Pašā attālākajā Ziemeļvidzemes daļā, Igaunijas pierobežā, Naukšēnu novadā saimniecības SIA „Ances” aitu ganāmpulks, kas citkārt ir diezgan ziņkārīgs, tagad ir tramīgs un, redzot gan pašu mājas suni, gan svešus cilvēkus, nebūt nesteidzas atsaukties saimnieka Kaspara Kļaviņa aicinājumam, kaut arī viņam līdz ir spainis ar gardumiem. Iemesls šīm bailēm ir šoruden piedzīvotais, kad četras no aitām nokoda vilki.
''Rudens sākumā bija vilku uzbrukums, un līdz ar to tās aitas... viņas jau vismaz divus gadus atceras vilku.'' - Kaspars Kļaviņš stāsta, ka, dzīvojot pašā Igaunijas pierobežā, pelēču apciemojumi nav reti un ar tiem jārēķinās:
''Man divus gadus atpakaļ nokoda vairāk kā divdesmit aitas, tur bija pilns aploks ar nokostām, aizkostām aitām un tamlīdzīgi, bet šoreiz bija četras aitas nokostas un pārējās bija kā bars nolauzis žogu un kaut kā bija izbēdzis. Ir tā, ka vilku skaits jau palielinās: kādreiz man bija 10 stirnas vienā pusē mājai, desmit otrā, rudens laikā nāca uz zālāju ēst, tad tagad nav nevienas te tuvumā...''
Rūjienas mežniecības mežzinis Vidmants Virsis spriež, ka viens aspekts, kāpēc vilki vairāk iecienījuši sirojumus uz zemnieku sētām, ir tas, ka Āfrikas cūku mēris ir samazinājis meža cūku skaitu:
''Meža cūkas ir izmirušas, un viņi meklē barību tālākos reģionos, siro, tad varbūt tie postījumi ir vairāk. Bet pirmām kārtām jau īpašniekiem pašiem jāparūpējas par nožogojumiem un par sava ganāmpulka uzraudzību, ar to ir jārēķinās, es nevaru nekādu ieteikumu ieteikt - daba ir daba.''
SIA „Ances” saimnieks Kaspars Kļaviņš, kurš arī pats ir mednieks, tomēr secina, ka vilku ir par daudz, bet mežzinis Vidmants Virsis tik kategorisks gan vērtējumā nav, taču arī atzīst, ka pierobežā to ir vairāk nekā citviet Latvijā:
''Nu viņi dzīvojas Igaunijas pierobežā, Igaunijā jau arī ir atšķirīgi medīšanas noteikumi, un viņi pierobežu tā mazāk apmedī un tur mazāk apdzīvots, un tad arī mums tiek... Ne vilks, ne alnis, ne cūka jau robežu neskata.''
Šajā medību sezonā Valsts meža dienests ir noteicis nomedījamo vilku skaitu 250, nomedīti ir 149, no tiem 18 Ziemeļvidzemē.
''Tādas simtprocentīgas uzskaites jau mums nav, nevaram pateikt, ka mums ir 500, nomedījam 400, un tad būs labi. Droši vien viņu ir par daudz, ja nomedī visu limitu katru sezonu,'' saka Virsis.
Bet zemniekiem katrs vilku apciemojums ir ne vien emocionāli smags brīdis, kad jāredz, kādi postījumi nodarīti, bet tie ir arī finansiāli zaudējumi.
''Vienīgais ir mēģināt kaut ko apdrošināt, kaut gan ar apdrošinātājiem tās sarunas neiet tik labi, jo prēmijas apjoms pret atlīdzības apjomu ir diezgan liels proporcionāli,'' norāda Kļaviņš.
Aitu audzētāji uzskata, ka arī Latvijā - līdzīgi kā Igaunijā - tomēr būtu jāievieš kompensāciju mehānisms par plēsīgo dzīvnieku nodarītajiem zaudējumiem:
''Šobrīd mēs esam uzrakstījuši vēstuli Vides un reģionālās attīstības ministrijai, Zemkopības ministrijai, Pašvaldību savienībai par to, lai organizētu kopīgu darba grupu un atrastu iespējas palīdzēt sadzīvot ar vilkiem. Tur varētu būt vairākas lietas - viens virziens varētu būt kompensācijas par noplēstu aitu, otra lieta būtu gaļas dzīvnieku audzētājiem kaut kādi atbalsta pasākumi žogu ierīkošanai.''
Kaspars Kļaviņš, kurš ir arī Latvijas Aitu audzētāju asociācijas biedrs, lēš, ka šogad Latvijā vilki nokoduši ir ap simts aitu, bet precīzu skaitu jau pat nevar noteikt:
''Tā kā nav nekādas tālākas darbības, ir tikai šī fakta konstatācija, tad daļa no aitu audzētājiem pat nemaz nepaziņo par šiem postījumiem, līdz ar to tā statistika, kas ir valsts meža dienestam, viņa ir neprecīza, jo es zinu, ka man kaimiņam arī te šogad divas reizes vilki atnāca, es zinu, ka viņš pat to nepaziņoja.''
Tātad šajā medību sezonā atļauts nomedīt 250 vilku, bet, ja tiek reģistrēti daudzi gadījumi par vilku uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem, tad Valsts meža dienestam ir tiesības limitu palielināt.
