ĪSUMĀ:
- Paraugi mikroplastmasas daudzuma noskaidrošanai tika ievākti upēs Latvijas un Lietuvas pierobežā, aiz lielākajām pilsētām, kā arī pirms ieplūdes Rīgas līcī.
- Gan mikroplastmasa, gan farmaceitiskās vielas ir piesārņojums, kas ir tieši saistīts ar cilvēka klātbūtni.
- Lai arī dabā daudz kas ir līdzsvarā un ar dažāda veida piesārņojumu upes spēj tikt galā pašas, ir maldīgi uzskatīt, ka līdzīgi tas varētu notikt arī sīko daļiņu gadījumā.
“Abās upēs pirms mazliet vairāk nekā gada tikai ievākti ūdens virskārtas paraugi mikroplastmasas daudzuma noskaidrošanai. Paraugi tika ievākti Latvijas un Lietuvas pierobežā, pēc lielākajām pilsētām, kā arī pirms ieplūdes Rīgas līcī. Savukārt sadarbībā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru (LVĢMC) mēs Lielupes sateces baseinā pētījām farmaceitisko vielu piesārņojumu,” stāstīja LHEI pētniece Ieva Putna-Nīmane.
Upes izvēlētas tā, lai viena no tām raksturotu situāciju apdzīvotu vietu tuvumā, savukārt otra būtu piemērs tam, kāds piesārņojums nonāk upēs, kuru baseinā ir daudz lauksaimniecībā izmantotās zemes.
Taču ar vielu konstatēšanu ūdens virskārtā viss nebeidzās – koncentrācija tika mērīta arī sedimentos jeb nogulsnēs, augsnē un pat notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Lai arī detalizēti pētījuma rezultāti par noteikta veida mikroplastmasas daļiņām vēl nav zinātnieku rīcībā, ir vairāk nekā skaidrs, ka mikroplastmasa šo upju ūdenī ir sastopama.
“Paraugu sagatavošana un analīze ir daudz sarežģītāka un laikietilpīgāka, nekā sākotnēji domājām, jo šāda veida piesārņojuma identificēšana arī zinātnē vēl ir attīstības stadijā.
Tāpēc konkrētu polimēru daļiņas nosaukt šobrīd vēl nevaram, taču to, ka mikroplastmasa paraugos ir, redzam. Arī farmaceitisko vielu piesārņojums tika konstatēts pilnīgi visās iepriekš minētajās paraugu ņemšanas vietās, un satraucoši ir tas, ka katrā no vietām vismaz vienas vielas koncentrācija bija tik augsta, ka tā rada būtisku ietekmi uz vidi. Lielupes sateces baseinā ūdens virskārtā šādas vielas bija klaritromicīns, diklofenaks, estrons, noretisterons. Augsnē metformīns un paracetamols. Protams, attīrītos notekūdeņos šis saraksts ir garāks,” norādīja Putna-Nīmane.
Saistība ar cilvēka klātbūtni
Mikropiesārņotāji ir visa veida sintētiskie piesārņotāji, kuru koncentrācija vienā litrā ir zemāka par mikrogramu. Lai arī tas var likties kas sīks un nenozīmīgs, lielākoties tās ir vielas, kas lēni noārdās un aktīvi iesaistās reakcijās ar citām vielām. Turklāt gan mikroplastmasa, gan farmaceitiskās vielas ir piesārņojums, kas ir tieši saistīts ar cilvēka klātbūtni, un pētnieku ievāktie dati liek domāt, ka upēs, kas ir apdzīvotas vairāk, piesārņojuma līmenis ir augstāks.
Tiesa gan, mikroplastmasas gadījumā pie vainas var būt arī daļiņas, kas atceļojušas no daudz tālākām vietām. “Mikroplastmasai ir raksturīga tā saucamā atmosfēras pārnese. Proti, daļiņas, kas rodas pilsētās dažādu lietu dilšanas rezultātā – piemēram, apģērba, rotaļlietu, iepakojuma, riepu – veido tā saucamos pilsētu putekļus. Tie ar atmosfēras palīdzību tiek pārnesti uz citiem reģioniem,'' skaidro Putna-Nīmane.
