māja – pagātne vai nākotne?

Koka māja – pagātne vai nākotne? Diskutē arhitekti Marija Katrīna Dambe un Ervīns Krauklis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Interese par vēsturisko koka ēku atjaunošanu ar Rīgas Kalnciema kvartāla pilotprojektu un Ķīpsalas koka arhitektūras "rezervātu" aizsākusies jau gana sen un pārsviedusies uz Latvijas reģioniem, taču pasaulē tiek realizēti un pēdējā laikā arī Latvijā iecerēti sabiedriski nozīmīgi laikmetīgās koka arhitektūras projekti –piemēram, pirmā koka konstrukciju biroju ēka Baltijā.

Arhitekti Ervīns Krauklis, Koka dienu rīkotājs Cēsīs, un Marija Katrīna Dambe ("NOMAD Architects"), kas nesen beigusi arhitektūras studijas Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē, LR3 raidījumā "Kāpēc dizains?" dalās katrs ar savu pieredzi. Kādas ir koka ēku priekšrocības? Vai bailes no koka ēku atjaunošanas ir pamatotas? Aprites ekonomikai ir būtiska lietotu materiālu pārizmantošana – kā to ieviest dzīvē? Marija Katrīna Dambe kopā ar līdzautoriem ir izstrādājusi "Vadlīnijas apritīgai būvniecībai", kas ir pirmais solis, lai mēs saprastu, ko šis process var dot un kā to īstenot.

Ilze Martinsone: Brīdī, kad mūsu raidījums skan ēterā, notiek trešais Baltijas koka būvniecības forums. Ervīns saka, ka šobrīd ir diezgan sarežģīti runāt par koka arhitektūras nākotni, jo krīzes rezultātā kokmateriālu cenas ir sakāpušas negaidītos augstumos. Bet tikpat labi mēs zinām, ka krīzes ekonomiskās situācijas attīstību var nobremzēt, nevis vispār apturēt. Par koka arhitektūru mēs runājam jau diezgan sen: savā laikā šo tēmu aktualizēja Zaiga Gaile, Ieva Laukers un Pēteris Blūms – sākās vēsturisko ēku atjaunošana, un liels prieks, ka šis process ir pārsviedies arī uz Latvijas reģioniem, kur ir tik bagāta koka arhitektūra – gan Kurzemē, gan citās vietās. Esam izdzīvojuši to laiku, kad koka ēkas bija kā pagātnes palieka, un tagad par tām runājam jaunās, modernās arhitektūras kontekstā. Sarunu gribētu sākt, uzdodot pilnīgi primitīvu jautājumu. Esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuri grib savu māju būvēt no koka, bet nobīstas – sak, drošāk turēties pie mūra ēkas. Vai jūs varētu īsi raksturot, kādas ir koka ēkas priekšrocības?

Marija Katrīna Dambe: Mēs vairāk darbojamies pēc aprites ekonomikas un pilna ēkas lietošanas laika skatupunkta.

Pirmais [un vissvarīgākais] lietotājam ir ērtāka ēkas pielāgošana ilgtermiņā. Gadu gaitā domas mainās vai mainās vajadzības, un koka ēku ir daudz vieglāk pašam ar savām rokām pielāgot, pārveidot visdažādākajos veidos.

Arī process kā tāds būs daudz tīrāks būvniecības laikā. Un otrs, kad runājam par klimata sasilšanu – kokmateriāls uzglabā oglekli. Katra koka ēka ir oglekļa glabātuve! Koka ēka mums palīdz uzglabāt oglekli un pašiem arī uzreiz lietot šo ēku. Tas ir tāds divi vienā lielums.

Arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats, arhitektu birojs "NOMAD Architects". Pr...
Arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats, arhitektu birojs "NOMAD Architects". Projekts "Go[a]t Waste?", Latvijas Arhitektūras gada balvas 2020 nominācija kategorijā "Procesi"

Ervīns Krauklis:

Daudzi baidās no koka ēku bojājumiem, ko var novērst ar pareizu būvēšanu un pareizu uzturēšanu – pat ja šī ēka nav pareizi uzturēta, ļoti ilgi ir iespējams to remontēt, pat ja ir nozīmīgi bojājumi – kaut kas sapuvis vai tekoša jumta sabojāts.

