Hērai ir jau mācītas komandas "sēdēt!" un "gulēt!". "Sēdēt!" izdodas labi, bet "gulēt!" bieži jauc ar sēdēšanu. "Man šobrīd vajadzīga lielāka dresūra nekā Hērai, lai atcerētos visu," smaidot atzina saimniece.
Trenere nomierināja, ka tā tas notiek vienmēr. Pirmais mācās saimnieks, un tikai tad, kad pamatlietas apguvis saimnieks, mācību procesā jāiesaista suns.
"Mēs šodien mācīsimies acu kontaktu, kā ar suni nodibināt acu kontaktu, lai viņš skatītos jums acīs un saprastu, kādas komandas pildīs," sacīja Sila.
Acu kontakts ir visa pamats. Ja suns neskatās uz saimnieku, tad kaut ko iemācīt ir ļoti grūti, praktiski neiespējami.
Tieši tas pats attiecas uz saimnieku. "Ja es teikšu komandu sunim, neskatoties uz viņu, vienkārši "sēdi!", tad tas suns neuztver manu komandu nopietni," skaidroja trenere.
Acu kontakts pastiprina abpusējo saikni, stiprina hierarhiju. Pēc saimnieka acu skatiena suns saprot, ko viņš drīkst vai nedrīkst.
Mācot komandas, trenere parādīja Hērai gardumu – vispirms maksimāli tuvu suņa degunam un tad, paceļot pie savām acīm. Šis triks nodrošina Hēras 100% uzmanību – viņa sekoja kārumam un skatījās Anetes acīs. Par veiksmīgi izpildītu šo uzdevumu Hēra saņēma gardumu.
Vislabāk acu kontakta apmācību apvienot ar komandu "drīkst!".
To viņai mācīja, saliekot vairākas bļodas ar nedaudz kārumiem. "Man rokās ir kārums ar domu tādu, lai Hēra pievērstos uz mani. Es saku "sēdi", dabū acīs skatienu, [saku] "drīkst" un ļauj viņai apēst to ēdienu. Te viņa pēc konkrētas komandas var apēst šo ēdienu," skaidroja trenere.
Lai apmācība nebeigtos pēc pirmā mēģinājuma, trenere Anete izmantos lēnās ēšanas bļodas, kuras palīdz sunim neaprīt barību uzreiz. Salīdzinājumam – parastajā bļodā ēdienreizes devu, piemēram, suns var apēst 27 sekundēs, bet lēnās ēšanas bļodā process prasīs vismaz 7 minūtes.
Trenēt acu kontaktu nav obligāti tikai pastaigas laikā. To var darīt telpās, un kārumu var aizstāt ar rotaļlietu. Pamatprincips saglabājas tas pats.
Tagad to pašu mēģināja darīt Sabīne. Ja pirmajā, otrajā un trešajā reizē nesanāk, nevajag ne satraukties, ne padoties; simtajā vai simtu pirmajā reizē noteikti sanāks.
Suņa saimniekam ir jābūt pacietīgam.
Kārumu izvēlē striktu noteikumu nav, bet balvai ir jābūt iekārotai. "Labāk ir garšīgāks kārums nekā negaršīgāks. Ja tu paņemsi parasto sauso barību, suns ir pieradis pie tā ikdienā. Ēdu katru dienu, tad kāpēc lai es tevi klausītu," skaidroja trenere.
Svarīgi – sunim ir jāsaprot, ka ēdiens nav pieejams visu laiku, bet jāzina, ka to dod saimnieks. Ja ēdiens ir ielikts bļodā un 10 minūšu laikā nav apēsts, tad tas ir jānovāc.
Uzsākot treniņus, apmācību laikā izmantotā barība ir jāņem no dienas normas.
Apmācību nevajag veikt uzreiz pēc ēšanas, bet tad, kas suns jau ir izsalcis. "Ja suns ir paēdis, viņam negribēsies klausīt komandas, jo viņam jau ir pilns puncis. Apmācības laikā pusdienas nedod. Arī dod tikai pusporciju, lai vairāk viņu motivētu klausīt," pastāstīja Anete Sila.
Tātad, lai suns gribētu klausīt komandām, viņam jābūt izsalkušam, bet kārumam – garšīgam. Ja kārumu ļaus paostīt, suņa acis tam sekos, ja saimnieks kārumu pacels pie savām acīm, suns skatīsies tur. Uzmanības pievēršanu var pastiprināt ar kādu skaņu. Ja komanda "drīkst!" sekos tikai pēc acu kontakta, suns meklēs šo kontaktu. Un galvenais – saimniekam ir jābūt pacietīgam un gatavam šos vingrinājumus izpildīt simtiem reižu, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
Skaties pilnu "Ķepa uz sirds" raidījumu šeit:
