"Negaiss bija, ļoti liels negaiss bija. Apmēram 150-200 metri no mana loga, no Aizkraukles un Lielvārdes [ielu] krustojuma. Rīgā tas bija, Teikā,” atceras Imants Siliņš, kurš sešu gadu vecumā ieraudzīja lodveida zibeni, “un es ieraudzīju uz jumta, ka ripo bumba, tāda ugunīga. Un pēc tam pa sienu ripoja lejā. Iegāja zemē visa tā ugunīgā bumba. Tādu vienu reizi tikai redzēju.”
Ugunīgā bumba, ko Imants bērnībā redzēja, bija zilgani baltā krāsā, aptuveni futbola bumbas lielumā. Noripojusi pa pretējās mājas jumta kori, tā pazuda. Aiz loga bija dzirdami pērkona grāvieni, bet pati bumba levitēja bez skaņas.
Apmēram 18.gadsimta vidū Pēterburgā, Krievijā, zinātniekam Georgam Vilhelmam Rihmanim kāda eksperimenta laikā caur atvērto logu iespēra zibens. “Un tanī brīdī, kad iespēra zibens, tai aparātā izveidojās lodveida zibens, strauji kustējies vai kā. Un iespēris zinātniekam tieši pierē, un viņš ir bijis beigts uz līdzenas vietas,” stāsta Latvijas Universitātes fizikas un matemātikas fakultātes lāzera centra pētnieks Artūrs Mozers.
Kā norāda Mozers, lodveida zibens mēģinās veidoties tur, kur sastopas divi zibens ceļi: “Viens, kas nāk no zemes virzienā uz mākoni, un viens, kas nāk no mākoņa virzienā uz zemi. Tad no turienes var rasties. Otrs variants – strauji, kur zibens maina virzienu, no tā punkta varētu rasties. Un to tās vietas, kur sadalās zibens zari.”
Tāpat lodveida zibens var rasties gan pie zemes, kur zibens iesper, gan zibens augšējā virsmā. Taču nav vienotas teorijas par to, kā lodveida zibens rodas, jo to ir grūti eksperimentāli pārbaudīt.
Viena no populārajām teorijām skaidro, ka lodveida zibeni rada zibens spēriens zemē, kas iztvaicē dažus neorganiskos silikātus augsnē. “Izveidojas ļoti plāns puteklītis, un viena no idejām, ka tas sevī ietver ozonu. Un tas ar tām puteklītī iekšā esošajām daļiņām oksidē un šo reakciju laikā sāk spīdēt. Vienlaicīgi iekšā iesaistīti joni, un telpā ir kaut kāds elektriskais lauks, līdz ar to tur ir daudzi viltīgie momenti, kā saprast to kustību – kā lodveida zibens turas gaisā,” stāsta pētnieks.
Liecības par lodveida zibeni atrodamas arī 1984.gada žurnālā “Zvaigzne”: “Šoferis nospieda durvju atvēršanas taustiņus, un durvis atvērās. Caur kabīnes atvērto logu autobusā ielidoja lodveida zibens. Visi sastinga. Žilbinošā sudrabotā lode apelsīna lielumā, izpeldējusi cauri salonam, izlidoja pa pakaļējām durvīm.”
Citas idejas skaidro to, ka lodveida zibens rodas ar mikroviļņiem jeb elektromagnētisko strāvojumu. “Doma ir tāda, ka mums ir kaut kāda virsma, mēs uz tās virsmas intensīvi starojam tos pašus, kaut vai mikroviļņus, tad, virsmai mijiedarbojoties ar mikroviļņiem, tā uzkarst un izveidojas… nosauksim to atkal par puteklīti,” skaidro Mozers.
Lai gan zinātnisku pierādījumu tam nav, aculiecinieki stāsta, ka lodveida zibens var vai nu eksplodēt vai vienkārši izgaist.