Tas būtu viens. Otrs – mūsdienīgas koka konstrukcijas pie līdzīgas energoefektivitātes ir salīdzinoši plānākas, ja runājam par koka karkasu ar kaut kādu siltumizolācijas materiālu, kuru var izgatavot no koka – koka vates vai organiskām šķiedrām. Tad šīs sienas būs apmēram desmit, piecpadsmit centimetru plānākas nekā mūra ēku sienas, kuras tāpat ir jāsiltina. Bez koka pielietojuma ir arī ļoti grūti īstenot dažādas tehnoloģiski īpatnējas lietas. Savulaik kādai padomju laika ēkai – faktiski divām diezgan lielām publiskajām ēkām taisījām ļoti efektīvu atjaunošanu. Koka karkass tur bija neaizvietojams, jo tas ļāva izveidot pietiekoši biezu konstrukciju, kuru pēc tam [varējām] ne tikai pildīt ar siltumizolācijas materiālu, bet arī izvietot ventilācijas sistēmu. (..)

Ir pētījumi, kas apliecina, ka, piemēram, slimnīcās uz pacientu ļoti labvēlīgi iedarbojas koka apdare interjerā – 

līdz ar to ir daudz aspektu, nerunājot par to, ka koks ir vietējais materiāls un mums ir diezgan nopietnas tradīcijas saistībā ar to: kaut vai Brīvdabas muzeju aplūkojot, daudziem rodas kaut kāds iespaids par to, no kurienes mēs nākam, kas ir mūsu vēsture – prasme rīkoties ar materiālu nav pazudusi pilnīgi noteikti. Modernās konstrukcijas risina arī iespējamās ugunsdrošības problēmas.

Arhitekts Ervīns Krauklis
Arhitekts Ervīns Krauklis

Interese par koka celtniecības vēsturi un nākotni ir izplatījusies uz reģioniem. Ervīns ir viens no tradicionālo koka dienu rīkotājiem Cēsīs. Vai pilsētai ir arī kaut kādas aktivitātes koka ēka jomā, kas notiek ikdienā, vai tā ir vienkārši sagadīšanās?

Ervīns Krauklis: Varbūt ne gluži sagadīšanās, jo pārcēlos uz dzīvi no Rīgas uz Cēsīm – mums te ir tāda "Skola6", koprades māja, kur ļoti rosīgi, jauni cilvēki dzemdināja dažādas idejas un veidoja biznesu un uzņēmējdarbības projektus – tā arī sākām runāt par koku un visām citām lietām arī no vecpilsētas uzturēšanas viedokļa.

Jo Cēsīs, atšķirībā no Kuldīgas, tik labi nav veicies ar vecpilsētu, daudz kas ir gājis bojā.

Pamazām ideja attīstījās. Galvenais bija uztaisīt ko tādu, kas, kā man šķita pašam, šeit pietrūkst. Piemēram, nebija tieši koka lietām, koka būvniecībai veltītas visaptverošas konferences, kas iekļautu arī kādas praktiskas darbnīcas vai izstādi. Konference ir pašas kopienas iniciatīva, un trīs gadus tā arī veiksmīgi notika, kamēr sākas pandēmija. Mums bija ļoti lieli plāni ceturtajā gadā, un tos diemžēl nebija iespējams īstenot dažādu iemeslu dēļ – šovasar  redzēsim, kā tas izdosies. (..)

Cēsis ir ļoti labas ar to, ka te daudz ko var darīt. Ir gan palīdzība, gan ļoti labi piemērota infrastruktūra dažādām lietām, bet nu – pilsēta vēl pagaidām nav tāda pavisam "kokaina" palikusi. (smejas)

Jāskatās uz nākotni, kā tas viss virzīsies, jo daudzām lietām apakšā ir arī valdības lēmumi, kādi finansējuma instrumenti un tamlīdzīgi.

Arhitekts Ervīns Krauklis. Pasīvā savrupmāja koka konstrukcijās Rīgā, Bergmaņa ielā 5, 2014.
Arhitekts Ervīns Krauklis. Pasīvā savrupmāja koka konstrukcijās Rīgā, Bergmaņa ielā 5, 2014.

Pasaulē laikmetīgās koka arhitektūras līderes ir Ziemeļvalstis. Jūs, Marij, esat atgriezusies ar Norvēģijā iegūtu ļoti labu arhitektes izglītību. Kāda ir jūsu pieredze Norvēģijā, ja salīdzinām ar Latviju? Un vai jūs, būdama studente, jau saskārāties ar koka arhitektūras idejām?

