4. studija

Ceturtā studija

4. studija

Kāpēc Mārupē pirmklasnieks nevar mācīties skolā, kura ir vistuvāk mājām?

Kāpēc jau 20 gadus cilvēki nespēj palīdzēt lašiem un taimiņiem pārvarēt Salacu?

Viens no «ļaunākajiem» zivju šķēršļiem. Jau 20 gadus nespēj palīdzēt lašiem un taimiņiem pārvarēt Salacu

Jau vairāk nekā 50 gadus katru pavasari zivju migrācijas laikā pētnieki uzskaita uz jūru migrējošos lašus. Potenciāli Salacā varētu migrēt pat 30 000 lašu, taču tas nav iespējams, jo  viens no visnozīmīgākajiem šķēršļiem, kas ietekmē zivju migrāciju, ir Staiceles papīrfabrikas aizsprosta paliekas Salacā. Kāpēc šī viena šķēršļa likvidēšana zivju ceļā ilgst vairāk nekā 20 gadu?

Jau 20 gadus nespēj palīdzēt lašiem un taimiņiem pārvarēt Salacu
00:00 / 04:57
Lejuplādēt

Salaca ir viena no bagātākajām Latvijas lašupēm, pa kuru laši un taimiņi no jūras dodas uz nārsta vietām, taču šajā 95 kilometrus garajā upē aptuveni 45 kilometrus no ietekas jūrā ir šķērslis, kas būtiski ietekmē zivju migrāciju – Staiceles papīrfabrikas dambis.

Zinātniskā institūta "BIOR" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups skaidroja: "Zinātniskā uzskaite parāda, ka augšā ir par kārtu mazāk mazuļu. Ja, piemēram, apakšā varētu būt 100 mazuļu uz noteiktu laukuma vienību, tad augšā ir tikai 10."

Salacā tiek veikta gan lašu uzskaite, gan tiek sekots līdzi kā mazuļiem, tā pieaugušo zivju migrācijai, tāpat arī tiek ielaisti mazuļi, bet šis dambis ir nozīmīgs šķērslis, kas ietekmē lašu un taimiņu populāciju.

"Mēs pagājušajā gadā iezīmējām ar gudrām zīmītēm lašus – 50 lašus, ja nemaldos, un no tiem 50 lašiem neviens netika pagājušajā gadā pāri. Mēs gribētu tikt skaidrībā, kādi ir iespējamie risinājumi," sacīja Ustups.

Kādreizējā papīrfabrika ir privātīpašums, un nereti, runājot par šķēršļu nojaukšanu vai būtisku pārbūvi, tieši tas ir iemesls, kādēļ ir sarežģīti kaut ko mainīt.

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš paskaidroja, ka šis dambis ir sarunu objekts jau kopš neatkarības atjaunošanas brīža.

"Nevar, piemēram, valsts nākt un kaut ko darīt svešā īpašumā, ja īpašnieks nav gatavs sadarboties. Ir mainījušies īpašnieki šeit un vairākkārt. Jautājums, kāds ir jaunais īpašnieks un uz ko viņš ir gatavs? Vai viņš vēlas, lai šeit notiktu uzlabojumi?" pauda Riekstiņš.

Lai meklētu risinājumu, pie Salacas sākušās kārtējās pārrunas. Tagadējie īpašnieki – Verners Apiņš un Evija Dreimene uzsvēra, ka ir gatavi sadarboties un ir jāatrod kompromiss, "lai visiem ir labums, jēga un pievienotā vērtība".

"Bija tāds jautājums: kā jūs domājat, vai tiltu varētu nojaukt? Tā ir, protams, opcija, bet, ja jaucam tiltu nost, tad mums ir jādomā kardināli savādāk, ko darām tālāk, ko nedarām, jo tas tilts mums ir svarīgs. Tas tiek izmantots saimnieciskai darbībai, plus vēl tas skaitās kultūrvēsturiskais piemineklis," atzina Apiņš.  

Riekstiņš pauda, ka ir svarīgi saprast, kā veidot nosacījumus šķēršļa novākšanai, kam paredzēti arī līdzekļi Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fondā. Šī būtu viena no vietām, kur daļu no 2,5 miljoniem eiro varētu izmantot, jo šis ir viens no ļaunākajiem zivju šķēršļiem Latvijā. Riekstiņš uzsvēra, ka Eiropas fonda nauda nav domāta, lai maksātu kompensāciju īpašniekam, bet gan novāktu šķērsli.

Savukārt biologs Māris Olte ir pārliecināts, ka iespējams atrast vidusceļu, lai tilts saglabājas, bet zivis tiek pāri.

Zinātniskais institūts "BIOR" ir sagatavojis priekšlikumus, ko šeit varētu darīt, tiltu nenojaucot.

Zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks, ihtiologs Kaspars Abersons norādīja, ka ir divi risinājumi, kurus vēlams apvienot: "Ja mēs runājam tieši par to vietu, kur tek ūdens cauri, ir dažādi risinājumi, lai piemērotu kastveida caurtekas zivju migrācijai, izbūvējot iekšā tādas kā rampiņas vai tādus kā L burta šķēršļus gar sienām, un tas viss ir risināms, un viņas varēs vieglāk tikt pāri tai stiprajai straumei. Un otrs variants ir – pacelt uz augšu gultni, lai viņiem nebūtu tas kāpiens, lēciens. Un, ja tos abus izdara kopā, es domāju, ka migrācijas ziņā tas būtu diezgan labs risinājums."

Ja darbus veiktu ne tikai vienā no šīm trim caurtekām, bet visā upes platumā, tas, protams, zivīm būtu krietni labāk, tiesa, arī – dārgāk. Izmaksas lēšamas līdz vienam miljonam eiro.

"Idejas ir daudz un dažādas, arī par to pašu zivjaudzētavu, HES. Es zinu, ka daudziem, izdzirdot vārdu HES, ir galvassāpes, bet es uzskatu, ka tā ir reāla potenciāla iespēja radīt kaut ko – cilvēkiem darbavietas," teica Apiņš.

Abersons šo ideju uzskata par nepareizu, un pauda, ka "nevajadzētu būvēt uz nacionālā indeksa upes jaunu HES".

"Mēs skatāmies, lai tie "pirksti kopīgi kustētos". Ir Eiropas naudas, bet, lai tās apgūtu, šajā sarežģītajā situācijā šeit vajag sadarbību daudz plašākā jomā – sabiedriskās organizācijas, pašvaldības, kontrolējošās iestādes – Dabas aizsardzības pārvalde, Valsts vides dienests, Zemkopības ministrija, vēl biologiem kaut kas ir sakāms. Galva griežas, un šīs ir tās sinapses, ko mēs mēģinām tagad iestrādāt, skaidroja Olte.

Šobrīd visas iesaistītās puses turpina runāt par iespējamiem risinājumiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt