Ik gadu jau aprīlī, vēlākais maijā, visas normāli attīstītas, veselas, vaislas gatavības vecumu sasniegušas mežacūku mātītes top vai nesen tapušas par mātēm – par sivēnmātēm – par gādīgām un pašaizliedzīgām sivēnu māmiņām.
Ikviena topošā sivēnu māte jau iepriekš, sajutusi lielā brīža tuvošanos, atdalās no ciltsmāsu ziemas bara. Gatavojoties dzemdībām, katra grūsnā mežacūka kaut kur nomaļus, sausākā vietā izveido īpašu ligzdu, ko izklāj ar mīkstām lapām vai kūlu, vai sūnām, vai niedrēm, vai zariem – ar to, kas nu kurā vietā atrodams. Parasti nākamā dzemdētava tiek šādi īpaši ierīkota, taču diezgan iecienīta vieta pēcnācēju laišanai pasaulē dažai mežacūkai šķiet kāds dabas radīts objekts, teiksim, liels skudru pūznis vai niedrāja biežņa.
Mazuļi dzimst labi attīstīti
Mežacūku mazuļi, kā jau tas pārnadžiem raksturīgs, piedzimst labi attīstīti, redzīgi. Raksturīgi, ka viņi ir garensvītroti. Savdabīgā svītrojuma pamatuzdevums: maskēt.
Kamēr vēl mazi, cūku bērni ir ļoti rotaļīgi, draiski, turklāt arī ziņkārīgi, bet nepieredzējuši, tādēļ neuzmanīgi, nepiesardzīgi. Tāpēc modrību cenšas nezaudēt sivēnu mātes.
Cūku kājas, kā jau pārnadžiem, ir četrpirkstainas, tātad, katrai kājai – četri nagi. Pieaugušam (smagam) dzīvniekam ejot, tie visi četri atstāj ieminumus. Taču sivēni pirmajos dzīves mēnešos, kamēr ir viegli, balstās vienīgi uz vidējo pirkstu nagiem, malējie nospiedumus vēl neatstāj. Sivēnu pēdiņas tātad ir divnagainas (zināmā mērā līdzīgas stirnu miņām).
Labas mātes
Gandrīz visu savvaļas zīdītāju mammu pamatpienākumi ir barot mazuļus ar pienu, sildīt tos ar sava ķermeņa siltumu, tīrīt, aizsargāt no ienaidniekiem, mācīt atrast barību un iepazīt apdraudējumu. Sivēnmātes ir labas savu pienākumu pildītājas. Labas mātes!
Normālos apstākļos katra sivēnmāte parasti agrāk vai vēlāk siltajā sezonā līdz ar savu pēcnācēju saimi (vai tā brīža šīs saimes atlikumu) apvienojas ar citām sugasmāsām – ar citām cūku mātēm un viņu bērniem. Var izveidoties palieli mežacūku bari.
Barošanās vietu meklējumos vai citu iemeslu dēļ, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, šādas cūku sabiedrības cenšas iet pa noteiktiem, jau zināmiem maršrutiem un mēģina turēties allaž pret vēju. Tās soļo izstiepušās strīpās – zvērs aiz zvēra. Pieaugušo dzīvnieku priekšgalā parasti soļo ceļvede – pieredzējusi sivēnmāte.
Vajāšana darījusi piesardzīgas
Latvijas teritorijā mežacūkas mitušas kopš senseniem laikiem un allaž te bijušas visnotaļ populāri medījamie objekti cilvēkiem.
Gadsimtiem ilgas vajāšanas rezultātā viņas kļuvušas tik piesardzīgas, ka parasti, līdzko sajūt cilvēka smaku, tūdaļ glābjas bēgot.
Visticamāk, ka tieši vajāšanas dēļ mežacūkas kļuvušas par nakts dzīvniekiem.
Šo zvēru ķīļveidīgie rumpji un dziļi acu dobumos apslēptie nelielie redzokļi liecina, ka evolūcija pielāgojusi mežacūkas dzīvei biezokņos. Tas gan nebūt nenozīmē, ka iedzimtība šiem dzīvniekiem kategoriski liegusi uzturēties skrajās un pat pavisam atklātās vietās. Ēstgribas dzīti vai īpašu kārumu vilināti, piesardzīgie radījumi itin bieži sadūšojas iznākt klajumos, turklāt reizēm pat gaišā laikā.
Visēdājas
Mežacūkas gan skaitās, gan ir visēdājas. Viņu barības spektrs – ļoti plašs. Tajā ietilpst dažādu augu (protams, arī kultūraugu) virszemes un pazemes daļas – saknes, sakneņi, sīpoli, bumbuļi, gumi, augļi un sēklas (īpaši kāras cūkas uz ozolu sēklām zīlēm, uz lazdu riekstiem, uz labību, pirmkārt, auzu graudiem piengatavības un vaskgatavības stadijās).
Mežacūku ēdienkartē iekļautas arī daudzu sugu sēnes, tajā nokļuvuši visādi dzīvnieki – gan bezmugurkaulnieki, gan mugurkaulnieki.
