ĪSUMĀ:
- Baltijas jūrā ieviesušās invazīvās sugas pilnībā izskaust nebūs iespējams, un tiek meklēti citi risinājumi.
- Jūrasgrundulis ir populārākā ienācējsuga Baltijas jūrā, kas, visticamāk, šeit nokļuvusi ar kuģos esošajiem balasta ūdeņiem.
- Svešzemniekus – jūrasgrunduli un Ķīnas cimdiņkrabjus – varētu izmantot pārtikā.
- Ātraudzīgās invazīvās augu sugas, piemēram, papeles vai ošlapu kļavas, var izmantot kurināmā materiāla ražošanai un audzēt piesārņotās teritorijās, kur nav pieļaujama pārtikas kultūru audzēšana.
Mainoties klimatam un pieaugot cilvēku saimnieciskajai darbībai, arvien vairāk arī Latvijā ieceļo citzemju sugas. Par augu un dzīvnieku migrēšanu uz jaunām un piemērotām dzīvotnēm tiek runāts daudz. Līdz šim to izskaušana jaunajās dzīvotnēs tika uzskatīta par efektīvāko veidu, kā pret tām cīnīties. Taču Kanādas zinātnieki nākuši klajā ar pētījumu, kurā secināts, ka ar ienācējsugām, kas nodara kaitējumu vietējai ekosistēmai, labāk ir nevis cīnīties, bet tās gudri izmantot.
Rijīgie visēdāji
Arī pašmāju zinātnieki šo pieeju vērtē pozitīvi. Par to, ka svešzemju jeb invazīvās sugas gudri jāizmanto, pēdējā laikā arvien vairāk runā dažādas institūcijas, kuru uzmanības lokā nonākusi ar jūru saistītu sugu aizsardzība.
“Apzinoties, ka jūrā ieviesušās sugas pilnībā izskaust nebūs iespējams, tiek meklēti citi risinājumi. Noteikti piekrītu, ka gudra svešzemju sugu izmantošana tās, piemēram, zvejojot, ievācot vai medījot, būtu veids, kā mazināt to iespējamās negatīvās sekas reģiona dabiskajai videi,” stāstīja Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe.
Kā populārāko ienācējsugu, kas vietējai ekosistēmai nodara kaitējumu, viņa minēja apaļo jūrasgrunduli, kas Baltijas jūrā, visticamāk, nokļuvis ar kuģos esošajiem balasta ūdeņiem.
Tagad šīs zivis ir savairojušās tik lielos apjomos, ka kļūst par vienu no zvejotākajām zivīm Baltijas jūrā.
“Vislielākais posts ir šādu invazīvo sugu visēdāja paradumi. Tas nav sevišķi izvēlīgs barības ziņā, ēd visas Baltijas jūrā esošās gliemenes un dažādus tārpus. Patērējot šos barības objektus lielos apjomos, mainās arī barības pieejamība citām zivīm. Piemēram, plekstēm barības objektu noteiktos rajonos kļūst mazāk,” skaidroja Strāķe.
Apaļais jūrasgrundulis visizteiktāk ietekmē seklāko piekrastes daļu, kur konkurence par barību ir sīvāka. Tas noved pie zemūdens dzīvotņu struktūras izmaiņām, kas saskaņā ar Strāķes teikto nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms invazīvo sugu ienākšanas. Ne velti jau tagad zinātnē runā par jauna veida barības ķēdes struktūru, kurā šīs sugas ir klātesošas, kas liek domāt, ka vienīgais, ko varam darīt, – censties nepieļaut arvien jaunu sugu ienākšanu.
Ķīnas cimdiņkrabjus – zupā
Kā vēl vienu piemēru aktīvam ienācējam, kas rada pārmaiņas Baltijas jūrā, Strāķe minēja Ķīnas cimdiņkrabi. Visvairāk to nodarīto postu pamana zvejnieki, kuru tīklos tie ieķeras, jo krabji pamanās apgrauzt tīklā esošās zivis.
