ĪSUMĀ:
- Radīšanas procesā svarīgais – komandas darbs un racionalitāte.
- Neradi dizainu, kuru nav iespējams realizēt.
- 21. gadsimta lasītājs un grāmata attālinās no teksta un tuvojas attēlam.
- Grāmata – ne tikai kā informācijas avots, bet arī skaistuma objekts.
Klāvs Priedītis: Aijas Poles grāmata "From Gas To Solid" ir darbs, kas deva tev Gada mākslinieka titulu konkursā "Zelta ābele". Par ko ir šī grāmata, kādus izaicinājumus tā tev sniedza un ar ko tā ir īpaša?
Aleksejs Muraško: Šī ir fotogrāmata, kas sastāv no trīs gadu garumā uzņemtiem attēliem un mākslinieces pašportretiem, kas runā par attiecībām ar ķermeni un ārējo pasauli. Ir grūti aprakstīt šo grāmatu, jo tā ir uzbūvēta, vadoties pēc sajūtām. Grāmatā nav teksta – ir tikai pāris teikumi pašā sākumā, kur Aija spēlējas ar cilvēka priekšnojautu. Šis darbs nav viegli klasificējams. Es to uztveru kā "Livre d’artiste", kas ir žanrs, kurā mākslinieks grib izpausties. Šajā gadījumā Aijai bija nepieciešams darbu izveidot industriālā mērogā, lai būtu metiens, ko izplatīt, tāpēc šī grāmata ir industriāli ražots izdevums. Tajā esošais materiāls ir ļoti sarežģīts un man bija grūti uz to attiekties – tas arī bija galvenais izaicinājums.
Parasti, veidojot grāmatas, es darbojos ar saturu, kuru pakļauju vizuālajai struktūrai un racionāliem dizaina paņēmieniem, bet šoreiz tas nebija iespējams, jo grāmatas saturs sastāv tikai no fotogrāfijām. Ļoti centos sastādīt grāmatu tā, lai nebūtu vietas, kas izkrīt no neverbālās zonas. Mēģināju saglabāt mākslinieces klātbūtni arī, ja viņa pati kadros nebija redzama.
Strādājot ar saturu, tu pieej procesam arī kā mākslinieks. Tu teici, ka strādā ar savām sajūtām, nevis pragmātiski seko kaut kādiem likumiem.
Es šajā gadījumā māksliniecei palīdzēju kūrēt viņas radošo izpausmi un to saformēt. Es neesmu valodas, bet grāmatas redaktors. Pat tajos projektos, kur man redaktora loma nav piešķirta, es tik un tā izmantoju savas prasmes, lai palīdzētu arī redakcionāli.
"From Gas to Solid" ir darbs, kas pilnībā izslēgts no tradicionālās telpas, un grāmata ir veidota tā, lai to varētu saukt par grafisku artefaktu, nevis par informācijas avotu.
Šī grāmata ir sajūtu tveršanas avots, un mans dizains palīdz šīs sajūtas notvert.
Veiksmīgas grāmatas recepte
Grāmatas tapšanā ir iesaistīti daudzi cilvēki – korektori, redaktori, tipogrāfi. Tev tiek piedēvēts liels prasīgums pret autoriem un māksliniekiem. Dažos aprakstos lasāms, ka tipogrāfijas darbiniekiem trīc rokas, stāvot tev blakus.
Viss notiek kā dzīvē. Reizēm viss iet gludi, un komanda var būt liela, bet tas netraucē, ja visi atrodamies uz viena viļņa. Reizēm ir jūtama sacensība, kas reti noved pie laba rezultāta.
Es domāju, ka būtiskākais ir profesionālā uzticība un drosme vienam uz otru paļauties. Piemēram, es nekad nestrīdētos ar literāro redaktoru vai korektoru par valodas jautājumiem, bet paustu savu nostāju par tehniskiem jautājumiem. Es sevi uzskatu par profesionāli un esmu pārliecināts par to, ko daru.
Mēs kā komanda varam viens otram uzdot jautājumus, komentēt izvēles vai ko lūgt, tomēr gala lēmums par katru jomu vienmēr būs attiecīgā profesionāļa pārziņā.
Piemēram, drukas laikā es varu lūgt iespiedmeistaram kaut ko mainīt, tomēr lēmumu pieņems viņš.
Es domāju, ka to [procesu] ir iespēja kūrēt arī caur sadarbības izvēli. Zinot par dizainera vai drukātāja standartiem vai piegājienu, izdevējs var izvēlēties. Ja mērķis ir izveidot eksperimentālu izdevumu, kas izpildīts augstā kvalitātē, tiek veikta viena izvēle. Ja mērķis ir ietaupīt un nodrukāt lētāk, kas bieži izplatīts masu literatūrai, tad tiek veiktas citas izvēles. Manuprāt, tas ir labs risinājums – zināt par katra komandas cilvēka spēcīgajām pusēm un izvēlēties to kombināciju, kas vairāk atbilst konkrētajam projektam.