Gādājot ēdienu, mežacūkas ļoti bieži laiž darbā savus īpašos rokamrīkus – muskuļotos, kustīgos, pagaros šņukurus jeb snuķus – šņukurē zemsedzi, rakņājas augsnē. Tiesa, ja trāpās garda, sulīga zāle, viņas bez aizspriedumiem kāri notiesā arī to: vienkārši plūc un ēd – kā govis.
Tīrīgi radījumi
Mežacūkas ir cūkas, tātad, protams, – tīrīgi radījumi.
Dzīvnieki jebkurā gadalaikā periodiski vannojas pastāvīgās dubļu peļķēs. Netālu no katras dubļu peļķes allaž atrodas kāds berzēšanās koks (visbiežāk – skujkoks), gar kuru rīvējot sānus, cūkas pēc vannošanās atbrīvojas no dubļiem (līdz ar izkrītošajiem matiem) vai – gluži pretēji – iezieķē dubļus dziļāk kažokā, radot stingrāku aizsargkārtu pret dažādām ārējām ietekmēm. Par rīvēšanās vietu ilgstoši lietotam kokam mežacūku rumpju augstumā tiek redzami nostrīķēta miza. Tāds koks nolemts priekšlaicīgai bojāejai.
Vasarā dubļu vannas ir labu labās vietas, kur cūkām patverties no tveices, no insektiem.
Mežacūkas ir apķērīgas, arī uzmanīgas un diezgan manīgas. Attīstītākā no viņu maņām – oža, kas tikai daudz neatpaliek no suņa ožas. Šī maņa mežacūkām – teicama! Dzirde – laba. Vismazāk šie zvēri paļaujas uz redzi.
Krīt kā mušas no Āfrikas cūku mēra
Mežacūkas – sabiedriski radījumi. Dzīve barā taču drošāka! Jā, tā vajadzētu būt, un tā bija, pirms uzradās Āfrikas cūku mēris – ļoti kontagioza jeb, latviski sakot, lipīga vīrusa izraisīta slimība, ko raksturo īpaši augsta letalitāte jeb, latviski sakot, mirstība. Slimība, kas bīstamāka, jo lipīgāka un nāvējošāka, par klasisko cūku mēri.
Septicēmiju radošais Āfrikas cūku mēra vīruss ir izturīgs: vismaz pusotru nedēļu var saglabāties cūku mēslos, mēnešiem beigtu dzīvnieku muskulatūrā un stobra kaulos. Tieši saules stari gan to iznīcina vien dažu stundu laikā.
Mežacūkas no Āfrikas cūku mēra krīt kā mušas.
Rezultāts – dzīres dažādiem maitēdājiem. Droši vien tas turklāt ir viens no iemesliem, kāpēc pēdējā laikā pieaudzis mežos ieraugāmo vārnveidīgo putnu daudzums. Pieaudzis arī mežos satiekamo Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieku skaits, – viņi ievāc paraugus no visām cilvēku atrastajām beigtajām mežacūkām, lai veiktu laboratoriskās analīzes. Diemžēl tās parasti apstiprina Āfrikas cūku mēra vainu dzīvnieku nāvē. Šī sērga, paldies dievam, apdraud tikai cūkas (arī mājas cūkas), citiem zvēriem un cilvēkiem nepielīp.
No bīstamās slimības salīdzinoši pasargātāki mežacūku populācijas pārstāvji ir pieauguši kuiļi, kas, atšķirībā no cita statusa mežacūkām, izvēlas būt galvenokārt vientuļnieki un ar sugasbrāļiem, sugasmāsām ikdienā nekontaktē. Sabiedrību viņi meklē vienīgi riesta periodā.
Riestot sāk novembrī
Riesta laiks Latvijā mežacūkām sakrīt ar gada aukstāko un tumšāko laiku. Tas iesākas novembra otrajā pusē, visaktīvāk norit decembrī, bet janvāra sākumā cūku dzimumkaislību prieki beidzas. Kuiļi atsāk vientuļnieku dzīvi. Pie apsēklotajām mātītēm (savām mātēm) atgriežas iepriekšējā pavasarī dzimušie uz pārošanās periodu nostāk padzītie cūku bērni.
Riesta rezultātā sieviešu dzimuma pieaugušās mežacūkas, pārcietušas vismaz četru mēnešu ilgu grūsnību, pavasarī laiž pasaulē kārtējā gada pēcnācējus – atkal krietnu pulciņu mazuļu.
Līdztekus zīdalam, ko sivēni no mammas saņem apmēram trīs nākamos mēnešus, viņi jau agri sāk nogaršot arī cūcīgāku ēdienu – augu zaļās daļas, no zemes izšņukurētas saknītes, šādus tādus dzīvnieciņus.
Raksturīgi, ka, sivēniem augot, aizvien neizteiktākas kļūst maskējošās joslas uz viņu sāniem. Jo mazāk kontrastains, nedēļām ritot, top sivēnu svītrojums, jo vairāk mazinās viņu mātes pašaizliedzība, gādība. Sivēnu sānu zīmējums pakāpeniski izplūst, izplūst, līdz trīs četru mēnešu vecumā tas izzūd pavisam. Un tad … Tad jau klāt kārtējās vasaras beigas.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2021. gada 21. maijā.
