Izstādē būs skatāmi aptuveni 70 priekšmeti no muzeja krājuma – katrs ar savu īpašo stāstu.
„Aiz katra šī priekšmeta ir stāsts. Kaut vai piemēram šeit ir Sigismunds Vidbergs,” projekta vadītāja Inese Baranovska rāda vienu no ļoti unikāliem izstādes eksponātiem. Sigismunds Vidbergs mums pazīstams kā izcils 20. gadsimta grafiķis, gleznotājs un darbnīcas „Baltars” mākslinieks, bet izstādē varam iepazīt pavisam citu viņa veikumu. ''Vēsturiskajām peripetijām sākoties, viņš ir aizceļojis līdz Amerikas Savienotajām Valstīm, un tur, lai pelnītu maizīti, strādājis ļoti prestižā zīda kompānijā, kas ražoja kaklasaites, ap kaklu sienamos lakatiņus vīriešiem un citus aksesuārus, un viņš izstrādāja ornamentus.”
Izstādē skatāmas šo ornamentu skices. Lai arī lielajam meistaram bija jāstrādā, kā to prasa patērētājs, viņš neko no sava estētiskā smalkuma un filigrānuma arī šajās skicēs nav zaudējis.
Šīs skices nu ir ļoti liels muzeja dārgums, tāpat kā Augusta Jullas keramikas darbi. Julla bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu keramiķiem, bet ilgu laiku muzejā viņa darbu nebija, jo nekādi nevarēja sadzīt tiem pēdas.
„Tad mistiskā kārtā atnāca viena dāma un stāstīja, ka viņai mājās ir tāda neglīta, briesmīga vāze, viņai viņa nepatīk, un kas tas ir. Mēs konstatējām, ka tas ir Augusts Julla, visi paraksti, Štiglica skolas zīmogs to apliecināja. Tas bija fantastiski, un mēs vienojāmies, ka dāma muzejam pārdod šo darbu,” stāsta Baranovska. Pēc tam privātkolekcijās izdevās atrast vēl vairākus Jullas darbus, un izstādē izlikts viens no tiem, kas ir izcils jūgendstila paraugs:
„Mākslinieciski tas nedarītu kaunu ne Orsē, ne citam slavenam muzejam, jo tas ir tiešām izcils darbs”.
Līdzās veiksmīgiem atradumiem un iepirkumiem priekšmeti muzejā nonāk arī kā dāvinājumi.
Viens no pēdējiem ļoti īpašajiem dāvinājumiem ir politoloģes Žanetes Ozoliņas dāvātais, pēc Aleksandras Beļcovas meta tapušais darbnīcas „Balatars” šķīvis, kura centrā redzams Dievmātes tēls. Šķīvis glabājās politoloģes ģimenē, bet kā velti Latvijas simtgadei viņa to atdāvināja muzejam, un to arī redzēsim izstādē.
Īpaši stāsti ir par tiem muzeja krājuma priekšmetiem, kuri muzejā nonāk kā lūžņu kaudze, bet prasmīgu restauratoru rokās atkal atgūst savu sākotnējo spožumu.
Ar vienu no šādiem eksponātiem iepazīstina muzeja galvenā krājuma glabātāja Velta Raudzepa:
„Konkrēti mēs šeit stāvam pie vitrāžas. Tā ir Jūlija Jēgera lielformāta vitrāža, kas savulaik ir bijusi darināta vienas īres namam, un muzejā šī vitrāža ir nonākusi lausku veidā.”
Vitrāžas restaurācija prasīja vairāku gadu darbu, tagad pilnībā atjaunota, publiski tā būs apskatāma pirmo reizi. Tajā atainota sieviete ar bērnu.
„Ir domājams, ka šī vitrāža ir veltīta ģimenes traģēdijai, jo cilvēks, kas to pasūtīja, viņa kundze tika izsūtīta uz Sibīriju un no turienes neatgriezās,” saka Raudzepa.
Ne mazāk apbrīnas ir vērtas mēbeles, kas no sapelējušām, salauztām un iztrupējušām, meistarīgu speciālistu rokās pārvēršas par gluži vai jaunām. Izstādē būs skatāms ļoti liels retums – Anša Cīruļa viesistabas komplekts,
ko viņš veidojis privātpersonām – divām māsām.
„Tā kā bija divas māsas, tālāk tas mantojums tika sadalīts. Viena daļa bija turēta labākā vietā, otra bija kaut kādos šķūnīšos, līdz ar to tās sekas bija bēdīgas. Tad, kad komplekts nonāca muzejā, divu gadu darbs un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts bija jāiegulda, lai šīs mēbeles atdzimtu,” klāsta Raudzepa.
Izstādei kopumā atlasīti aptuveni 70 muzeja priekšmeti, katrs ar savu stāstu, kā tas nonācis muzejā un kāda ir tā nozīmīgā vieta krājumā. Kā uzsver Inese Baranovska – izstādes mērķis ir dot iespēju skatītājam ielūkoties tā saucamajā aisberga neredzamajā daļā:
''Varbūt ir tādas lietas, kas muzeja speciālistiem visiem ir zināmas un pašas par sevi saprotams, un mēs dzīvojam tajā savā burbulī, bet īstenībā cilvēks no malas par to neko nezina, un šoreiz mēs cenšamies to priekškaru pavērt”.
Izstāde veltīta DMDM 30. jubilejai. Visus šos gadus muzejā strādājusi un tā dibinātāja bijusi Velta Raudzepa. Muzeja izveidi viņa atminas kā ļoti interesantu un arī radoši ārkārtīgi piesātinātu laiku. Īpašu atmosfēru tam vienmēr piešķīrusi arī atrašanās vieta – kādreizējā Svētā Jura baznīca.
Sākotnēji muzeja krājumā bijuši apmēram 3200 priekšmetu, tagad krājums izaudzis līdz 12 000 priekšmetu, kas sadalīti astoņās lielās kolekcijās.
Tikko pēc izveides – 90. gados – muzejs kalpoja arī par sevišķi augstu viesu un diplomātu uzņemšanas vietu, jo caur tā krājumu lieliski varēja izstāstīt Latvijas vēsturi, atceras Velta Raudzepa:
„Piemēram Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs XVI un karaliene Silvija, Klintona vizītes laikā – Čelsija Klintone un Hilarijas Klintones mamma, Buša vizītes laikā – Lora Buša.
Ir arī daudzi starptautiski pasākumi šeit notikuši, kā, piemēram, Baltijas jūras valstu vadītāju samits, un kas ir interesanti, ka sakarā ar to, ka Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Helmuts Kols arī piedalījās, tad viņam bija jāprojektē speciāls krēsls, jo viņš bija mazliet lielāks nekā pārējie, un tagad krēsls arī ir mūsu kolekcijas sastāvdaļa. 90. gados muzejam bija ļoti, ļoti liela sociālpolitiskā loma.”
DMDM 30 gadiem veltīto izstādi „Redzēts. Neredzēts. Izredzēts” atklās trešdien, 10. jūlijā, un tā būs skatāma līdz septembra vidum.