Vai tev vienmēr izdodas realizēt visas savas ieceres, vai tomēr dažreiz nākas saskarties ar apziņu, ka kaut kas varētu arī neizdoties?
Nesen apmeklēju pazīstamo mēbeļu un aksesuāru ražotāju "Vitrazza".Viņiem ir izveidojusies sadarbība ar daudziem dizaineriem, kurus viņi godina un par kuriem viņi atgādina, savās telpās veidojot biogrāfiskas izstādes. Reizēm šajās izstādēs redzami arī citāti, un vienu no tiem es izvietoju arī savā "Instagram" kontā – "Don’t design what cannot be made" jeb "Neradi dizainu, kuru nav iespējams realizēt".
Tehnoloģiju pārzināšana man ļauj kritiski novērtēt savu ideju realizācijas iespējamību un nepiedāvāt to, ko nav iespējams izdarīt.
Nerunāsim par sarežģītiem un eksperimentāliem iesējuma materiāliem vai veidiem – pat papīrs no partijas uz partiju mēdz atšķirties. Dažreiz tas, ko tu saņem, mazliet atšķiras no tā, ko esi gaidījis. Piemēram, krāsainam papīram ļoti bieži atšķiras puses – viena puse ir gaišāka un siltāka, bet otra ir vēsāka. Arī faktūra vienai lapas pusei var būt izteiktāka nekā otrai, un tas lauž loģiku, jo gribas, lai grāmatā viss būtu vienādi.
Ja mēs veidojam izdevumu, kas varētu kalpot par grafisku un kolekcionējamu artefaktu, cenšamies mazināt riskus.
Piemēram, dažreiz lēmums par gala izskatu izdevumam tiek pieņemts pēcapstrādes procesā. Reizēm ir tā, ka kaut kas neizdodas pēcapstrādes laikā, un tad mēs mainām apdares tehnoloģiju, saglabājot vāka oriģinālo ideju, bet mainot tekstūras vai tehniku. Kļūdas notiek. Jo vairāk projektu, jo lielāka iespējamība, ka pieaugs arī kļūdu skaits – kaut kas nenotiks laikā, kaut kas noies greizi ražošanas procesā. Tas vienkārši jāpieņem. Katras grāmatas realizācijas procesu ir grūti iepriekš paredzēt – ir bijuši gadījumi, kad tās pavada ražošanas procesā trīs ar pusi mēnešus. Cerams gan, ka būs arī mierīgāki projekti, kas vairāk atbildīs iecerei.
Grāmatu pārvalda vizuālā valoda
Kāda ir grāmatas loma 21. gadsimtā? Vai esi novērojis kādas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret grāmatām un izdevēju gaidām?
Esmu saistīts ar grāmatām vien sešus vai septiņus gadus un nedomāju, ka tas ir pietiekami ilgs laika periods, lai spētu pamanīt kādas pārmaiņas. Ir skaidrs, ka mainās paaudzes.
Jaunākajai paaudzei ir svarīga objekta forma, un cilvēkiem gribas, lai objekti, neatkarīgi no tā, vai tas būtu apģērbs vai grāmata, izskatās pēc iespējas izteiksmīgāk un atbilstošāk aktuālajām tendencēm.
Palielinās vizuālu grāmatu loma, kur teksta ir ļoti maz vai nav nemaz – tā ir tendence, kas nāk no bieziem un glancētiem žurnāliem, kas pasniedz idejas caur attēlu ķēdi, ne caur tekstu. Līdzīgu novērojumu varam veikt arī sociālajos tīklos – tur tekstam vairs nav būtiskas nozīmes, jo komunikācija un domu apmaiņas process tiek veidots caur fotogrāfijām, video vai grafiskiem tēliem.
Grāmata sanāk kā paplašinājums skaistai dzīvei. Vai varētu teikt, ka grāmatas ārējais noformējums un sajūta, ko sniedz tās turēšana rokās, kļūst svarīgāka par saturu?
Skaistas lietas var izmantot kā pašvērtējuma pacelšanas rīku – tās var nofotografēt un demonstrēt citiem. Teorētiski, grāmatu var izmantot kā savu interešu punktu, ņemot vērā arī faktu, ka jaunākās paaudzes cilvēkiem vairs ne pārāk interesē grāmatas. Ir atšķirība starp tiem, kuri lasa un tiem, kuri skatās un lasa. Varētu būt tā, ka grāmata ir tik pievilcīga, ka cilvēkam vienkārši gribas to iegūt savā īpašumā.
Un kā ir ar tevi? Vai tev ir tāda aizraušanās – dabūt grāmatas savā īpašumā tikai tāpēc, ka tās ir pievilcīgas?
