Visu trīs Latvijā savvaļā mītošo briežveidīgo zvēru (staltbrieža, aļņa, stirnas) sugu mātītēm mazuļi dzimst apmēram vienā laikā – maijā, jūnijā: vairākumam no viņām tie nāk pasaulē maija nogalē, pārējām jūnija sākumā.
Toties riesta jeb apaugļošanās laiks ir atšķirīgs. Staltbrieži un aļņi Latvijā riesto septembrī, oktobrī, visaktīvāk parasti septembra otrajā pusē. (Šī procesa norises konkrētu laiku ik gadu būtiski ietekmē meteoroloģiskie apstākļi.) Lai vai kā – grūsnība abu lielo briežveidīgo mātītēm ilgst apmēram 240 dienas. Bet stirnu riests allaž sākas krietni agrāk – jau jūlijā, parasti mēneša vidū, un ilgst līdz augustam. Tāpēc stirnām salīdzinoši ilgi – apmēram deviņus mēnešus (proti 270 līdz 280 dienas) nākas gaidīt no aplekšanas līdz dzemdībām. Kā tas iespējams?
Lūk, izskaidrojums: kopējais mātes cerībās pavadāmais laiks stirnām nesakrīt ar augļu patieso attīstības ilgumu, jo krietnu laiku pēc pārošanās viņām aizņem tā saucamais latentais jeb aizkavētās grūsnības periods, kad dīglis nemaz neattīstās, jo apaugļotā olšūna nav vēl implantējusies dzemdē. Latentais periods beidzas decembrī. Ja šis periods izpaliktu, stirnu grūsnība ilgtu tikai apmēram nieka piecus sešus mēnešus. Bet tad vasarā ieņemtajiem mazuļiem būtu jādzimst aukstajā laikā – ziemas beigās. Otra iespēja: vecākiem nāktos pāroties nevis siltajā vasaras vidū, bet dzestrajā rudens nogalē. Daba parūpējusies, lai būtu maksimāli labi gan stirnu bērniem, gan pieaugušajiem.
Pieauguši stirnu tēviņi jeb, tautas valodā sakot, āži vai buki ir vientuļnieki, un tikai riesta laikā viņi tiecas pēc kompānijas ar kādu sugasbrāli (piedodiet – sugasmāsu!).
Katram tēviņam ir sava – dažam visai plaša – riesta teritorija, kuru viņš marķē – iezīmē, iesmaržinot ar īpašu sekrētu no dziedzeriem, kas atrodas starp pieres kaula izaugumiem un starp priekškāju pirkstiem. Tas ir svarīgi, jo pēc smaržas tēviņi spēj itin labi novērtēt cits cita spēku un spējas, tātad arī savas izredzes tikt pie partneres konkrētajā vietā. Tādejādi dueļi nepieciešami vien izņēmuma gadījumos.
Riesta kopējais periods stirnām ir samērā garš. Nobriedušās mātītes, drošākā vietā uz laiku atstājušas savus šī gada mazuļus, ik pa brīdim ar stieptiem pīkstieniem, arī ar specifiski smaržojošu urīnu aicina pie sevis ragainos kavalierus – dod viņiem ziņu par gatavību iesaistīties riesta izdarībās. Parasti šie aicinājumi drīz vien top rezultatīvi.
Katrai pāroties kārai mātītei parasti tiek tikai viens partneris. Stirnu kazām ar to pietiek. Bet katrs pilnbrieda āzis riesta periodā cenšas apkalpot vairākas (vidēji trīs) dāmas. Dažam itin labi izdodas.
Priekšspēle ikvienā aplidošanas piegājienā ir gana ilga, turklāt zināmā mērā nogurdinoša. Zvēriem krietni jādarbina kājas. To var nākties darīt gan dienas gaišajā periodā, gan krēslā un tumsā, visaktīvāk un biežāk – vakaros. Vienlīdz bieži uzbudinošās rotaļas dzīvnieki itin azartiski veic gan klajās vietās, gan biezokņos. Bet … Bet pats dzimumakts jeb sapārošanās process, salīdzinot ar ļoti daudziem citu sugu kustoņiem un, protams, ar cilvēka egocentrisko aci līdzjūtīgi raugoties, izskatās ļoti sasteigts – ne nu gluži „tikai mirklis”, bet, var teikt „tikai brīdis”. Īss laika sprīdis... Tādā veidā evolūcija ir lēmusi gādāt par ne vienas vien zālēdāju zīdītāju sugas drošību – nekas nedrīkst kavēt modrību ilgāk par minimālo nepieciešamo laiku. Ienaidnieku taču netrūkst!
Tiem stirnu āžiem, kuri nav konkurēt spējīgi – kuri ir pārāk vārgi, pārāk veci vai pārāk jauni –, netiek pat tas pats nieka mazumiņš no riesta prieka… Viņiem atliek vien ostīt kārdinošās svešu kaislību smaržas, pakasīties un iztālēm noskatīties. Pārlieka pietuvošanās draud ar dominējošā āža jeb teritorijas saimnieka uzbrukumu. Var nākties bēgt!
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