“Par Ķīnas cimdiņkrabjiem man sāk rasties pārdomas, kāpēc katru gadu un jau janvārī tos atrod pie mums tik daudz. Varbūt tomēr ar balasta ūdeņiem kāpura stadijā tie šeit nonāk vairāk, nekā uzskatīts līdz šim,” sacīja Strāķe.
Pastāv uzskats, ka cimdiņkrabju ierobežošanai varētu līdzēt tas, ja tos sāktu izmantot kā zupas piedevu.
Tiesa gan, tā kā šim krabim nav daudz gaļas, par delikatesi tas nekļūs. Iespējams, to varētu izmantot kā citu dzīvnieku barības sastāvdaļu.
Daudz labākas izredzes sugas ierobežošanai, to lietojot pārtikā, ir apaļajam jūrasgrundulim, ko jau dažādos veidos izmanto gan svaigā, gan kūpinātā, gan konservu veidā. “Domāju, ka apaļo jūrasgrunduli noteikti varētu izmantot arī zivju miltu ražošanai un dzīvnieku barībai. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā šo zivi zvejo diezgan aktīvi un pat eksportē. Ar pārejām invazīvajām sugam šajā ziņā pagaidām tik labi neveicas – to ir par maz, lai tās būtu ekonomiski izdevīgi izmantot ražošanā,” norādīja Strāķe.
Zirgkastaņas un ceriņi nemaz nav “mūsējie”
Neatkarīgi no tā, vai svešās sugas radušas mājvietu Latvijas ūdeņos vai sauszemē, skaidrs ir tas, ka tās ir kļuvušas par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns uzsvēra – mūsu attieksme pret ienācējsugām veidojas atkarībā no tā, kā tās ietekmē mūsu dzīvi.
“Piemēram, zirgkastaņas un ceriņus, kas ir Dienvideiropas izcelsmes sugas, mēs uzskatām par “savējiem” un tos pieņemam. Savukārt vārpaino korinti, ošlapu kļavu un Kanādas elodeju ikdienā lielākoties ignorējam, tikmēr Sosnovska latvāni uzskatām par ievazātu nepārprotamu ļaunumu. Lai gan jāteic – gandrīz visas šīs sugas atstāj negatīvu ietekmi uz vidi vai vismaz atsevišķiem biotopiem,” norādīja Svilāns.
Viņš uzsvēra, ka daļa no citzemju sugām pie mums ir ieradusies uz palikšanu, jo to izskaušanai nepieciešamie resursi ir pārāk lieli vai arī to ierobežošanas pasākumi būtiski ietekmētu vietējās dabas vērtības.
Taču šo citzemju sugu gudra izmantošana ietver ne tikai to pielietošanu pārtikā. “Piemēram, Sosnovska latvānis, Sahalīnas reinutrija, dažādas papeles, ošlapu kļava kā ātraudzīgas un visai neizvēlīgas augu sugas varētu tikt audzētas kā enerģētiskās kultūras šķeldas un izmantotas cita kurināmā materiāla ražošanai. Turklāt šo sugu kultivēšana ir iespējama piesārņotās teritorijās un uz bijušajām sadzīves atkritumu izgāztuvēm, kur nav pieļaujama pārtikas kultūru audzēšana. Ir augi, kuri pastiprināti no augsnes uzņem smagos metālus un citus kaitīgus savienojumus. Šādā veidā, iespējams, invazīvās sugas var tikt izmantotas piesārņotas augsnes atindēšanai,” skaidroja Svilāns.
Lai arī sugām, kas te ienākušas “uz palikšanu”, ir iespējams atrast pielietojumu un tās var kļūt par vērtīgu resursu, svarīgi ir nezaudēt modrību un neaizmirst, ka galvenais uzdevumus joprojām ir nodrošināt, lai Latvijas dabā to izplatība nepieaug.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