Marija Katrīna Dambe: Kopīgais ir tas, ka gan mums, gan Norvēģijā ir koka mantojums. Bet lielā atšķirība ir tajā, ka Norvēģijā šo mantojumu izmanto [kā pamatu] – koka būvniecības jomā visus nākamos soļus veic un arī mūsdienīgo būvniecību būvē tieši uz šī mantojuma pamata, un tajā iet padziļināti, pētot gan vēsturiskās būvniecības metodes, gan attīstot laikmetīgākas būvniecības metodes ar kokmateriālu lietojumu. 

Savukārt Latvijā [šai ziņā] ir raksturīga baidīšanās, un tur ir tā lielā atšķirība. Ņemot vērā, ka gan pētniecībā, gan reāli praksē koks Norvēģijā tiek izmantots, tieši tā arī bija, ka jau studiju laikā apskatījām koka ēkas, sākot ar vēsturiskajām ēkām, bija kursi, kur izskatījām vēsturisko ēku restaurācijas, atjaunošanas un tamlīdzīgi. Un tad pamazām pārgājām uz laikmetīgo koka būvniecību. Protams, tas tika lielā mērogā ietekmēts arī tieši no šīs būvniecības izmešu, CO2 pēdas skatupunkta. Katrai ēkai to rēķinājām, un, protams, koka ēkas mērījuma skalā vienmēr bija zemākais nospiedums. Līdz ar to, izvērtējot kāda projekta izstrādes laikā vienu, otru vai trešo variantu, beigās dabīgā ceļā nonācām atpakaļ pie koka būvniecības.

Ja skatāmies uz Latviju, tad ir šis baiļu solis – pāriet atpakaļ pie tā, kas ir bijis – mūsu tradicionālo būvniecību, un atklāt tos veidus, kā mēs varam to pielietot.

Atšķirība ir tiešām tāda, ka vienā variantā ēka tiek būvēta uz esošā mantojuma, bet otrā ir bailes vai pārrāvums, kāpēc arī mēs cenšamies sekot kādai citai tendencei, kas nav tik izteikta mūsu mantojuma daļa.

Arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats, arhitektu birojs "NOMAD Architects". In...
Arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats, arhitektu birojs "NOMAD Architects". Instalācija "Brīvības karogs", 2022.

Bieži vien cilvēki, sākot atjaunot veco koka ēku, nespēj novērtēt, cik sliktā stāvoklī tā ir. Kad sāk kaut ko ārdīt ārā, atklājas, ka konstrukcijas ir iztrupējušas. Esmu redzējusi tendenci, ka pat augsta līmeņa Latvijas arhitektu biroji, kad izstrādā šādu ēku rekonstrukcijas projektu, "vilto vēsturi" – izmanto metāla konstrukcijas, kuras pēc tam apliek ar koku un zināmā mērā koks kļūst par dekoratīvu apdares materiālu. Tajā pašā laikā neviens jau nezina, kas tam lācītim vēderā – vai tas ir koks vai metāls. Cilvēkam, kas iet garām ēkai, tas ir pilnībā vienalga. Kā jūs no savas puses šo situāciju komentētu?

Ervīns Krauklis: Kā vēsturiskas koka ēkas īpašnieks teikšu tā:

ir jārēķinās ar to, ka process nebūs ātrs – tas, visticamāk, vilksies gadiem. Bet nav jābaidās no vecām koka ēkām!

Protams, to stāvokļi var būt dažādi, tāpēc vajag saprast, izpētīt un konstatēt, kādas ir lielākās problēmas. Bet tās visām šīm ēkām ir diezgan līdzīgas. Piemēram, iztrupējuši apakšējie vainagi koka sienām – vai tā būtu guļbūve vai stāvbūve, ir problēmas ar pamatiem, kas ir sekli; bieži vien jumta konstrukcijas mainījušas ģeometriju – tās ir nosēdušās; ir bojāti logi, tecējis jumts un arī sienas var būt bojātas, bet bieži vien tā lielākā kļūda ir mesties tieši virsū ar milzīgu vēlmi visu pārtaisīt un uztaisīt kā jaunu. Uzdevums, ko īpašnieks izvirza, bieži vien ir kļūdains – it īpaši sākumā tam jābūt orientētam uz pētīšanu, un tikai pamazām, mājā iejūtoties, mēs nonākam līdz īstajam risinājumam.