Šogad biju Viļņas grāmatas tirgū, kur iegādājos divus izdevumus lietuviešu valodā. Tie bija pietiekoši labi, interesanti, diezgan vienkārši, bet tajos bija elementi, kas mani noķēra. Manā kolekcijā aizvien mazāk ienāk grāmatas par dizainu vai profesionālām tēmām, jo es kolekcionēju izdevumus, kuri parāda kādas idejas realizāciju. Reizēm tā var būt krāsa, citreiz – burtu veidols vai grāmatas tēls, un šāda aizraušanās man ir jau pāris gadus.
Cik svarīgs tev ir pētnieciskais process? Tu meklē atsauces vēsturē vai tomēr mēģini mērķtiecīgi lauzt tradīcijas, meklējot jaunus veidus grāmatas kārtošanā un informācijas salikšanā?
Pētījums notiek. Man ir nepieciešams racionāli pamatot izvēles gan sev, gan izdevējam un autoram. Ir ļoti grūti strīdēties par gaumes jautājumiem, bet par racionālām lietām mēs varam spriest loģiski. Tāpēc, ja arī notiek strīds, tas ir pakļauts racionālām robežām.
Šogad starp manām "Zelta ābelē "apbalvotajām grāmatām ir divi izdevumi, kas viens no otra krasi atšķiras.
Viens ir Aristoteļa "Rētorika" – filozofisks teksts, kas samaketēts atbilstoši vistradicionālākajiem uzskatiem. Ja tur notika kāda tradīciju laušana vai interpretācija, tad varbūt tikai faktā, ka atsauces saliktas divās slejās, nevis vienā. Tomēr pārējie elementi ir visai konservatīvi.
Savukārt Aijas Poles "From Gas To Solid" ir pilnībā izslēgts no tradicionālas telpas, un tur ir izmantoti paņēmieni, kas kalpo idejai padarīt grāmatu par grafisko artefaktu, nevis par informācijas avotu. Šajā grāmatā informācijas ir maz – tā drīzāk ir sajūtu avots, un mans dizains palīdz tās notvert.
Mākslīgais intelekts un grāmata
Domājot par racionālu skatījumu, pēdējā laikā daudzi gan savās svētku uzrunās, gan ikdienā runā par mākslīgo intelektu. Kāda ir tava pieredze ar mākslīgo intelektu? Vai ir sanācis to izmēģināt? Man liekas, ka mākslīgais intelekts ļoti racionāli pieiet informācijas uztverei un strukturēšanai.
Es izmantoju mākslīgo intelektu tehniskiem nolūkiem, un lielākoties tā ir attēlu apstrāde, kas var palīdzēt izvairīties no defektiem vai palielināt detalizāciju.
Esmu visai skeptisks pret ģeneratīvu mākslīgo intelektu, jo man šķiet, ka cilvēka potenciāls vēl nav pilnībā izmantots, lai varētu vērsties pēc idejām pie kāda cita. Varbūt tikai, lai ietaupītu. Man svarīgs ir cilvēciskais faktors.
Neatkarīgi no tā, vai tas ir vecs teksts vai tēli, kas komunicē par jaunāku un modīgāku tēmu, ir svarīgi, ka tajā ir jūtama autora klātbūtne.
Varbūt lasītājs dažreiz nemaz nevar atšķirt, vai darbu veidojis dators vai cilvēks, tomēr es to jūtu, un man tas ir svarīgi. Ja starp mani un grāmatu neveidojas cilvēciska mijiedarbība, man tā nešķiet interesanta – tā kļūst par katalogu, kas pilns ar reprodukcijām.
Esmu strādājis ar fotogrāfiem vai māksliniekiem, kuriem ir interesanti un izaicinoši projekti, un viņi eksperimentē ar mākslīgo intelektu, attīstot savas idejas ar tā palīdzību, tomēr pats mākslinieks visu šo procesu ievērojami kontrolē. Es atceros Sandija Ruļuka eksperimentus ar mākslīgo intelektu, kur viņš baroja neirotīklu ar savām fotogrāfijām vai ar tematiskiem paņēmieniem un pēc tam izveidoja konsekventu darbu sēriju.
Šis process var būt interesants, tomēr tas attiecas uz satura radīšanu. Es neesmu satura radītājs, es esmu satura kalps.
Vai tev ir kāds novēlējums klausītājam, kurš varbūt nav tajās niansēs tik ļoti artikulēts, bet kurš atnāk uz veikalu un grib izvēlēties un novērtēt grāmatu?
Domāju, ka klausītājiem ir vērts atgādināt par grāmatnīcām – tās vēl joprojām pastāv, un tās ir pilnas ar grāmatām. Ņemot vērā, ka jomā, manuprāt, jūtams intereses sarukums, es domāju, ka ir ļoti būtiski atgādināt arī, ka grāmatas – tas ir liels intelektuālais prieks un avots, kas raisa dažādus pārdzīvojumus un pārdomas. Un, ja lasītājam bez satura interesē arī vizuālais noformējums, tas man un citiem industrijas pārstāvjiem sniedz milzīgu prieku.