Taču nevar noliegt, ka daļa no upēs nonākušās mikroplastmasas nekur tālu nav ceļojusi un ir radusies turpat iecienītajās atpūtas vietās, kur dažāda veida izmēros lielāki plastmasas atkritumi saules, vēja un dažādu citu vielu ietekmē ir sadalījušies arvien mazākos gabaliņos, līdz sarukuši zem 5 mm un jau ir uzskatāma par mikroplastmasu.
Vēl viens ceļš, kādā mikroplastmasa nonāk upēs un tālāk jūrā, ir notekūdeņi.
Lai arī notekūdeņu attīrīšanas stacijas spēj novērst ļoti lielu piesārņojuma apjomu, pilnībā attīrīt notekūdeņus no mazgāšanas līdzekļos esošās mikroplastmasas šobrīd nav iespējams. Līdzīgi mikroplastmasai, notekūdeņos nonāk arī farmaceitiskās vielas – arī tās nonāk vidē vai nu tad, ja tiek izmestas tām neparedzētajā vietā, vai arī ja notekūdeņu attīrīšanas iekārtas pienācīgi nav spējušas attīrīt to, ko cilvēks pēc zāļu lietošanas ir izvadījis no sava organisma.”
Dažās no farmaceitiski aktīvajām vielām ir tik stabilas un bioloģiski grūti degradējamas, ka tās vidē saglabājās ļoti ilgi, neraugoties uz to, ka ir gājušas gan caur cilvēka organismu, gan bijušas pakļautas dažādiem procesiem notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. “Vēl augstākās koncentrācijās aktīvās vielas nonāk vidē, ja medikamenti tiek noskaloti kanalizācijā vai izmesti saimniecības atkritumos,” uzsver Putna-Nīmane.
Daba pati netiek galā
Lai arī dabā daudz kas ir līdzsvarā un ar dažāda veida piesārņojumu upes spēj tikt galā pašas, ir maldīgi uzskatīt, ka līdzīgi tas varētu notikt arī sīko daļiņu gadījumā. “Šobrīd esošais makroplastmasas daudzums vidē ir gana liels, lai radītu milzīgu apjomu mikroplastmasas.
Ir pierādīts, – jo mazāks ir plastmasas gabaliņš, jo bioloģiski pieejamāka tā kļūst dzīvajiem organismiem.
Upes pašas nekā nevar sevi attīrīt no mikroplastmasas, tās var tikai aiznest visu esošo uz Baltijas jūru, kura arī pati no šī piesārņojuma neattīrīsies, jo materiāls ir ķīmiski inerts un bioloģiski nenoārdās. Plastmasa šādā veidā nesadalās, tā tikai pārvēršas aizvien mazākos un mazākos gabaliņos. Bet, ja runājam par farmakoloģiski aktīvajām vielām, tad jāteic, ka tās ir īpaši bīstamas, jo ir radītas, lai ietekmētu dzīvu organismu šūnu līmenī,” norādīja Putna-Nīmane.
Lai arī nav pamata bažām, ka, lietojot uzturā pienācīgi attīrītu dzeramo ūdeni, mēs uzņemtu savā organismā pamatīgu devu mikropiesārņotāju, ir vērts aizdomāties, kādas pārmaiņas šīs vielas un daļiņas rada apkārtējā vidē. Vairāki pētījumi pasaulē apliecina, ka, nonākot ūdenī dažādiem hormonālajiem līdzekļiem vai antidepresantiem, mainās zivju uzvedība un pat dzimums.
Tas noved pie tā, ka mainās plēsēju un upuru attiecības, kas izjauc līdzsvaru dzīvotnēs un rada virkni citu ietekmju uz ekosistēmu plašākā mērogā. Tāpēc, atpūšoties pie upēm, ir būtiski neradīt to krastos jaunu piesārņojumu, kas pretstatā dabā sastopamajām vielām nevis noārdīsies, bet gan tikai sadalīsies sīkākos gabaliņos un turpinās savu ceļu mūsu kopējā barības ķēdē.
Pētījumi veikti Interreg Baltijas jūras reģiona 2014.–2020. g. transnacionālās sadarbības programmas projektu FanpLESStic-sea, CWPharma un CWPharma2 ietvaros.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