Esmu novērojis, ka tiek veiktas ļoti lielas izmaiņas, daudz  kas tiek nojaukts, demontēts un izlauzts, nauda beidzas un cilvēks paliek tādā kā piekārtā stāvoklī, ja objekts vienkārši apstājas uz vairākiem gadiem.

Bet nevaru arī īsti piekrist tam, ka vecas koka ēkas ir finansiāli neizdevīgas. Tas atkal ir jautājums par to, ko mēs ar tām gribam izdarīt, kas ir mērķis. Kas ir labi tādās vecās koka ēkās – ka ļoti bieži diezgan ātri var panākt to, ka jau daļa no ēkas ir dzīvojama. Tajā jau var dzīvot, pat ja viss vēl nav savests kārtībā. Tālāk tas process ir lēns. Bet par metālkonstrukcijām – tur drīzāk ir pavisam elementāra lieta – būvinženieru diktāts! Jo arhitekti nav droši par konstrukcijām, kādas viņi var pieprasīt no būvinženieriem, savukārt būvinženieri gluži vienkārši nav pieraduši strādāt ar koku – viņiem trūkst zināšanu un paļāvības uz savām spējām, tāpēc viņi izmanto to, ko pazīst. Tad koka ēkās parādās metāls, nevis līmētās konstrukcijas.

Kāpēc metāls nav labs? Ir ļoti jāuzmanās ar to, kur šis metāls atrodas: ja tas atrodas konstrukciju aukstajā zonā, piemēram, ārsienās, sākas milzīgas problēmas – piemēram, kaut kas sāk salt cauri, kondensēties, un ūdens sāk pilēt no kādas metāla sijas telpas vidū, parādās traipi.

Ar metāla konstrukcijām koka ēkās jāuzmanās! Tas nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā tās nevar lietot – protams, ka var, bet tad tam jābūt pārdomātam lēmumam. Tas nav ātrs process. Ja kāds grib kaut ko ātri, tad ātri, starp citu, var uzbūvēt koka karkasa ēku – tas ir ļoti ātri un tiešām nav grūti, un no tāda viedokļa tas ir izdevīgi. Ja runājam par savrupmājas izmēra objektu, sienu biezums šāda apjoma ēkās ir trīs līdz pieci kvadrātmetri no kopējās ēkas platības. Un katrs kvadrātmetrs, optimistiski raugoties, maksā pusotru tūkstoti eiro – katrs var rēķināt: ja gribam biezākas sienas, vai mēs iegūstam, vai pazaudējam.

Arhitekts Ervīns Krauklis. Ērgļu arodvidusskolas dienesta viesnīcas atjaunošana un pārbūve par pasīv...
Arhitekts Ervīns Krauklis. Ērgļu arodvidusskolas dienesta viesnīcas atjaunošana un pārbūve par pasīvo ēku koka konstrukcijās, 2013.

Atceros, kā koku sāka pārizmantot dizainā. Tas notika 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, un tas bija vesels furors, kad holandiešu dizaineri nāca klajā ar jaunām, ekskluzīvām mēbelēm, kas bija taisītas no veciem dēļiem. Deviņdesmitajos gados mēs nebijām runājuši un pat domājuši par tādām lietām. Marija ar savu biroju jau ir ieguvusi gada skatē zināmus panākumus – pirms pāris gadiem nokļuvusi Latvijas Arhitektūras gada balvas finālā tieši ar šādu projektu. Kā notiek ar pārizmantošana arhitektūrā? Bieži vien skatos, kā man kaimiņos Rīgas centrā remontē mājas: met ārā simtgadīgus starpsienu dēļus, un es ar kāru aci uz tiem skatos, jo saprotu, ka profesionāļiem tas būtu īstais materiāls. 

Marija Katrīna Dambe: Arī es ar tādu pašu kāru aci skatos uz materiālu, kas bieži tiek izmests! Nelielais projekts pirms pāris gadiem vairāk bija tāds kā atspēriena solis, jo tā bija viena no pirmajām lietām, ko veicām Latvijā: centāmies apvienot tādu kā izpēti, kas tad īsti notiek Latvijā, cik daudz ir zināms par materiālu otrreizēju izmantošanu, cik daudz no tā ir pieejams un kas vispār notiek, ja sākam runāt ar cilvēkiem tieši privātajā sektorā, kuri paši kaut ko būvē, kaut ko remontē, kaut ko nojauc. Mēs ļoti vienkāršojām uzdevumu un palikām pie viena materiāla – kokmateriāla. Pirmais, ko atklājām – ka vienas pēcpusdienas garumā bija iespējams atrast tik daudz kokmateriāla, ka jau kļuva grūti izbraukāt un šos materiālus savākt.

Kur ir mūsu problēma? Tā ir pelēkā zona. Kad notiek remonts vai ēkas nojaukšana, faktiski viss materiāls, kas iziet ārā no ēkas, ir atkritumi. Un tas beidz kļūt par atkritumiem tad, kad tas ir atbilstoši pārstrādāts. Mums iztrūkst iespēja paņemt materiālu laukā no vienas ēkas un ielikt citā ēkā.

Protams, otrreizējam materiālam parādās savas problēmas: piemēram, nevaram novērtēt tā drošību, tāpēc nesošās konstrukcijas nedrīkstam izmantot vēlreiz kaut kur citur. Bet visu citu, kas nav nesošās konstrukcijas, mēs atvērtām rokām varētu izmantot! Ja paskatāmies no citu valstu pieredzes, tagad modē ir dedzinātie koka dēļi. Tad nu mēs ņemam un dedzinām pilnīgi jaunus koka dēļus, kamēr Dānijā, piemēram, dedzināšanai ņem jau vienreiz lietotos koka dēļus. Iespējas ir ļoti plašas, un

ne vienmēr rezultātam jāizskatās mazdārziņa līmenī – tas viss var izskatīties arī atbilstoši dažādām modernās arhitektūras tendencēm: materiālam vienkārši jāspēj rast pareizais pielietojums,

un kokmateriāls ir viens no tiem materiāliem, kuram ir tik plašs apstrādes un izmantošanas iespēju klāsts…

Arhitekte Marija Katrīna Dambe
Arhitekte Marija Katrīna Dambe

Marij, jūs kopā ar līdzautoriem esat izstrādājusi vadlīnijas apritīgai būvniecībai, kas ir garš un nopietns dokuments. Ir cerības arī šo plānu un vadlīnijas ieviest dzīvē?

Marija Katrīna Dambe: Protams, ka šajā procesā, izstrādājot vadlīnijas, atdūrāmies pret dažādiem šķēršļiem, tie ir tikuši identificēti, bet ne visu ir iespējams uzreiz atrisināt. Vadlīniju izstrādi, kas notika šī projekta ietvaros, vadīja Rīgas Enerģētikas aģentūra, un darba grupa ir pietiekami plaša – cerams, ka pamazām arī varēsim kaut ko izmainīt.

Ervīns Krauklis: Nav jau arī tā, ka Latvijā tas nebūtu darīts. Kalnciema kvartāls pirms 20 gadiem sāka ar grīdām, kuras tika izgatavotas no apgūtiem materiāliem – vecu un nojaucamu koka māju konstrukcijām. Principā tā arī pamazām tas viss turpinājās – ka viņi pārgāja nevis pie māju materiālu izmantošanas, bet pašu māju izmantošanas. Tas ir ļoti labs piemērs un izcils veiksmes stāsts.

Arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats, arhitektu birojs "NOMAD Architects". Pu...
Arhitekti Marija Katrīna Dambe un Florians Betats, arhitektu birojs "NOMAD Architects". Putnu vērotava Kobilepolē

Sarunas noslēgumā gribētu jūs lūgt pavisam īsi iezīmēt savu personīgo nākotnes vīziju: kas notiks ar koka ēkām?

Ervīns Krauklis: Man liekas, ka ļoti daudz ko noteiks karš un tā nestās izmaiņas, kuras mēs līdz galam nevaram šobrīd saprast. Noteikti daudz vairāk saimnieciska pamatojuma būs apritīgai ekonomikai un apritīgai koka izmantošanai būvēs. Jācer, ka viss reiz beigsies.

Marija Katrīna Dambe: (..) Būvniecība ir viens no piesārņojošākajiem sektoriem, kurā mums jāsāk darboties, un nepietiek tikai ar ēku siltināšanu. Mums jāpievērš uzmanība arī tam, ar kādiem materiāliem mēs to visu darām. Kokmateriāls ir galvenā atbilde, lai ļoti ātri un raiti varētu ķerties pie darbības jau rīt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti